Arieta's Blog

Lai arī tā ir Olga… bet no šī gabala – vārdu un melodijas kombinācija un tā teju paralizējoši skaistā saskaņa man uzreiz iedzen to nenorijamo kamolu kaklā. Un dusmīgos nemiera kukaiņus pakrūtē. Saindē visa skaņdarba garumā, un vēl pēc tam atstāj labu laiku pasāpēt.

Laikam jau, ja iekšā būtu saule un miers, pie šī varētu aizmigt ar smaidu uz lūpām….
un rokām…apvītām ap kaklu..

Tu, kurš tur augšā visu bīda un kārto, gribēju tikai pateikties par piešķirto atvaļinājumu vairāku nedēļu garumā, un atgādināt, ka nu jau būšu gatava darbam. Sauli esmu saķērusi tik ļoti, ka baltas krāsas drēbēs vairs neizskatos pēc miltu tārpa. Arī velopriekus esmu baudījusi ar uzviju, katru dienu nobraucot vismaz padsmit, līdz pat saviem 50 kilometriem, kas, savukārt, vainagojies ar īstām mužika kājām. Tik seksīgi, ka vai bail metas!
Nu jā, un arī nauda ir lieliski patērēta, pieturoties pie manas un finansu līdzekļu sadraudzības principa – priecājamies viens par otru, un baudām, nebaidoties par to, ka kādudien kāds mūs uz laiku varētu izšķirt. Jo, kamēr vien ir vēlme, un ir dzinulis šajā pusē, pozitīvais vibe pilnīgi noteikti nokļūst arī tur, naudas koku pasaulē.

Runājot par šī mēneša top pirkumiem – smaržas. Mans šīs vasaras aromāts, kuru biju noskatījusi jau rudenī, bet pacietīgi gaidīju siltumu un jaunu dzīvību, kam tas gaisīgi svaigais parfīms būtu nevainojama izvēle. Un tā patiesi arī ir. Pie tam, ar manu smaržu fetišu, pateicoties šai miniatūrajai pudelītei katru dienu, no mājas izejot, nodrošināts smaids un pozitīvs lādiņš visa ceļa garumā. Tas, kā aromterapija iedarbojas uz psihi, ir viena no fenomenālākajām cilvēka organisma uzbūves īpatnībām.

Bet, ja par triviālākām tēmām, gribēju vēl piebilst, ka ļoti līdzīgas smaržas man bija pirms kādiem 6 gadiem, pavasarī, kad bija sācies fantastisks posms manā dzīvē. Tas citrons ar medu un saules piegaršu virmoja apkārt visas vasaras garumā, vienīgi tolaik tas man izmaksāja nevis 30, bet gan nepilnus 3Ls. Pēc tam Avon kaut kā muļķīgā kārtā beidza ražot savu burvīgo ķermeņa aromatizētāju, un man nācās no tā atvadīties uz 6 vasarām. Un tagad, iespējams pagātnes nostaļģijas vadīta, es atkal varu kaifot, kad āda uzkarst un tas vasarīgais citrusīgums pārņem visu telpu ap mani.

Lūk, mazās lietas. Sīkumi, kuri liek iemīlēties minūtēs, reizēm dienās. Ir cerība, ka kādureiz visi šie nieki savstarpēji iepazīsies, paspiedīs cits citam rokas, un apvienosies vienā milzonīgā laimes vilnī. Liks iemīlēties dzīvē.

…no metāla zārka!

Ja būtu vienā dziesmā jāieliek visa šīgada Līgo esence, tad tas būtu tieši Zodiaks. Kaut kā tā sagadījās, ka turpceļā uz svinību vietu Duntē, iekš auto klausījāmies radio 101, kas svētkiem par godu skandēja tikai latvju mūziku vien. Un tad kaut kā šī dziesma, apokaliptiskais vējš “metāla zārka” ārpusē, kaut kā tas latviskais … un “notika” klikšķis, pēc kura divu dienu garumā tā arī nevarējām no “Taisnības” atiet.

a- “Eu, klausies!”
b- “Nu? ”
a- “Tu nāksi? ”
b- “…”
a- “Nu, ārā no metāla zārka!”

Šādi un tamlīdzīgi joki, un n-tās reizes dungota, dziedāta un izbļauta dziesma. Līdz apnikumam un sagurušiem smiekliem.

Vispār, tas bija tikai sākums, bet zīmīgs. Duntē netālu esošā jūra bija sākusi plosīties un izdzenājusi savus vējus pa visām netālu esošajām pļavām. Tērauda pelēkas debesis un neķītras vēja brāzmas, kuras  rāva meičām nost jāņuzāļu vainadziņus un saldēja pašas līdz klabošiem zobiem un ledainiem roku pirkstiem.
Turpinājums, protams, nekas neparedzams – medalus, pirkstos atgriežas dzīvība, tiek cepts šašliks mobilā telefona gaismā, un vērots zemē ieraktais čiekuru ceplis, kas tumsā atgādināja pamatīgu meteorīta izdedzinātu caurumu. Kā jau Zodiaks turpbraucot tika paģērējis, skanēja tikai latviešu mūzika, un danči bija nevaldāmi. Mēs lecām, skrējām, griezāmies rociņās, kritām zemē, virpinājāmies pa zālīti, metām kūleņus. Pa vidu paspējām “sapazīties tuvāk” ar Francois Dulac,  kura entuziasma iesildīta pat devos savā pirmajā futbola “cīņā” (jo par “spēli” to nedrīkstētu gluži saukt :D). Mēs zaudējām bērniem ar 4:8, un nākamajā dienā man tik ļoti sāpēja muskuļi, ka no gultas nācās izripināties, nevis izkāpt.

Totāls omes stīvums, krampji pēcpusē un nespēja nokāpt paškājīgi no 5tā stāva – tie tādi low-points pēc līgošanas. Toties sev nebiju sajutusi tādu uzlādi no dabas klātbūtnes – tā trakojošā vēja un nākamā dienas bradāšanās pa ledusauksto Saulkrastu jūru. Knipsēju ar acīm uz katra pagrieziena, un staigāju basām kājām, izbaudot katru sīkāko akmentiņu. Pietrūkst man viņas- jūras. Savukārt, kad mēs atkal satiekamies, es nespēju sev neko pārmest, vien smelties to fantastiski spēcīgo enerģiju un brīvības sajūtu, kamēr vien redzu horizontu.

Jāiet ārā, un labi bieži!

Man šausmīgi patīk tās reizes, kad, esot vienatnē un ar kādu sarunājoties virtuālajā vidē,  skatoties filmu vai šķirstot kādu blogu, klusumu pārtrauc piepeša skaļa  pašas smieklu lēkme. Smiešanās vispār, zināms, ir patīkama nodarbe, bet vēl jaukāk, ja skaņa, kas pārtrauc ieilgušu klusumu pēc sen izskanējušas DMB dziesmas ir tik koša un sirsnīga. Un tam klāt vēl apziņa, ka nekontrolēti skaļi smiekli vienatnē ir kaut kas tik ļoti patiess, un nāk no visdzidrākajiem apziņas avotiem. :)

Gāju un uzgāju. Tagad jau labu laiku planēju starptelpā.

Šovasar atdzimšanu manā mūzikas listē piedzīvo dažādi dabstepa gabali, kas ir mazliet dīvaini, jo pēc pagājušās vasaras Bdum-bdum-bdum pārsātinājuma šķita, ka, paldies, bet vairāk nē. Mans minējums – vasara uztur enerģētiskajā līmenī tādu ritmu, vibrējošu dunoņu, kam konkrētais mūzikas stils ir perfekts papildinājums. Kā gan citādi izskaidrot to, ka pēkšņi, bez jebkādām loģiskām sakarībām, es atkal varu drillēt vienu gabalu n-tās dienas pēc kārtas, un katrreiz sajust, kā no tās enerģijas burtiski notirpst kājas?

Vispār, viss ir sasodīti vienkārši. Ir vējā plīvojoši mati, pāri Akmens tiltam minoties teju pa gaisu aizpūsts krekliņš, šausmīgi daudz jaunu vasaras raibumu un totāla saindēšanās ar krāsām un smaržām. Sasaluma mēnešos, kad atmiņas par vasaru pielīdzināmas tikko nojaušamām tauriņu spārnu vēdām, tās ir vienīgais gaismas avots bezdibenīgajā, melni saltajā bezdibenī. Tad šķiet, ka tie trīs gaidāmie mēneši iemieso visas cerības, visu skaisto un neapstrīdami labo. Bet tad, kad stāvi zaļajam sprādzienam jau pašā viducī, tu smejies par to, kādas gan tavas ekspektācijas patiesībā bijušas – vārgi bērna šļupsti. Tas emocionālais un fiziskais dopings, kas vienā stiepienā paceļ spārnos, ir biedējoši spēcīgs.

Sēžu pie galda, jau krietni rītā iekšā, skatos, kā debeszili, spīdīgi nadziņi klabina simbolus uz taustiņiem. Priecīga, saules radiāciju sarijusies āda. Ķermenis tak it kā tas pats, mazliet sakņupis no ilgas tupēšanas jogas pozā ritentiņkrēslā, un krietni noguris no nu jau dienišķās velo devas. Bet tas šajā, fiziskā ķermeņa, sataustāmajā dimensijā. Tepat blakus vēl vairākas, kurās visi pārējie, krietni vieglākie, ēteriskie ķermeņi staro no sajūsmas, barojas no dienā uzsūktajiem acumirklīgā prieka atomiem. Enerģija mazas, spilgtas gaismas lodītes veidolā, ārdās pa astrālo telpu, nevar vien rimties. Viss tik augstās frekvencēs, ka šajā dimensijā, šajā realitātē neviens nesamanīs, ka kaut kas mainījies. Tas tāds mans un jūnija mazais noslēpums.

Šiten te mazliet vairāk vasaras, vairāk čila un mazāk spriedzes. Tas tā, lai ir ņamma visām garšas kārpiņām.

Vienmēr esmu sajūsminājusies, un reizē arī bijusies šī fenomena: labās lietas pie cilvēka nāk uzreiz kilogramos, gluži tāpat kā nepatīkamās, tāpat kā atelpas brīži dažādās dzīves jomās, piespēlētā iedvesma un absolūts iekšējs tukšums. Lūk, ja priecājies, tad ar mežonīgiem smiekliem, neona spilgtuma emocijām un salūtu; ja skumsti – ļauj, lai nones no kājām, nospiež uz ceļiem, nogāž gar zemi, sabradā, un turpina bradāt, kamēr nebūsi apguvis tik svarīgo mācību. 

Reizēm šķiet, ka man harmoniskas dzīves atslēga būtu iespēja emocijas pasūtīt telefoniski ar piegādi uz mājām, kā picu. Lai nenāktos saskarties ar situācijām, kad krasas pārmaiņas privātajā dzīvē sakrīt ar piespiedu atvaļinājumu profesionālajā. Kāds man pilnīgi visu pasaka priekšā, neļaujot pašai izvēlēties, kurā brīdī pievērsties tai iekšējās pasaules haosa atšķetināšanai.

Lūk, še, dārgumiņ, te tev būs neierobežoti daudz brīvā laika lēmumu pieņemšanai, iegūto mācību apjēgšanai un salikšanai pa plauktiņiem. Nē, nesatraucies, kamēr nebūsi stoiskā mierā sagremojis visu paša sastrādāto, diemžēl, nevarēšu tev piedāvāt nevienu alibi, nekāda veida atkāpšanās ceļu. Neārdies, nav jēgas. Izpīpē visu, un, kad būsi nākusi pie sajēgas, gaidi arī parādāmies rosību citās dzīves nozarēs. 

Visādi citādi, beidzot ir mana vasara. No matu galiņiem līdz papēžiem vasara, pat ja nepieciešami n-tie desmiti veloprieka kilometru, ļaujot vējam vandīties rudajās lokās tik ilgi, kamēr visas negācijas aizpūstas nostāk. Sajust pāri skrienošos jasmīna aromāta viļņus, un izbaudīt to pārsteiguma momentu aiz nākamā stūra, kad visu būtību apreibina tā pārlaimīgi saldā bērnības smarža. 
Jūrmalā, kad man bija 4/5/6, aiz katras sētas ziedēja kāds jasmīnu krūms. Debešķīgais aromāts pārpludināja mūsu ielu visā tās garumā, un no rītiem, un vēlos vakaros, kad smarža nebija tveicē pārkarsusi, mēs bridām tai cauri basām kājām līdz pat jūrai. Tagad, kad 20 + 4/5/6, mazās meitenes sajūtu atmiņa tikpat spilgta kā toreiz, un tie trakie jasmīni allaž būs manas bezrūpīgās bērnības košākais aromāts.  

Viņa lakoja nagus tumši violetajā baklažānu krāsā un kāri ķeksēja no bļodiņas pirmos vasaras ķiršus. Pārkožot vilinoši sārto miziņu, mute mirklī piepildījās ar vasaras svaigumu, un, līdzīgi Latvijas vasaru maldinošajiem solījumiem, cerētās saldmes vietā – mēlē iekodās skābais. Vēl viens ķirsis, vēl viens pārsteigums par nesagaidīto saldumu.

Viņa lakoja jau otro kārtu, uzmanīgi ar pretējās plaukstas īkšķi pielabojot vietas, kur krāsa, rokai noraustoties, izjaukusi precīzo kontūru. Tad norija kamolu kaklā un atpleta acis cik plati vien iespējams, lai spiedīgais siltums kaut nedaudz mazinātos. Lai tā substance, kas dzīrās aizmiglot skatienu, neļautos patvaļai un neizkļūtu ārā. Dziļa ieelpa, trīsreiz garāka izelpa. Domāt par violeto, iegrimt tumšajā, biezam sarkanvīnam līdzīgajā krāsā, dzert aizgūtnēm, aizrijoties un gandrīz nosmokot. Iegremdēties violetā gaismā, degunu neaizspiežot, atvērt acis tur, pasaulē pēc pēdējā zvārgulīša, kur vairs nav skaņu un smaržu, tikai violets starojums visapkārt, baklažānu krāsas miers.

____________________________________________________________________

Kāds teica, ka, šo klausoties, vajagot iztēloties fonā pērkona negaisu. Nevaru nepiekrist, ka būtu lieliski.

Kad džunifers klēpī murrā sev tik netipiski intensīvi, it kā būtu ierijis ruporu, bet putni aiz loga tikpat aktīvi svin rītausmu,  es saprotu, ka būtu jārušinās segās un jāguļ nost. Tā kā šodien (nu jau- vakar) esmu paspējusi gan 50km uz Gazeles notriekt, gan jūru pirmoreiz šogad pačamdīt, tad miegs pelnīts un noteikti, ka ļoti salds.

Mans jaunais mērķis tagad, kad esmu mazliet piebremzējusi ar projektu skaitu, ir uztapināt vismaz vienu jaunu bloga ierakstu dienā. Gan te, gan interjera blogā – cenšos skriet ja ne sprintā, tad tādā vieglā jogging’ā līdzi dizaina notikumu plūsmai.

Un un un – šodienas nejauši jaušais un visnotaļ ausīm tīkamais jaunatklājums –

Es esmu noilgojusies pēc normāla fočika, kas nebūtu vienkārši mobilā telefona papildus funkcija, kuru lietojot, jāaprobežojas ar automātiskiem iestatījumiem. Tik bieži ir vēlme fiksēt mirkli – tieši šo, tagad, fiksēt gaismēnas un tos mazos puteklīšus saules strēlē pār rakstāmgaldu. Nupat stāvot pie loga ar kafijas krūzi un šokolādes tabakas smēķi, izkāros ārā, cik vien tālu iespējams, un gremdējos tajā pozitīvisma piestrāvotajā vakara gaismas uzstādījumā. Vējš, netipiski Staiceles ielas “vētras ielejai”, galīgi rāms, un visu toņu zaļajiem piegleznots pagalms. Mākoņi, kā jau vienmēr, līdz smeldzīgumam skaisti, un, kā jau vienmēr, uzurda iekšējo radošo garu – sak, vajadzētu tak mest slinkumu pie malas un iemācīties to fantastisko vieglumu un varenību uzlikt uz papīra, vai audekla. Ar mākoņiem ir dikti mānīgi – lai arī zinu pamatlietas par telpiskumu, apjoma veidošanu, un tonalitātēm, tomēr rezultātā tāds divdimensionāls ‘pļekš’ vien sanāk. Iztērēta eļļa, kartons, bet dabas fenomens vēl arvien nenotverts. Tā vietā, lai “lāpītos”, izlīdzos ar smukumbildēm Tumblrā.

Vēl gribēju pieteikt, ka vasarai ir vēl viens pārākuma aspekts pār monohromajiem gadalaikiem – baltais uz sulīgi zaļajām lapām un dzīvajiem, slapjas zemes toņiem, ir teju žilbinošs. Tik ļoti, ka ir pat dīvains prieks veroties blokmāju peizāžā – līmeņu līmeņi, vienādu lodziņu musturs dažāda lieluma taisnstūros, un saules izgaismots dzelzsbetons. Zili zaļi balts vieglums visniansētākajos toņos, kurā pietiekami ilgi veroties, spēju sajust skudriņas lienam pa delnām un potītēm, līdz paribē tās uzrīko momentballīti.
Ja es varētu, ja tas būtu iespējams – gribētu to gaisīgo, mierpilno un silto sajūtu ieadīt pa drusciņai visos palagos un spilvendrānās, apadīt apkārt kafijas krūzei, zigzagiem pāri spogulim. Pēc tam no atlikumiem notamborēt iespējami garu pavedienu, kuru pēc tam griezt gabaliņos, siet lentītēs, un dāvināt visiem cilvēkiem apkārt.

Kā šodien teica mans zobārsts, katram nepieciešams kāds hobijs, kurš ir absolūti nesaistīts ar mūsu pamatnodarbošanos, un kurš ļauj izrauties. Lūk, pabeidz nedēļas darbus, noliec bangojošās domas nomierināties zem grāmatu kaudzes, un meties iekšā tajā, kas atbrīvo. Vienmēr uz šādiem rosinājumiem ( kuri sākotnēji neizbēgami atgādina vien Koelju pasaulesadosiesrokās), mēdzu atbildēt, ka es jau! Jau daru, ir man kaudze patikšanu, no kurām daļa pārvērsta hobijos. Bet laikam jau visi tie hobiji, kas prasa emocionālu piesaisti un rada sajūtu vētras, nespēj sniegt to gaišo vieglumu, to elektrizējošo mieru un klusumu.

Vai tupēšana pledā uz palodzes un hipnotiska blenšana blokmāju vakara saules pārgaismotajās sejās varētu būt hobijs? Jo sajūta ir neaprakstāmi fantastiš.