Arieta's Blog

Man reizēm… nē, bieži, šķiet, ka es gribētu un varētu būt dīkdienis uz pilnu slodzi.
Lasīt dienas pa vienai mazā aveņkrāsas turziņā, iegrimt minūtēs un stundās kā bezformas dūnu matērijā, lai arvien mīkstāk, klusinātāk un tālāk no šodienas …šībrīža …pašlaik.

Ir tādas svētuma pilnas meditācijas, kad naktī izliecos pa logu no sava četrsienu siltuma laukā rudens piemiglotajā gaisā. Un jūtu, cik tas aukstums ir sasodīti mierīgs.
Kā visas deviņstāvenes, piecstāvenes un izredzētā privātmāja zem manis klusē.
Cik tā klusēšana ir elektrizējoši skaista.

Augstāk par devīto stāvu ir automašīnu dūmus sarijušās zvaigznes pilsētas naktī, kura vienmēr ir mazliet balta. Ļauju naktij prasmīgi nosaldēt pirkstus, un uzsūcu sevī skudrupūžņa iemītnieku izelpotos sapņus un bezgaismas bezkrāsu.

Sen tā nav bijis, ka varu justies kā mājās. Kur negribas apbruņoties ar masu destrukcijas ieročiem, un dauzīt dzelzsbetonā izeju uz ārpasauli. Lai arī mana jukušās omes istaba ar sarkanstrīpotajām tapetēm un lētā persiešu pakaļdarinājuma paklāju kliedz “uzliec vārīties buljonu un ķeries pie adīkļa!”, te ir vieta emocijām. Netraucē vairs miegu tā skaņa, ar kādu haotiskas sajūtas džinkstēdamas triecas logā. Šeit es spēju viņas tā saudzīgi izpurināt no klēpja, un tām ir, kur palikt. Saķeras violetajā gultas pārsegā un nostaigātajās paklāja bārkstīs. Viens gan – bailes no tā, ka dzīvoklis ar māju sajūtu vēl vairāk pastiprina nesen uzradušos pašpietiekamību. Vienpatības mīlestību.

Cik piedienīgi ir tas, ka svaigi uztītā Dark Chocolate Choice cigarete smaržo tik labi, ka daudz vairāk gribas to apēst, nekā ieelpot? Manuprāt, ļoti šiki. Tikpat šiki kā divas nedēļas censties novērst savas domas no trekni sviestaino brauniju cepšanas, tā vietā piekūpinot pilnu istabu ar “caramel karma” aromātisko eļļu. Katra diena man te smaržo pēc kūku svētdienas.

Lai nerastos nepareizi priekšstati un secinājumi, jāteic, ka paralēli Dark chocolate dūmam, ir arī dark chocolate tumšbrūnos rūgteni saldos kubiciņos uz galda.
*nopūta*
Ne velti šodien manu lielisko nedēļas iesākumu noslēdza uzmundrinošs e-pasts pasta kastiņā:

Sabiedrības Veselības Institūts koncentrētā veidā ir apkopojis pašu svarīgāko, kas cilvēkam ir jāapgūst, lai spētu samazināt savu lieko svaru. 

Neuztraucieties ja izrādīsies, ka daļu no izlasītā materiāla būsiet apguvuši jau iepriekš. Tas ir tikai un vienīgi labi. Jo mazāk jaunumu šajā materiālā atradīsiet, jo labāk. 

Izmantojiet šīs zināšanas ikdienā, nemeklējiet jaunas metodes un atrunas.

Materiāls ir bezmaksas. Apmeklējiet adresi www.tobebest.com

Ar cienu, 
Jusu eDietologs

/ skaidrojums – es tai lapā piereģistrējos tikai tāpēc, lai varētu kaut kādam tur ēdienam, kuru ziemā gatavoju, sarēķināt kaloriju daudzumu. Nu tā, ne jau lai ievērotu, bet pašausminātos. Paši vien sevi norokam, paši. Tagad tikai nemeklēt atrunas un jaunas metodes !
*metu krustus un spļauju pār kreiso plecu*

Tik milzonīgi intensīva radošā urdoņa, kādu vismaz desmit kafijas krūžu iekšējā enerģija, celšanās un darīšanas slēdžu īssavienojums. Es sevi uzkurinu, iespējams neapzināti.
Tā vienkārši ir, ka tik ļoti mīlot savu profesiju nākas regulāri iekarst līdz nekontrolējam radošajam uzbudinājumam, un pēc tam rāpot pa sienām. Un ne jau nu tāpēc, ka nemācētu savas idejas materializēt, vai būtu pārāk tizla, lai samenedžētu naudas pelnīšanas un radošā pašizgāzēja lomas. Itin vienkārši ir atņemta dienišķā saules gaismas narkomāna deva, un viņš, mazais nevarīgais un bālais, guļ satinies seģenē un nevar norīt to kamolu, kas kāpj kaklā un saada visas domas nekustīgas. Acis grauž, konstanta miegainība, konstanta sajūta, ka esmu sapinusies savās n-desmit krāsainajās šallēs.

Bet visādi citādi dzīve, tāpat kā gadu skaits, vienmērīgi kāpj uz augšu. Piemēram, no pirmā stāva esmu uzrāpusies līdz piektajam.
No duškabīnes ar pelējumu flīžu šuvēs esmu beidzot tikusi pie pavisam īstas vannas. Ir arī burbuļbumbas, persiku, kafijas krēma un dzērveņu. Garšīgas lietas, kas nenogulst ne uz vēdera, ne gurniem, ne sirdsapziņas.
Šodien piedevām no skaidrām debesīs manās augšup lūgšanai pavērstajās plaukstās iekrita sega. Šikā. Divguļamā. No dārgajām, kuras Ķīnā vis neražojot. Ja arī tu vēlies bezmaksas ūbersiltuvieglubaltuziemas segu, tad atliek vien mēbeļu salonam uzcītīgi piegādāt klientus, kuru kopējā veikalā atstātā naudas summa ir lielāka par maniem divu gadu ienākumiem. Un yay, notiks brīnums, un sega būs tava. Not that es būtu sapņojusi par jaunu divguļamo segu, bet uztveru šīs Likteņtēva zīmes kā skaidru solījumu – gaidi gultasbiedru!

Skrienot atpakaļ uz savu silti iesēdēto vietiņu Tumblrā, atstāju jūs ar diviem gardumiņiem no mana dziesmu pūriņa. Pirmā niknāka, otrā pilnīgs aveņu uzpūtenis.