Arieta's Blog


Foxes – Home
aprīlis 24, 2012, 10:28 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

 



cūcības likumi
aprīlis 24, 2012, 6:23 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

 

Kad es beidzot esmu patiešām godprātīgi apņēmusies pilnvērtīgi pildīt savus darba pienākumus, mans organisms izdomā, ka varētu uzorganizēt vienu “Masīvo iesnu” tūri. Tā teikt, lai jau meitene paasaro kādu nedēļu, varbūt tad iemācīsies, ka aprīlis nav nekāds pavasaris, bet visīstākais sātans!

APČĪ!

 



papīra fauna
aprīlis 24, 2012, 3:01 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Es ļoti ceru, ka katram indivīdam ir kāda emocionālā un prāta delīrija izpausme, kura viņu reizē padara unikālu, un arī mazliet apkauno. Citādi es, labprātīgi ievietojot šeit savu šīs nakts nodarbes rezultātus, pakļautu sevi neizpratnes pilniem skatieniem, ķiķināšanai, un, pilnīgi pieļauju – pat skaļiem smiekliem.

Ko tur daudz liegties – Laumiņa šovakar pienāca pie manis ar tekstu: “Tu nekad neuzminēsi, ko es visu šo laiku darīju!? “. Tiešām neuzminētu. Aiz muguras aizliktajā plaukstā viņai bija papīra dzērvīte, nu tā, no origami dzimtas. Izdomājusi uzlocīt, jo pie pilna saprāta iepriekš neko vairāk par standarta lidmašīnu un kuģīti nebija taisījusi. Nu un, protama lieta, tā jau nebūtu es, ja nebūtu azartā pavilkusies uz origami ideju visa vakara garumā. Es galvenokārt meklēju pūces, bet tās skaistās un resnīgās uzveidot izskatās sarežģītāk kā atrisināt 9.klases algebras uzdevumu, tāpēc piezemēti paliku pie divdimensiju putniem.

Pagaidām  :D

Ja nu kādu tas ir ieinteresējis ( es gan patiesi šaubos :D), lūk, pūces locīšanas instrukcija –
http://ori500.free.fr/diagrams/local_pdf/EVIOWL.PDF
Gulbis, savukārt, ir parastais gulbis, to var netā atrast itin viegli.

Man augstākā pilotāža un šodienas drīm kam trū būtu šis mazais jaukumiņš –
http://www.flickr.com/photos/davorigami/4027182582/in/set-72157626337956335



emociju slimības lapa
aprīlis 23, 2012, 4:28 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Šodien rakstīju klientei atvainošanās vēstuli par mazliet iekavētajiem termiņiem, un kā iemeslu minēju pēkšņo pavasara apslimšanu. Nav jau melots, bet nav jau arī tā, ka vienīgais iemesls. Kad garīgā un emocionālo stāvokli vizuāli varētu attēlot kā mežacūku izārdītu kartupeļu lauku rudenī, vai kūlas dedzināšanas sekas pavasarī, par radošo enerģiju nevar būt ne runas. Lai cik ilgi es neblenztu tukšajā plānā Arhikada ekrānā, manī neieskanas ne sīkākā stīga, iedomājoties par mēbeļu izvietojumu vai dizainu. Un tas, mīļie draugi, ir trauksmes signāls.

Tad nu mazgājot matus es tā apdomāju – vajadzētu ieviest slimības lapas atvasināto versiju: emocionālās slimības lapu. Tās pamatnoteikumi saglabātos kā oriģinālajā slimības dokumentā, tikai tās iegūšanai nevajadzētu ģimenes ārsta slēdzienu, lauztu kāju vai plaušu mazspēju. Pietiktu noteikt konkrētu dienu skaitu gadā, kad dziļu skumju, izmisuma, garīgās sagrāves vai vienkārši depresijas gadījumā oficiāli atļauts nestrādāt. Tas noderētu pat man, arī šādā nodarbinātības situācijā, kur slimības lapas slimošanai man nav nepieciešamas. Kad būtu jāmin klientam termiņu nobīdes iemesls, bez sirdsapziņas pārmetumiem varētu atbildēt, ka man šajās dienās ir ļoti skumji, un klients, savukārt, saprastu bez liekiem paskaidrojumiem, un novēlētu veiksmīgu atlabšanu.



par punktiem un pieturzīmēm
aprīlis 23, 2012, 3:17 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Es neesmu no cilvēkiem, kurus bieži piemeklē bezmiega problēmas. Kad draugi sūdzas par kārtējo murgaino nakti, kurā vāļājušies palagos, atrodoties dārzeņa stāvoklī starp pirmo sapni, un neloģiskām “gandrīz nomoda” domām, es līdzjūtīgi kaut ko nomurminu, un pat nepaspēju nopriecāties par to, ka man šīs problēmas nav. Šī liga mani itin vienkārši piemeklē tik ļoti reti, ka līdz nākamās reizes pienākšanai, esmu jau aizmirsusi to bezpalīdzīgo stāvokli, kas robežojas ar izmisumu.

Un, protams, turpinājums ir paredzams.
Normāli neesmu gulējusi visu nakti, jo aizmigt izdevās tikai pret rītu, kad darbaļaudis sāk čīkstināt gultas, tecināt ūdeni vannas istabā, un citus ūdeņus citās telpās. Un dīvaini, ka tieši tad, kad viss šis blokmāju skudrupūznis bija iesildījies jaunai dienai, es beidzot iekritu tādā puscaurā, bet tomēr miegā. Ir situācijas, kad klusums ir tik sasodīti skaļš, ka pašas domas brūk virsū. Tādās reizēs pat kaimiņa ikrīta urīna strūklas skaņa aiz sienas ir pietiekami labs ierocis, lai izbeigtu ieilgušo prāta murgojumu agoniju.

Tātad, iemesls?
Man ir sasodīti grūti ļaut notikumiem ritēt savu gaitu, ja šie notikumi gluži “nerit” tādā gultnē, kā esmu to iecerējusi. It īpaši tas attiecas uz situācijām, kuras es spēju un vēlos ietekmēt, bet kaut kādu apstākļu sakritības rezultātā tas neizdodas. Es gan nekad nemēdzu mest plinti krūmos pēc pirmā, piektā, vai desmitā mēģinājuma, jo iekšējais cīnītājas gars turpina zāģēt, ka vēl tak nav izmēģināts tas, un tas, un var tak’ uz to situāciju paskatīties arī diametrāli pretēji. Nu re, un šajā brīdī arī parādās problēma. Līdz ar to horoskopā iekalto godkāri, neatlaidību un mērķtiecību, apvienojumā ar savu vēlmju un vajadzību apzināšanos, es neprotu piebremzēt un paskatīties uz visu mierīgi no malas. Nemāku arī apstādināt mutuļojošas emocijas, nemāku nepieķerties lietām, vietām un, visvairāk – cilvēkiem, un  laikam nekad nepratīšu viegli atlaist un aizmirst.

Lai drusku mīkstinātu melodramatisko noti, jāpiebilst, ka aizmigt nespēju arī tāpēc, ka no pārgalvīgās riteņbraukšanas sestdienas, tagad puņķi un krekšķis. Mazie rūķīši atkal visu nakti slīpēja rīkli ar smilšpapīru, nelieši!



Pilnīgibezelpas
aprīlis 22, 2012, 3:36 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Nogurums pēc pamatīgas fiziskās slodzes svaigā gaisā ir stiprākas par jebkurām miega pelēm, un jebkuru sarkanvīna pudeli. Kad, nokāpjot no riteņa vai izkāpjot no skritulenēm, es piesēžu, lai vieglāk noaut kājas, un pēc laika attopos, ka esmu pavadījusi pēdējās 15 minūtes truli blenžot grīdā, ir skaidrāks par skaidru – treniņš izdevies :D. Kājas un rokas šķiet tik ļoti karstas un smagas, lēnas un tizlas. Tai pat laikā, prāts kaut kā mistiski pats izpurinājis visus liekos krikumus, un iztaisnojis domu līkločus paklausīgās taisnēs. Un kaut kā tas viss rada apmānu, ka mana psihe un zemapziņa patiesībā nav mana, bet tāda nepiesārņota un mazliet naiva, kā pirmsskolas vecuma bērnam. Sēžu pie dienišķā seriāla, strebju mazo kafiju, un beznosacījuma smaids pa visu seju.

Es tik šausmīgi šodien saguru, tik šaušalīgi sadzēros pavasara pirmo īsto siltumu, un no tā siltuma šaaaausmīgi sapriecājos. Atvēru ārdurvis un sejā, šaušalīgi patiesi, ietriecās plusseptiņpadsmit. Ar Laumiņu, uz Gazeles puse Rīgas izbraukāta, lai gan pēc stīvajiem kakla muskuļiem un krampjiem kāju ikros, šķiet ka vismaz vesela Ņujorka.

Melni, priecīgi suņi, melni suņi rūsganām kājām, smaidīgs sīcis, kurš, izrādās, māj mums ar roku, zilo puķīšu paklāji tajā kapu parkā pie Mēness ielas, vistas sviestmaizes uz Andrejsalas mola, daudz vēja rudos matos…neizmērojams vieglums.



Disciplīna
aprīlis 20, 2012, 7:20 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Laikam reizēm sanāk pateikt lielāku paldies notikumiem un parādībām, kuras mums sirdi neslida, nevis tiem, kas liek priecāties un gavilēt, jo tās nejaukās lietas disciplinē (jeb – audzina raksturu). 

Šodienas monotoni pelēkais plakš-plakš-plakš mani piedisciplinējis klāt pie datora ekrānā atvērtā funkcionālā plāna, un labi vien ir.

Starp citu, mākoņi jau staigā aprīļa pirmā pērkonlietus soļiem, un, ja tic tam, ko vēsta pašmāju ziņu portāli, lielās talkas nedēļas nogalē gaidāma pirmā ducināšana un zibspuldzes debesīs. Dikti ilgi gaidītās krāsu saspēles – bērza pērnie rūsganie ziedi uz tumšzililillā debesu uzpūteņa. Un tam visam pa virsu, kā piektdienās pienākās – saldajā ēdienā gaisīgi balti, pilnīgi nevainīgi pūkmākonīši.

Starp citu, citu – tai pašā bērzā jau vairākas nedēļas savas mājas iekārotojusi vārnu ģimenīte. Katru dienu redzu sīkajiem melnos pakausīšu ziņkārīgi lienam laukā.

Piektdienas pavadījums hipsterīgā indie pavadījum, arī no Gossip Girl krājumiem-



Arieta un Džunifers neguļ.
aprīlis 20, 2012, 3:58 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Un atkal es esmu vēlāka par visiem, un rīt no rīta šie paši visi būs daudz, daudz ašāki par mani. Es to nedaru speciāli, lai spodrinātu savu pūces slavu, vai tāpēc, ka mani tieši šobrīd, 3:40 naktī interesētu tvneta raksts par to, vai sievietes, kura mirusi Jaunzēlandē, nāves cēlonis varētu būt dienā izdzertie 7l kolas. Tieši tikpat nesvarīgi šobrīd ir turpināt dzert tēju, vai tumblrā re-postot smukbildītes. Plakstiņi ir saguruši un smagi, uztvere vērā ņemami bremzēta, un psihe tādā stadijā, kad sīkākās skaņas šķiet kaitinošas. Lietus pret skārda strēmeli zem loga spēlē aritmisku plaukstiņpolku, drebelīgais padomjlaiku galds pie katra klaviatūras klakšķa nodreb savā visos veidos nokalpojušajā tizlumā.

Bet es nevaru piecelties, atraut acis no ekrāna, un iekrist ar seju spilvena vēsajā pusē. Ir kaut kas maģisks iekš tās augšāpalikšanas, iekš tā, ka ir vēl šodiena, nevis rītdiena. Uz reizē ir arī vakardiena, ar visām garšām tepat uz mēles, un pēdām, kas viegli sūrst pēc ilgās soļošanas pa Zolitūdes neceļiem; arī smaržas vēl vakarējās – vīraks iepinies aizkaru rakstos, un kaķa kažociņš vaniļas ķermeņa krēma aromā. Sanāk, ka es esmu kaut kur pa vidu, nozogot pati sev mazliet vakardienas, mazliet rītdienas, un ļoti daudz rāma klusuma. Un tad, kad rīt būs jāceļas, lai beidzot sapurinātos iesākt apsolītos darbus, un uzraut produktivitāti līdz PSRS līmenim, tējas pauzēs es varēšu pasmīnēt par to, cik labi, ka kaut kur pa vidu jūsu miegam un manam darba cēlienam, es drusku nočiepu arī sev.

Nočiepu žāvētu ķirsi šodien Rimi.  – Ņamma
Divas darba stundas. – Smuki ripojās
Lietus plakšķēšanu. – Tagad zinu, ka pavasaris tepat aiz stikla
Vairākas stundas savam modinātāja melodijas skanēšanas laikam. –



Skrituļo un staigā!
aprīlis 19, 2012, 10:51 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Manas jaunās draudzenītes no Powerslide!
Varu vai nu ripināties, vai arī staigāt ar superneglītām botām. Divi vienā & greit saksess! :D

Šogad pavasaris pamatīgi pārbauda manu pacietību, iesējis atlasa lentītē pirmos “plus grādus”, un vazā mani aiz deguna jau krietni pirms Lieldienu sniega vētras. Ir dienas, kad tā jau vārgo zemes siltumu pavada lietusgāzes vai orkāns blokmāju pagalmos; tās ir dienas, kad pat es, par spīti skrituļslidošanas vājībai, bezspēcīgi uzgriežu muguru kalendāram. Boikotēju tā saucamo pumpuru sprāgšanas laiku.

Bet, par spīti tam, ka apkure vēl arvien nav atslēgta, un pensionāri turpina aizpildīt sabiedrisko transportu ar savām kožu saēstajām puslapsām un neglītajām ziemas pufaikām, es esmu stingri nosolījusies pievērsties pavasarim pavisam. Galu galā astronomiskās ziemas beigas svinējām jau pirms mēneša, un, ja tas šitā turpināsies, Līgo vainadziņus pīsim uz 1.septembri, ka es jums saku!

Šodien, ja nemaldos, jau piektais riņķis pa Purvciema, Teikas, Šmerļa, Mežciema, Pļavnieku un Biķernieku meža teritorijām izrullēts, un kājas saka, ka kādu laiciņu būs jāpakačājas, pirms varēšu atgriezties apritē. Pagājušajā gadā 1,5h garos maršrutus šopavasar izbraucu vien 2h laikā, turklāt lidojoši patīkamā sajūta arī saglabājas salīdzinoši neilgu laiku. Piešņaukātas salvetes, pulsējoši deniņi, un “vells, cik tās jaunās slidas tādas un šitādas”.
Bet patīk jau vēl arvien. Kontroles sajūta pār savu ķermeni nesoties uz priekšu tādā ātrumā, spēja manīgi uzlēkt/ uzkāpt, un nolēkt/ nokāpt no apmalītēm, nesamazinot braukšanas tempu, manevrēšna pa izvagotajiem gājēju ceļiem starp omēm ar iepirkumu maisiņiem, un bērniem, kuri tikko pirmoreiz uzsēdušies uz velosipēda.

Kad uzsāku sezonu, ik nedēļas sanāk nomainīt pleilisti iekš mp3, jo pa 1,5h  “skipoju” tik daudz gabalu, ka pie piektās reizes sāk šķist, ka manas mūzikas dažādība pielīdzināma radio SWH Rock. Tā nu šonedēļ savas ausis esmu priecējusi ar Russian Circles (paldies puišiem par fantastisko konci!), “Drive” soundtrack’u, un, sev par lielu izbrīnu – beidzot iespējams novilkt vismaz vienu no King Charles dziesmām. Negribas klaigāt, bet ĻOTI GRIBĒTU BEIDZOT SAGAIDĪT ALBŪMU!!! :)



Ramtairīdi rallallā
aprīlis 18, 2012, 6:08 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Savu pirmo aliņu, nu tādu pilntiesīgo nullepieci no putām līdz glāzes dibenam izdzēru tikai nedaudz vairāk kā pirms diviem gadiem. Tas bija kā reizi tai laikā, kad sāku būvēt šo savu virtuālo emociju, krāsu un kaķu mājokli, proti, kad biju nolēmusi visam tam, kas iepriekš noliegts, dot otru iespēju.
Toreiz, pirmo alus glāzi izvēlējos folkklubā “Ala” (ak, šīs vārdu spēles :D),  pildīju to ar tumšo Brengulīti atkārtoti, smējos skaļus pļēgursmieklus un spožām acīm priecājos par turpat notiekošo tautas danču vakaru. No vakara nobeiguma atceros vien tik, cik skrējienu uz pēdējo vilcienu, un, ak šo brīnumu!, nepieciešamību izkāpt pāris pieturas pirms galamērķa, jo izrādījās, ka aliņš tomēr visu nodara pārāk aši.

Vakardien atkārtoju savu pagātnes piedzīvojumu, arī iekš “Alas”, arī ar to pašu brenguļalu, arī jautrā kompānijā un, lai cik smieklīga nebūtu šī sakritība – arī tieši trāpīju danču vakarā. Sanāca sēdēt ar muguru pret deju placi, līdz ar to laikus nepamanīju, ka mums tuvojas aktīvs kāda danču kluba dalībnieks, un stūrē tieši manā virzienā.
Padejot nevēlaties?
Uuuuiii, es nē…
Nu varbūt tomēr?
Nē nē nē nē *smaidu un atvēcinos ar rokām*. Es negribu, nemāku, nezinu.. :D

Pēc tam dzērām jau pa otrajai glāzei, un vērojām monotonās latvju tautas dejas pagriezienus un “purngals, papēdis, purngals, papēdis”. Viņi visi (dejotāji) tik ļoti koncentrējušies tām dažām kustībām, kuras vienas dziesmas/ dejas laikā tiek atkārtotas n-desmit reižu. Bet, lai cik arī dīvaini nešķistu – arī patiesi apmierināti, un puikas pilnīgi ar degsmi acīs, ja dziesmu starplaikos nesanāk nocopēt dūdiņu, un visas dejas garumā nepacietīgi jāmīdās plača malā.
Un tad mēs runājām. Par to, kā tik vienkārša deja ar gadu simtu vēsturi vieno cilvēkus priekā – nevis iekārē, un par to, cik vizuāli un vecuma kategorijās dažādi šie vienā pārī dejojošie – un neviena paša aizsprieduma. Tikai tā skaisti, tīri un latviešu pelēkā patiesi.
Neliegšos (lai gan nezinu vai tas alkohola ietekmē), ka vakarā laikā bija pat moments, kad iedomājos, ka iespējams nebūtu nemaz tik slikti tagad piederēt kādai no šīm deju kopām. Varbūt “Dandari”, vai “Rīgas danču klubs”?

Varbūt tomēr nē :D