Arieta's Blog


we’ll never be royal
septembris 27, 2013, 4:39 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Proejkts pieci.lv laikam tomēr ierindosies manā tīkamās klausāmmūzikas listē. Pagājušonedēļ gan dragāja kaut ko ļoti sintētisku un 80ies, bet pašlaik jau šķiet, ka pratušies. Skaņa, kura lieliski piestāv drēgnām dienām un karstām substancēm, lietum, svecēm un kūpošai tējai kā pielīmētai pie lūpām.

Piemēram, šī:

P.S. Vakardien uz lielā ekrāna Woody Allen nomāktā Jasmīna (cik žēl, ka latvju mēlē nevar piemeklēt atbilstošu tikpat trāpīgu apzīmējumu tam “blue”) patiesi patīkami pārsteidza. Parasti šī režisora filmas īsti negremojas, jo visu darbību caurvij tāds mazliet neirotisks stresiņš. Šoreiz iztika bez tā, arī bez sevis iekš ekrāna, bet rezultāts priecēja. Iesaku, aizejiet, kamēr vēl rāda.



upuri bez skaistuma
septembris 25, 2013, 12:57 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Tas laikam beidzot ir klāt. Bijām tik aizņemti svinot šķietami mūžīgo vasaru, ka nemaz nepamanījām, kā dienas vidējā temperatūra noslīdējusi zem 15 grādiem. Lai labāk ilustrētu manas emocijas un sajūtas šai sakarā, visprecīzāk būtu vienkāršs, ilustratīvs attēls –

article-0-02833E2200000578-194_468x286

 

zem segas atrodams nosalis un izbesījies cilvēks

Lūk, un, par rudentiņu bagāto vīru runājot, es jau nebūtu sieviete, ja komplektā ar lietavām un aukstumu nesāktu činkstēt par man-nav-ko-vilkt tēmu. Labi, ka, laikam ejot, esmu sapratusi, ka mans nav-ko-vilkt vismaz ir diezgan patiess – t.i., tas nav jātulko kā man-viss-ir-apnicis. Būtībā ir tā, ka man kā radošas profesijas pārstāvei, kas nav gluži ielu māksla vai modernais balets, ir jāizskatās ja ne satriecoši, tad pietiekami moderni gan. Un divi zaļas krāsas džemperi ziemas sezonai jau trešo vai ceturto gadu pēc kārtas laikam īsti neierakstītos augstāk minētajā kritērijā. Lūk. Tad nu, secinājusi, ka ārā ir krietni par aukstu, lai vizinātos uz gazeles bez cimdiem, uztaisīju mazo šopinga tūri. Tūrīti.

Secinājumi? Skumīgi. Lielākoties veikalu sortiments izskatās pēc dīvaina astoņdesmito un deviņdesmito gadu savienojuma lielā, vārdos neaprakstāmā fļē. Varbūt to var valkāt pamatskolnieces, kurām ir nopietna sevis meklējumu krīze, bet es nekā “neredzu” šos bezformīgos, dīvaino materiālu, toņu un rakstu salikumus mugurā vismaz 80% sabiedrības sieviešu vecumā no 18 līdz pat pirkt un spriest spējīgajam vecumam.

Teiksim, izvēloties džemperi, kreklu vai blūzi, jau jārēķinās, ka jāņem nevis savs standarta izmērs, bet mazākais pieejamais, jo visi citi izskatās tā, it kā es būtu iekritusi segu kaudzē vai brīvprātīgi iemaukusies kartupeļu maisā. Ādas imitācijas legingi un bikses, legingi ar dzīvnieku ādas rakstiem spilgtās krāsās, papildināti ar kniedēm miroņgalvu formā??? Tiešām? Ja mēs visas tagad tērptos masveida produkcijas apģērbos, izskatītos pēc revolucinoāriem pusaudžiem – pankiem (pie tam – ar ļoti, ļoti sliktu gaumi).

Protams, var iet uz “dāmīšu” veikaliem, un dabūt tos pašus blingus, fliterus un mežģīnes, ko pirms diviem un astoņiem gadiem. Vai arī izvēlēties neizprotami dārgos “dāmu/ nobriedušo un veiksmīgo sieviešu” veikalus, kur, šķiet, izmest 40Ls par ne visai biezu rudens džemperi ir tas pats, kas pie kases paņemt košļājamās gumijas paciņu. Absurds.

Tieši šī iemesla dēļ pēc ilga pārtraukuma iegāju lietotajos apģērbos un izraku sev vienu ļoti jauku eksemplāru. Ne izskatās valkāts, ne pēc kartupeļu maisa, ne arī pārcenots nejēgā, pie tam – nevienai citai tuvākajā apkārtnē, visticamāk, nekā tāda nebūs nekad. Vienīgais mīnuss – ilgā dirnēšana, pāršķirstot nekam nederīgus apģērbu gabalus kā garlaicīgu grāmatu.

IMAG2134

Un visbeidzot, par upuriem un neērtībām runājot. Pavasarī, lietus sezonai iesākoties, sapratu, ka dabūšu ikdienas slapjo kāju slimību, ja ļoti operatīvi netiks iegādāti ūdens necaurlaidīgi apavi. Skumjākais tas, ka “uz sitienu” dabūju tikai divus papēžu zābaciņus, kuriem gan papēdis vidēji augsts. Sākumā dikti sāpēja, bija gadījumi ar tulznām un raudāšanu. Pēdu spilventiņi katru reizi pēc pastaigas, kura garāka par 15 minūtēm, kā ugunīs. Un nelīdz ne staigāšana pa mājām, lai pieradinātu kājas, ne arī regulāra vilkšana. Katru reizi tas beidzas ar absolūtām mocībām un lielām sāpēm. Un esmu droša, ka nav vainas arī pašos apavos, jo nu nebūs tak tā, ka trīs dažādos veikalos iegādāti apavu pāri izrādījušies absolūti nestaigājami. Skumji, jo ārā sviest negribas, lietus tomēr nāk. Laikam nekas cits neatliks, kā iegādāties tos silikona pēdu ieliktņus.
Smieklīgi, ka apaviem komplektā jāiegādājas sāpju remdētājs, lai spētu pārvarēt attālumu līdz vietējam Rimi. Varbūt tiešām pa tiem bez-piecpadsmit – trīsdesmit gadiem kājas ir pieņēmušas radikāli kreiso nostāju pret jebkādiem papēžiem, kas augstāki par pāris centimetriem?



es un vārdu plūdi
septembris 18, 2013, 2:53 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Žurnāliste atsūtījusi kārtējos jautājumus par vienu no interjeriem, ko šogad esam veidojušas. Es, balstoties uz iepriekšējo pieredzi par patērētā laika apjomu šo komentāru rakstīšanā, jau iepriekš stingri nolemju, ka ne šoreiz. Īsas piebildes, svarīgākie punkti, un tad lai pārējo šamējā piepušķo pati. 
Kā tad!

14:00
E-pasta ievadteksts:  “Labdien! Kā solīju, nosūtu komentārus par interjeru. Šoreiz man ir ierobežots laiks, tāpēc garas atbildes nerakstīšu, pieturēšos tikai pie pamata vadlīnijām.” 

14:30
Vēl arvien aktīvi drukājot komentārus, izmainu ievadtekstu: “Labdien! Kā solīju, nosūtu komentārus par interjeru. Šoreiz man ir ierobežots laiks, tāpēc ļoti garas atbildes nerakstīšu, pieturēšos tikai pie pamata vadlīnijām.” 

14:50
Ar smagu nopūtu pārskrollēju pāri nule sarakstītajam romānam, un saprotu, ka esmu teju pusē. 
Izlabotais ievadteksts: ” Labdien! Nosūtu komentārus.”

 

Ko gan es biju domājusi. Naivā.

 



Vakariņas vienam
septembris 14, 2013, 1:55 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

tuna-tomato-pasta-parsley-2

 

Ļoti nepierasti pēc ilgāka laika būt vienai mājās. Esot tikai pašai ar sevi, negaidot nevienu un ne uz ko necerot, klusums un miers gaisā ir pilnīgi citādāks. Ļoti skaļas domas, īpaši tās, kurām iepriekš neesmu ļāvusi “izdomāties”. Sanāk tāds mēmais dialogs ar sevi, bez uzbrukumiem un aizstāvēšanās, vairāk kā saruna pie tējas krūzēm, šokolādes kvantuma un vīraka.

Vienbūšana ir varena lieta, ja tā nekļūst par ikdienu. Kā jau visas ekstras un luksus preces. Šovakar, vienā mierā čibinoties pa virtuvi un kaķu kompānijā meditatīvā garā taisot vakariņas, atcerējos šodien dzirdēto frāzi: “Nu sev vienam jau parasti īsti negatavo. Negribas.”
Teorētiski – nekā jauna, dzirdēts no klientiem neskaitāmas reizes, kad jautāju par virtuves izmantošanu ikdienā. Ģimenē un pat pārī 95% sieviešu atzīst, ka gatavojot un visai bieži. Nepieciešama ērta darba virsma, labi daudz skapīšu un visvisādu funkcionālu fīču. Toties, kad sanāk saruna ar neprecētām sievietēm (vai vīriešiem – dzimumu vienlīdzība!), kuras/kuri mājokli plāno pašas sev, visbiežāk nākas dzirdēt tamlīdzīgus izteikumus. Es jau sev negatavoju/ ko tad pašam daudz vajag/ vienam jau nav jēgas diži gatavot utt. Nesaprotu.
(Apzinos, ka daudzas parādības mūsu sabiedrībā nesaprotu, bet šo nu TIEŠĀM). Taisnības labad piebildīšu, ka visā visumā, šiem cilvēkiem man- sevi- labi- pabarot- šķiet- mazsvarīgi, citā situācijā gatavošana iet pie sirds tīri labi.  Nu, teiksim, gatavot draugiem, vecākiem, viesībām – jā, ar lielāko prieku! Bet, redz, kad ir pienācis trešdienas vakars un darba diena tevi ir morāli un radoši izsmēlusi, cilvēks izdomā, ka vislabākais risinājums būtu uzēst pelmeņus, maizītes, vai, nedod dievs, iet vairot savu prieku kādā publiskajā ēdinātavā. Labi, ir izņēmuma situācijas un izņēmuma gadījumi, ir cilvēki, kuri ēst taisīt neprot, un ir arī tādi, kuriem ir alerģija no nažiem un griežamajiem dēlīšiem. Lai tie dzīvo Dieva mierā! Bet kā ar pārējiem?

Šovakar, gatavojot sev vakariņas, kārtējo reizi sajutu to īpašu pacilātību, kura rodas kaut ko radot. Vienalga kas tas būtu. Nav nekādu slepeno sastāvdaļu, vien vēlme darboties, ideja un savas iekšējās pozitīvās enerģijas laišana apritē, zinot, ka tā atgriezīsies pie tevis atpakaļ. Un tas patiešām ir līdzīgi meditācijai. Viss ēdiena sagatavošanas process, katra kustība, gan jau pierastās darbības, gan dažādās garšas, kuras vari pārbaudīt, jaukt, mainīt, uzlabot.  pie tam rezultāts ir ēdiens, ar kuru iepriecināt pašam sevi, dot iespēju ķermenim atgūt visa veida spēkus pēc pagājušās dienas. Vai tad tas nav nozīmīgākais? Spēt parūpēties pašiem par sevi, sagādājot prieku pašiem sev?

Divas stundas pie plīts var uztvert dažādi. Ja skatās caur ak-dievs-cik-vēl-ilgi un kāda-jēga prizmu, tad tiešām tā varētu būt elle. Jo rezultātā tevi pat neviens neuzslavēs un nepalīdzēs nomazgāt traukus. Bet ar ko tavi draugi vai radi ir izpelnījušies lielāku uzmanību un pacietību nekā tu pats?



salkani
septembris 10, 2013, 3:13 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Kāpēc iemīlēšanās sajūta ar gadiem kļūst mazāk koncentrēta? Nē, bez kāpēc, tikai ar “tik žēl”.
Pa ilgiem laikiem, pēc labi gara un veselīga pārtraukuma, joka pēc noskatījos vienu tīņu romantisko komēdiju. Kura klišejiski apspēlēja to, cik klišejiskas parasti ir tīņu romances. Labi, par tās sižetu nav jēgas muti dzesēt, bet, vells, cik labi Holivuda prot atkal un atkal rekonstruēt to sajūtu, TO sajūtu, pēc kuras siekalojas visas pusaugu meitenes. Un neba nu tikai viņas, jo, lai arī ar gadiem dzīves rūdījuma skepse un sarkasms pašķaida sapņainos romantiķus mūsos, tomēr sievietes paliek sievietes.

Lai arī mīlestība ir pati pilnība, stabila emociju un saskarsmes vienība, lai arī tā ir ilgtspējīga un pacietīga, tomēr iemīlēšanās norauj jumtu tā, kā to nekad un nemūžam neizdarīs abpusēji mīlošu partneru ikdiena. Sakaitētas emocijas ir tieši tik ļoti, ļoti VISA KĀ piesātinātas, lai pēc tam cilvēku atstātu mūžīgi gribošu, mūžīgi gaidām. Un katru reizi, kad līdzpārdzīvoju kādai visādi citādi klišejiskai un nekvalitatīvai jauniešu mīlas filmai, atmiņas par to izjūtu un sajūtu sprādzienu manī mostas no jauna. Ne par to gan stāsts. Šoreiz “skaļi” domāju par to, kāpēc, gadiem ejot, jaunas iemīlēšanās ir arvien klusākas un rimtākas. Labi, varbūt par ne tik daudz “kāpēc”, bet  -vai tiešām, vai arī tikai man tā dzīves kārtis izlikušās.

***

Izkarsējos dušā un domās pārlasīju pirmīt uzrakstīto. Nu nav. Nav, nav, nav! Pārāk vispārināts, atklausits, sauss pārspriedums par tēmu ” tauriņi mūsu vēderos” . Ir tiešām JĀMĀK rakstīt, lai dabūtu ārā to satraukumu parūtē un tirpšanu pirkstagalos, ārā no sevis burtu veidolā. Es nemāku, un arī necenšos mācīties; tikai mēģinu.

Tam bija jābūt aptuveni šādi-
Es tiešām ļoti, patiesi, gribētu, lai cilvēki, lai mēs visi prastu vienlaicīgi sevī saglabāt gan jaunības maksimālismu, ar no tā izrietošajām pozitīvajām izpausmēm, gan to skepsi un sarkasmu, ko neizbēgami un skaisti veido dzīves atbildīgais posms. Lai mēs prastu būt tikpat atklāti pret sevi un apkārtējiem, kā sarunās ar savām dienasgrāmatām vai slavenību plakātiem tajā padsmitgadnieku vecumā.
Un tad mēs atkal satiktos, kad vairs nebūtu ne 16, un ne pat 24, un spētu būt patiesi lidz kaulam, mācētu uz brīdi apklusināt gadu gājumā gūtās rūgtās pieredzes un nebūt pārsteidzīgiem savā stereotipiskajā vērtēšanā. Un divas būtības savītos vienā tā, it kā neviena no tām nekad nebūtu vīlusies, nevienai nebūtu sāpējis teju tā, ka jājūk prātā. Tā būtu tāda savienība, kurā tiek nolbīti vien liekie apziņas uzslāņojumi, atstājot nobriedušas, skaistas cilvēku personības, kuras vēlas būt viena otrai tieši tajā vietā un laikā. Un viss pārējais vienkārši notiktu – tas būtu tāds pats sprādziens kā tajos 16 un 18, kad mēs vēl neiznājām, kāda ir tā sajūta, par kuru runā, dzied un raksta. Mēs no jauna aizdegtos un kādu brīdi vienkārši degtu, nedomājot par to, ka ar viņu vai viņu ir bijis labāk un citādāk, un nepaģērot no otra un sevis neko. Un tā mēs visi.
Un man šī iemīlēšanās izjūta patīk tik ļoti, ka es vēlētos, kaut prastu to kaut cik jēdzīgi piefiksēt – pierakstīt, uzgleznot, izspēlēt. ‘vienalga kā. Ja ne tā, tad vienkārši gribētu stāvēt vidū šo emociju brīvlaišanai, kad viss liekais ticis nomests malā, un uzķert tās skaistās vibrācijas, un ieelpot to pašu reibinoši saldas laimes pilno gaisu. Un ņemt šo visu vārdos neaprakstāmo buķeti, likt maisiņos, pildīt burkās, bāzt zeķēs un vīstīt segās, taisīt milzu krājumus, lai vairs nepietrūktu nekad.



pārgudrības bezjēdzīgums
septembris 10, 2013, 1:26 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Savulaik, tik ļoti nīstajā vidusskolā, klasesbiedri bieži vien smējās (ņirgājās) par manu tieksmi jebkuru vairāk vai mazāk filosofisku domu izrakstīt tik gari, ka pat skolotājai bija jānopūšas, saņemot domrakstu vai atbildi uz kādu daudzpusīgāku jautājumu. Vēl tagad atceros, kā Agnese aprakstīja manu izteikšanās stilu: “Zāle ir zaļa. Zaļa zāle ir. Ir zaļa zāle. Zaļa ir zāle.”. It kā nav pārāk asprātīgi, bet laikam visai patiesi.

Tai brīdī, kad rakstu, es vairs nedomāju līdzi tekstam, doma “izraksta” pati sevi, man tikai jāfiksē burti un simboli. Un tā kā domas ceļš ir visai loģisks, bet teikumi parasti – labi konstruēti, pēc tam kaut ko saīsināt ir lieka laika šķiešana. Mans mērķis ne pamatskolā, ne videnē vai augstskolā nav bijis iesniegt pēc iespējas garāku pārspriedumu, lai “mērītos ar dabas dotumiem”. Iemesls bija gluži vienkāršs – citādāk nemācēju un nemāku vēl aizvien. Pēdējo lielo “nevarēšanu” atceros bakalaura darba tapināšanas laikā, kad bija jāiekļaujas konkrētā lappušu skaitā. Lielāko daļu laika pabadīju vaiga sviedros atsakoties no teikumiem, vārdiem, zilbēm. Savukārt, pirms kādas nedēļas, kad nācās atbildēt uz dažiem, īsiem, žurnālistes jautājumiem par vienu no dizaina projektiem, es uzcepu mini romānu par tēmu “biroja interjers”. Pārlasīju, visa kā par daudz, un vietumis idejas atkārtojas, bet teksts tik komplicēts, ka labot grūti.
Doma šim visam apakšā – pašai nepatīk rezultāts, bet citādāk nemāku.

No Laumiņas aizņēmos divas grāmatas – Bariko un Murakami darbus. Tā kā zināju, ka Murakami noteikti būt atkal manam prātam sarežģīti lasāma, jo valoda ir sausa, bez liekiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem ,tad startēju ar Bariko “Stikla pilis”. It kā klasiķis, atzīts autors, bet nu tāds bullšits. Labi, idejas vārdā vēl varētu piedot, jo filosofiskā ievirze ļoti tīkama, turklāt vārdu krellēs samudžinājušies emociju un sajūtu tūkstoši. Tomēr filoloģiski nebaudāma. Sākot ar tendenci atkārtot vienu un to pašu dažādos variantos, beidzot ar vēlmi sacensties ar Ulisu garākā teikuma stafetē. Zelēju vairākas nodaļas kā vecu pazoli, beigās tik ļoti nokaitināja tā dommas apmuļļāšana, ka metu mieru un, netipiski sev, vienkārši nolēmu, ka šo nelasīšu.

Murakami tiešums paņēma jau pirmajās lappusēs.



starpsajūta starpgarša
septembris 9, 2013, 1:32 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Patīk filmas, kurās būtiskais paliek acīm neredzams, tas paliek kustību trajektorijās, nejauši izspļautās frāzēs, kadrējumā, tēlu komunikācijas tempā. Tās ir tāds kā izjūtu, emociju skaņdarbs un glezna reizē – neko nevar nedz aptaustīt, nedz pierādīt. Pats sižets vienkāršāks par vienkāršu, prāts atslābst, jo nekādi rēbusi nav jārisina, bet sestā maņa – ieslēdzas.
Un tad par to tempu vēl. Maksimāli pietuvinot varoņu sarunu stilu mūsu reālajai ikdienai, tu tiec burtiski ierauts tai stāstā un vēro, sēžot viņam un viņai blakus uz dīvāna, nevis nekustīgi veroties monitorā. Saruna, kurā ir nozīme tam, ar kuru roku tu pacel alus glāzi, un kā tu pasniedzies pēc sālstrauka pāri apaļajam ģimenes galdam.

Tādas filmas man parasti gribas tik ļoti izgaršot kā tās labās, īstās, grāmatas, kurām vienmēr ir par maz lappušu. Es apstādinu filmu kādā gana nozīmīgā brīdī, tā ļaujot nule radušai (radušai? ) izjūtai mani palēnām pārņemt. Baudas paildzināšana, laikam.

Pati vaininiece, t.i. filma, gan šoreiz nekāds spīdeklis, bet tas, cik lēni, bet reizē saistoši attīstās sižets, kurš jau no pirmajiem kadriem kļuvis skaidrs, dara to ļoti skaistu. Ak, jā. Un vēl arī tas, ka tur ir foršais aktieris no “New Girl” *ķiķinu*.

http://www.imdb.com/title/tt2265398/?ref_=fn_al_tt_1

 



urdītājs
septembris 3, 2013, 1:45 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Kad kaut kas nav tā, kā vajag. Iekšā tas nemiers bez konkrētas formas, pat bez kādām vārdos aprakstāmām izpausmēm. Ir tikai tāda ļoti spēcīga iekšējā izjūta, ka vajag darīt un ka nu ir tas īstais brīdis, kad jāpārstāj tā skatīšanās uz dzīves mutuļošanu sēžot krastā un priecājoties par saviem kāju pirkstiem. Tas nemiers neatnāk kādā noteiktā dienas brīdī, viņš vienkārši ir klātesošs un elpo pakausī. Žēl, ka viņš kaut kā nevar tapt redzams tuvākajiem, tad nebūtu jāskaidrojas par dīvainiem garastāvokļa kritumiem vai pārlieku cimperlīgumu.

Pēdējos astoņus gadus es esmu teikusi, ka man viss ir kārtībā, man vienmēr dzīvē ir kāds lielāks, bet pirms tā -vēl vairāki mazi mērķi, uz kuriem lēnītiņām virzos.  Esmu arī atkāti noliegusi faktu, ka ar ikdienas darbu profesijā, kura vienlaikus ir arī pats nopietnākais no hobijiem, nav gana. Tagad, kad mani sāk bikstīt iekšējais urdītājs, es varu pati sev atzīt, ka nav gana.  Esmu arī apsvērusi iespēju, ka šī neizprostamā nepiepildījuma sajūta saistīta ar visparastāko sievišķo hormonālo dzīves ciklu, pēc kura ņemot, nu jau būtu laiks pēcnācējiem. Var jau būt, ka arī tas ir viens no iemesliem, bet gribētos cerēt, ka intuīcija man drīzāk čukst priekšā kaut ko par radošo potenciālu un kāda veida attīstību. Skumjākais ir tas, ka intuīcija nerunā mēlēs, man viss ir kristālskaidrs.

Vajag TIKAI darīt. ” Tikai” – cik gan tas skan vienkārši! Motivēt citus ir nesalīdzināmi vieglāk kā likt pašam sev mērķtiecīgi, neatlaidīgi un reguāri virzīties pa kādu noteiktu trajektoriju.  Ja cilvēku iekšēja ” programma”  paredz līdz ar motivāciju un vēlēšanos sākas arī darišanas process, tad mans ” kods” ir kļūdains. Nekas tamlīdzīgs nenotiek. Es sapriecājos kā negudra, uzsāku kaut kādu ” projektu” , kuru sajūtu līmenī pirms tam esmu izgaršojusi līdz sīkākajai lāsītei, un that’s that. Tā vien šķiet ,ka visās dzīves jomās, kas nav saistītas ar dizainu, es esmu one trick pony. Tas nav ne glaimojši, ne arī patīkami man pašai. Tā nevarēšana saņemties uz turpinājumu, kaut gan viss process sagādā tikai un vienīgi gandarījumu.  Tad kāda velna pēc es nespēju pieslēgties kādām plānotām, atkārtotām darbībām?
Tas noiek tā – kaut kur dzimst ideja labai laika pavadīšanai, kas varētu aizstāt bezjēdzīgas informācijas uzsūkšanu internetā. Šī ideja (tai nav obligāti jābūt grandiozai) rūgst manī kā rauga mīkla siltuma, un piepilda visu būtni ar patīkamām svaigu maizīšu smaržas gaidam. Izjūtu tādu kā īslaicigu eiforiju, pieskaros laimei ar pirkstgaliem, un tad ļauju tai aizslidēt garām.  Cēlonis šim man nav ne mazākajā mērā skaidrs.

Dievinu gleznošanu, ir gan visa darbarīku artilērija, gan platība, gan laiks. Kāds ir rezultāts? Augstākais viens necils darbs gada laikā.
Vēlos iemācīties vairākas konkrētas jaunas datorprogrammas. Zinu pat ko un kā, un cik tas būtu noderīgi. Rezultāts – vēl sliktāks kā ar gleznošanu. Vēlos regulāri raktīt interjera blogu, laiku a laikam uzroku tiešām interesantas tēmas, kuras papētīt dziļāk. Papētu arī. Uzrakstīts nekas nav nu jau vismaz 8 mēnešus. Tā es varētu turpināt ļoti ilgi.

Man vajadzēja to visu uzrakstīt. Tā, lai pārlasot man vajadzētu nokaunēties atkal un atkal, un kaut kur sevī rast spēku parādīt tam urdītājam, ka es neesmu iegrimusi mierīgas dzīves rutīnā un paštīksmē.  Šobrīd mans vienīgais plāns ir brutāla to-do saraksta sastādīšana, gluži kā nedēļas stundu sarakstā skolas gaiteņa galā. Pēc tam – sekot sastādītajam , kaut ar piespiešanos, ar zināmu regularitāti. Var jau būt, ka ikdienā biroja cilvēku ikdienas rutīnas un darba režīma trūkums ir kaut kādā veidā nokausējis jebkādu ārpusdarba produktivitāti. Ir jāmēģina atgūt.

In other news, šis ir ļoti lats šitinieka gabals. Laumiņas vārdiem – ar vasaras sajūtu.