Cilvēki šovasar ir badīgi un izsalkuši pēc interjera, dizaina, un nesankcionēti biežām telefona sarunām. Es, savukārt, pēc mieriņa un ļaušanās tādai mirklīgai, iepriekš neplānotai rakstīšanai. Bet nava, nava, nava. Pati esmu aprijusi visu pasaules laiku, tagad jādzīvo starp pulksteņa tikšķu intervāliem, gaidot nākamo nedēļu, kad tikšu izsprukt laukā. Uz nedēļu pēc jūras sāls smaržojoša Mazirbes dailes ēteriskumā.
Daudzi ir tā smuki sasprauduši sajūtas, iesapidus un notikumus pie ikgadējās “Positivus” atskaišu tāpelītes. Man nav lemts, jo, kā zināms, vēl arvien neprotu vārdu plūdus limitēt. Tāpēc šeku reku koncentrāts dziesmas formā. Daļējs jaunatklājums, vairāk gan atgādinājums, bet prieks katrreiz skandinot – simtprocentīgs.
Sākotnējā meldija ieaijā laiskā šūpuļtīklā zem ziedošām akācijām, lai pēc 56tās sekundes izrautu no tā laiskuma ārā. Lai padotu roku siltam tvērienam, kur divas pēc saules smaržojošas plaukstas sadodas, kur vismaz divi, bet vēlams vismaz desmitreiz vairāk draudzīgu pēdu pāru vienojas ņipros, sparīgos palēcienos.
Vai tad nav sajūtas šo klausoties, ka tevi kāds cenšas piepūst pilnu ar nepārsaldinātu prieku? Piepumpēt kā ziemas miegā izdēdējušu gumijas matraci? Kāds, kam dzīvesprieks acīs un, ja tas būtu fiziski iespējams, šim kādam noteikti lūpu kaktiņi raustītos bungošanas ritmā – te viens, te otrs. Kā leļļu teijāterī marionete.
Šodien ar mani padalījās, un iedeva linku uz vienas no labākajām grupām, kādas jebkad pastāvējušas, live koncertu youtubē. Radiohead. Tur pat runātājam vairs nav nekā piebilstama. Mute ciet, lai ausis vēl vairāk vaļā.
Nu jau pāris gadus pa vidu filmām, nebeidzamai mūzikai, interjera žurnāliem, blogiem un dzejas/ prozas grāmatām, pa reizei priecājos un kliedējos pašmāju portālā pasakas.net
Tieši tā, ja jau viens diezgan sparīgs bērns manī dzīvojas un vienmēr ir pie teikšanas, tad jābaro arī viņa ego, fantāzija un izpratne par pasaules uzbūvi.
Pēdējās dienās, kad atkal un atkal uzbrūk aukstums, savukārt Rīgas Siltums rūpējas par to, lai iekšā būtu noteikti un daudz, daudz patīkamāk nekā tur, starp kupenām, es klausos Ziedoņa krāsainās pasakas.
Bibliotekā biju paņēmusi nepareizo pasaku grāmatu – “Blēņas un pasakas”, lasīju, un nepameta sajūta, ka kaut kas nav, kā nākas, kā biju gaidījusi, to ieraugot, sirdij ietrīsoties, plauktā starp visām “nopietnajām”, “lielo” grāmatām bez bildēm :). Un jā, patiesi, parokoties pasaku portāla plašajos krājumos, atskārtu, ka tā īstā bērnu dienu sajūsma bija par to zilo zirgu, meža ienākšanu pilsētā un balto vistu, kura izdējusi baltu olu un pazaudējusi to baltajā sniegā.
http://www.pasakas.net/pasakas/literaras_pasakas/z/zila_pasaka/
http://www.pasakas.net/pasakas/literaras_pasakas/z/zala_pasaka/
http://www.pasakas.net/pasakas/literaras_pasakas/p/peleka_pasaka/
http://www.pasakas.net/pasakas/literaras_pasakas/b/bruna_pasaka/?page=2
Redz, nebūtu es šodien apņēmusies būt cītīga un strādīga, taisīt flīžu notinumus vannas istabām, meklēt dvieļu žāvētājus un rasēt funkcionālos plānus… Tad savu dienas kaleidoskopu utopiskajā pasaku pasaulē es gribētu šādās krāsās –
apguļos pašā viducī zem koši zilā, un iztēlojos, kā svaigi krāsotais oranžums ap galvu vijas skaistās lokās, ieelpoju sauli un ļauju siltumam kņudināties pa iekšu. Sažmiedzot acis no visa spēka, uzburu krāsu tornado, neļauju nevienai no tām nosēsties, viņas kūleņo, saskrienas, uzsprāgst, un mazmazītiņi krāsu puteklīši nosēžas man uz deguna, lūpām, pieres un skropstām.
Un es guļu krāsās, un sapnis ir mūžīgs, ir mūžīgs, mūžīgs
Tā kā šodien, tai mazajā nomoda brīdī, kas ir bijis, esmu jau paspējusi pierunāt/ pierakstīt pilnu pasauli tukšu pļāpu, tad izmantošu blogu, lai paklusētu.
Dienas dziesma (īpaši labs chill-out naktij pēc intensīvas matu kratīšanas metāliskās melodijās) –
Un, dienas joks jeb, drīzāk, vesela joku lavīna. Lasot, un slaukot asaras no acīm, parādās nevaldāma vēlme pēc jauna mobilā telefona I-phone izskatā :). Idejiski – dažādas vārdu spēles smieklu devai, brought to you by I phone autocorrector –
“kuš, kuš, kuš”
Kafija vēl arvien smaržo tāpat, pie tam pavisam nejēdzīgā kārtā līdz pat šim rītam biju atlikusi atklāsmi, ka – jo mazāk cukura, jo intensīvāks aromāts un pēcgarša.
Varbūt, ka šīs visas neauglīgās monohromo pustoņu sajūtas ir vien šaušalīgi nepatīkamo vēdera sāpju un bezspēka atblāzma smadzenēs un zemapziņā. Vai, varbūt, es gluži vienkārši neizsakāmi ilgojos pēc zāles smaržas sejā un pirkstgalos.
Vakar pieturā, ar seju kausējot sniegu, domāju par ziemu. Jā, atzīstu, neizklausās ne filosofiski, ne pārāk dziļi, un pilnīgi noteikti nepadara mani īpašu vai interesantu starp tiem tūkstošiem 25gadīgu latviešu sieviešu, kuras arī domāja par ziemu. Patiesībā, jo vairāk tajā iedziļinās, jo vairāk pati sevi garlaikoju, tāpēc veselīgāk būtu vienkārši turpināt runāt.
Tātad, paliku pie ziemas. Nu ja, domāju – kamdēļ, ņemot vērā, ka gada baltā sasaluma periods ir mans lielākais bieds, tā kopējā iekšējā ziemas sajūta ir ar adrenalīna piegaršu. Brienot cauri kupenām brīžiem piezogas dīvaini patīkams satraukums, kā pirms dāvanu izsaiņošanas vai jaunā apģērba kārtas izvešanas cilvēkos. Sakarība, kura ļāva man redzēt visskaidrāk, bija sniega konsistences maiņas un šī te satraukuma savstarpējā ietekmēšanās, ignorējot faktu, ka priekšā vēl bubulis februāris.
To sajūtu, ja vispār, tad spētu raksturot tikai vairākos slāņos-
– tāda patīkama kņudoņa, kā kad nejauši pilsētā ieskrien smaržu mākonī, kuras acumirklī saasina ādas pieskārienu atmiņu
– neredzamas rokas uz maniem pleciem, sveši pirksti manos matos
– tūlīt tūlīt notiks KKL, bet baidies vēl to saukt vārdos, lai neaizbiedētu priekšlaicīgos sauleszaķus nākamā elpas vilcienam paredzētajā gaisā.
Patīkamais gaidīšanas satraukums, zinot, ka, vienalga – vai es būšu šeit un šāda, vai ar pavisam citādu domu pildījumu, bet kaut kad, pilnīgi nenovēršami un bez nosacījumiem, būs pavasaris. Un tad, tikpat nenovēršami, būs arī vasara.
Tad nu tā, trakoti aizņemtā nedēļa iesākusies ar to, ka cenšos nozīmīgākās no aizņemtībām pārvietot uz kādu citu nedēļu, lai…. ko nu tur daudz liegties – lai pagaidām vēl varētu uz pusslodzi cept šokolādes kūkas, klausīties un sadzirdēt mūziku, un tīksmināties par Fībiju un Čandleru.
Protams, šīs nenozīmīgās vaļības mani neatbrīvo no dzīves sūrās puses, kas manā gadījumā sevi piesaka kā mošanās pl.9:00 trešdienas rītā ar sekojošu nenovēršamu ducināšanos aukstā vilcienā stundas garumā. Un, kā glazūra šim patīkamajam nedēļas “piedzīvojumam” – man vēl arvien nav ne salabota mobilā telefona MP3 funkcija, ne iegādāts mūzikasskaņasizdodošsaparāts. Vēl skarbāk – nav pat lasāmvielas – bibliotēkā grāmatu parāds joprojām kā dzirnakmens kaklā velk mani inteliģences noziedzības cellē, savukārt, jaunais Deko vēl nav iznācis.
Šovakar pēc uzmundrinošās svīšanas Džilianas “I want you to feel like you’re going to die” pavadījumā, kārtējo reizi nez no kurienes izspriedu, ka man pienākas mazā godalga. Tieši tā, kūka pusnaktī.
Viss sākās pavisam miermīlīgi – lielajā stikla bļodā iejaucu mīklu, Laumiņa vārīja ūdeni kafijai, cepeškrāsns – klusītiņām sildīja pati sevi. Bet tad piepeši, bez iepriekšēja brīdinājuma, bez pompa un pat ziemeļbriežu zvārgulīšiem, mēs paliekam tumsā. Tieši tā- pazūd elektrība. Pēc tam, kad meitenes ar drošu ziņu pārbaudījušas, ka korķi nav izsisti, bet kaimiņu logi vēl arvien spīdīgi, ķērāmies pie atbildīgo dienestu apzvanīšanas. Lieki teikt, ka bijām šokētas par atbildi: “Gaidiet, mēs izbraucam!” (jā, tas patiešām notika ar mums, tepat Rīgā, Latvijā; nē, ne ar vienu nenācās pārgulēt, vēl vairāk – nekas pat nebija jāmaksā). Pēc godīgām 30 minūtēm klāt bija vīri noķellētām rokām, kurus mūsu mazais starpgadījums acīmredzami uzjautrināja. It īpaši tamdēļ, ka vienīgā vaina bija izsistajos drošinātājos…kuri atradās kāpņu telpas elektrības sadales skapī virs blakus dzīvokļa durvīm. Kārtējo reizi (un, noteikti, ne pēdējo), sajutos kā pilnīgi atpalikusi caca, kura pirms mēneša uzsākusi “pieaugušo dzīvi”, un kuras zeķes un palagus vēl arvien mazgā mamma.
Ko tur daudz, šokolādes kūka dziedēja visas bēdas, turklāt šodien kāds ‘labais tēls’ mani uzcienāja ar mūziku, kura it kā pavisam nav manā gaumē. Parasti ar ķērcošajām vokāla pārejām mani var tikai aizbiedēt, bet šoreiz tiešām novērtēju to “rīkles kapacitāti”, turklāt dziesmai bonusā vēl melodisks piedziedājums, un tās ritmu pārejas. I’m ofišalī in lav :).
Ņemot vērā, ka mūzika nav no harmoniskākajām, tuklāt mazos kodolsprādzieniņus papildina daudz daudz kliegšanas un agresijas – riskējiet paši :) –
Nolēmu kaķa gada (jā, es turpināšu uzsvērt, ka gads ir tieši kaķa, jo pēc tam, pēc 2011., gadu nosaukumos pietiekami figurēs visvisādi dzīvnieki, kuri visi kopā manas ekspektācijas nākotnes sakarā nespētu darīt ne uz pusi tik košas kā šogad, 12 minku mēnešos) apņemšanās sākt jau svētdienā, lai pirmdienai neuzkrautu vēl lieku pienākumu nastu. Tad nu vilku ārā vingrošanas paklājiņu un ņēmos kustināt nosēdētās ķermeņa daļas, sāpošo muguru ieskaitot. Gāja jau gaužām grūti, ar daudzām nelegālām video pauzēšanām un ūdens patēriņu, tomēr balvā gaidāmā banānmaize bija gana laba motivācija. Skan diezgan čīp, bet works for me :)
Nākamnedēļ, tātad, praktiski visas dienas aizplānotas pilnas tā, ka darbiem neredz sākumu, kur nu vēl beigas. Kā rītdien uzsākšu sprintiņu, nomītās kurpes varēšu novilkt un iemest stūrī ātrākais piektdienas vakarā, cerot, ka sestdienu un svētdienu varēšu rezervēt miegam un veselajam saprātam. Patīkami gan tas, ka līdz ar darāmajiem darbiem aug arī tā apziņa, ka esi vajadzīgs, tevi gaida un grib, ui kā grib redzēt. Un, ja jau pagājušo nedēļ pa vidu deguna šņaukšanai un theraflu tiku galā ne vien ar gražīgiem pasūtītājiem, bet pat ar pašvaldības policiju, auto evakuēšanu un Zigurda (as in autoevakuatora operators) brutālo flirtu…. gaidāmajai nedēļai būtu jābūt vien kūkas gabalam.
Kamēr vēl tipinos pa wordpressu pūkainās čībiņās, gribēju zinātājiem atgādināt, nezinātājus – dāsni informēt, ka 22.janvārī iekš Depo gaidāmi “Everything is made in China”. Rekomendēju ruporā!
Filed under: Ausu prieki
Šitie divi man agrāk nepatika, bet tagad ir kaut kā citādāk un dīvaini. Nesaku, ka patīk, bet kaut kas tur ir. Iespējams, vasara 2010 ir nopietni pārkarsējusi abas manas smadzeņu puslodes un visu dzirdes sistēmu. Bet ir arī postroks un instrumentāļi, nemirstīgās vērtības, kas iekšējo drūmo latvieti pie dzīvības notur :)
Lai pašai un sašai vieglāk atrast klausāmo un noskaņu veidojošo, iekopēšu šīs vasaras plejādi, kura vismaz sajūtu līmenī arī septembrī ienes augustu biški –
(absolūti pretīgs klips a la 80tie + aziātu valodas dīvainības, ar hipsteru meiteni, kuras vizuālais tēls asociējas vienīgi ar karnevālu un andrejsalas domāšanas ļautiņiem. Bet dziesma ievelk)
(Jaunatklājums Pozitivusā. Harizma un ģeniāli filigrāna skaņas izjūta)
(ausīm nepierastāki instrumenti un vienkārši patīkams dziesmas nosaukms)
(arī grupa – jaunatklājums, un fona sintētiskais ritms tāds sauss tarkšķis kā izkaltis vasaras mežs. Kā labi izžāvēts nogurums.)
(hipnotizējoša balss un smeldze līdz kaulam)
Arieta's Blog 