Arieta's Blog


samīļoties
marts 23, 2011, 4:59 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Rakstāmais šajās dienās, jāsaka, laikam, pat nedēļās, ir pavsiam samiegojies un sapinkojies, ietērpies sagumzītos rītasvārkos un nenāk ārā ne pa kam. Varbūt pie vainas gadalaiku mija, varbūt fakts, ka radošā enerģija bez jebkādiem atlikumiem tiek izmantota interjera projektos. Brīžiem šķiet, ka visa mana ikdiena ir flīžu meklēšana salonos, fotogrāfiju labošana un graizīšana, un flīžu notinumu taisīšana līdz ārprāta sagurumam vai izbesim.

Citādāk, šodien man acis pilnas pūkaina miega un ausīs dīvaini san tās bites, kuras parasti mitinās spilvenos palagos segās. Tā vien gribas izstiept rokas lācīgā apkampienā un samīļoties. Un nepārstāt.



5 to go
marts 17, 2011, 11:17 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Cik gan reižu šajās 10 dienās neesmu sevi pieķērusi pie domas, vai jauns ieraksts blogā pēc n-to dienu pauzes varētu skanēt like:

“Man viss riebjas.”

Šovakar nolēmu, ka frāze ir izdīkusies ārā un sevi nopelnījusi.



15 to go
marts 7, 2011, 3:57 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Lai kā arī nebūtu ar tām atkarībām un to apkarošanu, vienai es ļaujos no sirds un uz urrā – regulārai filmu skatīšanai. Neiešu sevi saukt par kino gardēdi, jo īstie kinomīļi, topošie režisori, operatori un vienkārši kinematogrāfijā izklītoti ļaudis, noteikti rauktu degunus un smietu bārzdā. Sak, ko tad tā sajēdz, viņai jau tikai pabāz zem deguna kādu Holivudas savārstījumu – skaļi strebs no milzu karotes, bez sāta un saprāta. Tomēr, kā jau ar visiem hobijiem un aizrautībām, kuras liek justies labi, ir visai pajāt, ko par to padomās kāds cits.

Kino skatos dažādu iemeslu dēļ. Reizēm tā ir vēlme pēc tādas kustību, skaņu un mainītu toņu piesātinātas glezniecības, citreiz vienkārši nepieciešamība pēc sveša pozitīvisma un viegluma, bet citkārt atkal pavisam parasta kāre paskatīties, kā skaisti cilvēki dzīvo skaistos interjeros, ģērbjas stilīgākajās drēbēs un ikdienā tā starp citu uzkož kaut ko, kas vairāk vai mazāk ir no pārtikas produktiem izveidots mākslas darbs.

Šodienas vieglums pieprasīja tādu mierpilnu, noskaņām bagātu vakara noslēgumu. Un, re, filmu mapītē kā reiz’ mazliet jau apputējusi mani gaidīja The romantics – burvīga savā tempā, klusinātajā, mazliet ziemeļnieciskajā krāsu spektrā, un filmas varoņu dialogu saspēlē. Sižets it kā triviāls – pirms drauga kāzām 7 cilvēku kompānija pavada smiekliem, dialogiem, atklāsmēm un atzīšanām bagātu vakaru, kas ievelkas naktī un ievelkas rītā. Par neatrisinātām attiecībām, kuras jāatrisina, un attiecībām, kurās nekad nav bijis, ko risināt. Par sliktiem tostiem, savstarpēju iedvesmošanu, un to, cik citādāk viss izskatās nākamā rīta gaismā.
Šoreiz piekāšu citkārt par nozīmīgu uztverto IMDB vērtējumu, jo, papildināta ar tik burvīgu skaņu celiņu, kinolente bija baudāma, atslābinoša un viegla kā baltvīns.

Soundrtracks laikam iznācis vēl nav, jo pēc stundu ilgiem meklējumiem, biju spiesta atzīt savu sakāvi. Rokā esmu sadzinusi vien pusi no filmā izskanējušajām dziesmām, ar kurām steigtin steidzos dalīties.

Lai jums skaisti ieskandināts nedēļas sākums!

 

 

 

 

 

 



16 to go
marts 7, 2011, 3:27 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Arī es, diemžēl, esmu no tiem, kam grūtības sagādā dziesmas izpildītāja un nosaukuma atpazīšana brīdī, kad tā skan kaut kā citādi, nevis pēc manas izvēles. Vidusskolas pārcentības vai, nezinu, informācijas rīļas iezīmes šādās situācijās uzkurina iekšējo nemieru lielu un neapdzēšamu, jo nu tik ļoooti vajag zināt, kas tad īsti skan. It īpaši, ja dziesma tīkama, jau reiz dzirdēta, bet nekad ne tik piefiksēta, lai pēcāk to atcerētos uzmeklēt atkārtoti.

Tad nu sapratīsiet, cik liels mans prieks par jaunatklāto track id opciju telefonā – brīdī, kad ausis uztver ko tīkamu, dungājamu vai lēkājamu, ar mobilā interneta palīdzību speciāla programmiņa man pasaka priekšā, kas tad īsti skan. Man, kā informācijas īstenam medniekam, prieks ir neizsakāms, jo ļoti patīk savilkt savā migā visu, kas liek justies dzīvai un krāso apkārtni maķentiņ košāku.
Smejieties droši, jo, lūk, kas uz deju zāle šaha grīdas spridzināja manas krāsas 6dien (pēc tiešām baudāmās Zoltan puišu uzstāšanās) –

 

 



17 to go
marts 7, 2011, 3:05 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Biju tā ieskrējusies, ka mēle pār plecu un mēteļa plandošie stūri aizsedz visu aiz muguras paliekošo – tā gadās, kad laiskām slimošanas nedēļām seko mazliet nogaidījušos klientu “tagad-tūlīt-vajag” kategoriskums. Periodos kā šis, es nepamanu, kurā brīdī savstarpēji nomainās cita citai secīgas 7 darba dienas.
Es esmu telefona un interneta komunikācijas centrāle, pieņemu bažīgos “vai tiešām šīs būs viespiemērotākās tapetes”, un “galdnieks kavējas ar tāmi jau 3dienas”.
Es esmu psihologs, kad ļautiņiem laika trūkuma un būvnieku nedienu radītais satraukums uzdod pa nerviem.
Es esmu personīgais “šoperis”, man jāpārzina Rīgas satiksme un ceļazīmju struktūra, jāprot atšķirt keramiskās no akmens masas flīzēm, jādudinās ar klientu mazuļiem, kuriem pārbraucienos uznāk lielais bļaujamais, brokastu kafijas laikā jāklāsta būvniekiem iespējamie slēptā apgaismojuma konstrukcijas izveides risinājumi, un vēl milijons lietu.

Ņemot vērā darba specifiku un to, ka reizēm brīvdienas itin vienkārši nesagaidu (jo, nevaru noliegt, ka, sagatavojoties ikdienas darba cēlienam ir nepieciešamas vismaz pāris stundas, lai iešūpotos kādā nebūt iedvesmā), laika personīgo interešu plānošanai atliek gaužām maz.
Tieši tamdēļ es mīlu šodienu par to, ka tā ir šodiena, tā ir caur un caur mana, pilna saltas, vēja piepūstas, saulainas un svaigas, pēc pavasara smaržojošas gaismas. Šādas dienas graužu maziem gabaliņiem un nesteidzoties, baudkāri izgaršojot kā tā kūst uz mēles un “sends shivers down the spine”. Purčika sniegos pēda grimst jau jūtami īsāku ceļu, pie tam ar patīkamu kņudoņu pakrūtē šodien lūkojos, ka balti pelēkais mazliet sāk piekāpties pērni zaļganbrūnajam. “Niča” jau vēl nav, bet, kā vēsta virsraksts, vēl 17 dienas līdz izšķirošajam rezultātam.

Es turu īkšķus jau tagad. Cieši.



18 to go
marts 4, 2011, 4:04 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Tā kā rītvakar pa ilgiem laikiem beidzot man plānojas patīkama atpūta sen neredzētu, bet ne nepazīstamu ļaužu lokā dzīvokļa sālsmaizes ietvaros, tad par 18. pavasara gaidīšanas dienu parūpēšos jau tagad.

Un, tātad, manas saules un prieka saukšanas dziesmas šobrīd –

 (Depo lēkājamais gabals)

 

 

 

 

 



19 to go
marts 4, 2011, 3:44 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Šobrīd esmu puslīdz saņēmusies paspēt visus obligāti darāmos darbus kaut cik pieklājīgā tempā bīdīt uz priekšu, pa vidu atvēlot kaut vai tās sešas stundas netraucētam tukšajam miegam (tādam, kurā nav pilnīgi nekādu sapņu, līdz ar to nekādas bonusa atpūtas ar aizceļošanu citās, rozā un pūkainās fantāzijas pasaulēs).

Ne mirkli jau neaizmirstu, ka šādas nedēļas ir itin vienkārši manas izvēlētās sapņu ( un te es nemētājos ar ironiju) profesijas specifika, kura vienlaikus paredz arī iespēju citkārt n-tās dienas no vietas mosties pēcpusdienā un aizmirsties filmās, pārvērst darba dienas ballīšdienās un tamlīdzīgi. Un, lai cik sūrstošas šobrīd nebūtu manas acis, es ne mirkli nebeidzu būt pateicīga par to, ka varu tā, un viss ir tieši tik dinamisks un kontrastains, un pilns krāsu. Katra diena citādāka.
Šobrīd flīžu periods. Pēdējā mēneša laikā visi Rīgas flīžu saloni izstaigāti pa trim reizēm, bet manā datorā jaunāko bilžu folderu nosaukumi ir “grīdas apdare” vai “bērnistabas sanmezgla flīzes”, savukārt iekšā daudz krāsainu, spīdīgu, matētu un rakstainu četrstūrīšu. Pie reizes varu pačukstēt, ka esmu beidzot uzgājusi flīžu salonu, kurā augstas klases produkciju (gan dizaina, gan materiālu kvalitātes ziņā), piedāvā un pārdod tikpat augstas klases profesionāļi ne vien tirdzniecības un komunikācijas sfērā, bet arī izpratnē par dizainu un telpu. Šī maģiskā vieta ir salons Ceramicas Aparici (www.erlanda.lv) – pārdevējas / konsultantes ir elegantas, zinošas, ziemeļnieciski pietiekami atturīgas, tai pat laikā liekot klientam justies gaidītam un pienācīgi apkalpotam. Arī pret sevi kā dizaineri reto reizi neizjutu nekādu spiedienu – neviens necentās man pasniegt īso lekciju telpas uztverē un kompozīcijā, vai mēģināt pārliecināt par to, kuras krāsiņas savstarpēji labi “skatītos”. Nemaz nerunājot par šādu pārdevēju citkārt tik ļoti iemīļoto niķi visām krāsām dot vārdus – olas dzeltens, kivi zaļš, debesu zils vai, pēdējā laika hīts – peļu pelēks. Interesanti, cik ilgu laiku viņa ir veltījusi peļu pētīšanai?

Citādāk – turpmākos divus vakarus ieplānota ballēšanās, tādēļ turpmākās divas dienas – nepārtraukts un saspringts smadzeņu darbs un piespiedu iedvesmas meklējumi.



brauniji (bez hash, bet tikpat reibinoši)
marts 2, 2011, 4:42 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Āķis lūpā -vienā no, manuprāt, labākajiem kulinārijas pašmāju blojiem – Uwa gatavo, jauno recepšu starpā pamanīju amerikāņu nevainojamāko mēlinorītliekošo Brownies recepti. Sākumā pāris dienas ļāvos sirdsapziņas atraudziņām, kurās dzirdēju kaut ko no “slaidā līnija” un “ak dievs, cik daudz sviesta”, bet tas viss ir pārejoši, jo brauniju garša izkonkurē visus PRET.

Pirms tam biju mēģinājuši gan Rimi kastiņās nopērkamo jau gatavo brownies mīklu, kas paģēr tik pieliet karstu ūdeni un šaut krāsnī iekšā, gan arī pavisam nopietnu recepti no kādas amerikānietes bloga. Pirmie vienmēr sanāk tīri labi, bet, salīdzinājumā ar Martaram vegāno šokokūku – nekas īpašs. Līdz ar to, skaitot plusus un mīnusus, līdz šim vienmēr uzvarēja šokokūka – liesāka, zaļāka un draudzīgāka, lētāka un VAIRĀK :D.
Otros taisīju tikai vienu reizi, jo, lai arī izkladzināti par perfektākajiem, kas ēsti, manā izpildījumā un pēcāk arī vērtējumā, sanāca pārāk cieti, cukuraini un teju nesagraužami.

Tad nu aizvakar izmēģināju Uwas recepti. Visas sastāvdaļas gan ņēmu mazliet vairāk, jo gribēju izlietot visu sviesta paciņu, un mīklu liku 30×10 cm teflona, nevis kreamikas cepešpannā. Nezinu, vai par iemeslu panna, vai cepeškrāsns, bet manējie brownies cepās vismaz divtik ilgi kā Uwas, turklāt pietika beigās 5 minūtes nepārbaudīt, lai vieglā deguma smaķele jau ielavītos virtuvē. Tomēr rezultāts – gods godam – šokolādīgi, ar ķepīgu, kūcīgu vidiņu un kārtīgi izcepušos, kraukšķīgu un cietu kamzolīti. Ēdām un cēlām acis pret debesīm: “Now I can die happy”.

Rezumē – viegli pagatavojami, šmuce minimāla, bauda absolūta un svētlaime visai dienai. Garša patiešām intensīva un, iespējams, pavisam mazu bišķiņ par treknu, tāpēc nākamreiz mēģināšu daļu sviesta aizstāt ar eļļu. Taču, ja mazliet nokušina iekšējo rīmu un ēd dāmu cienīgus gabaliņus, tad nekā nav par daudz un laime pilnīga. Silti iesaku :)



20 to go
marts 2, 2011, 3:53 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

1.marta diena tieši tikpat saulaina un zilacaina kā pēdējās nedēļas, kuras nu vairs jau neskaitu, kā visu pārlieku labo, baidoties, ka samirkšķinot acis, brīnums pazudīs. Pagājušās nakts muzikālās vakariņošanas rezultātā rīts tāds maķenīt ievilcies un novēlots, ar brokastu kafiju tad, kad cīrulīgiem vai birojīgiem darboņiem jau pusdienu zupa notiesāta.

Ar visu vakardienas lielo apņemšanos un savām ilūzijām par to, ka šis nu būs tas brīdis, kad beidzot spēšu sakarīgi saplānot savas dienas stundas ( tieši tā, par minūtēm pat neuzdrošinos cerēt)…tāds čuš! vien sanāca. Pēc slimošanas darbi sačupojušies kaudzēs, katrs kaut ko neapmierināti ņurd un nepacietīgi grozās, neļaujot man pašai savas domas saklausīt. Bet tik ļoti vajag. Tik dažādas lietas vajag – jāsteidz pavasari gaidīt, izkustēties, izskriet ārā pārbaudīt, vai gaiss silst, kā pienākas, jātaisa flīžu notinumi, jāmeklē jauna mājvieta, prožektoru gaismas ķermeņi un trīsslāņu parkets. Jā jā jā, viss jādara un jāpaspēj. Galvā pilnīgs bardaks, kurš klaji ignorē uz rūtiņu lapas glīši pa punktiem sarakstītos darāmos darbus un termiņus.

No sliedēm izsit pilnīgi viss – uz mēles kūstošo brauniju perfektā garša, mobilā neregulāra, bet bieža trallināšana un e-pasti, cits par citu spiedzošāki un uzstājīgāki, ka vajag tagad un tūlīt, un, ja ne, tad… Milzu troksnis. Ik pa laikam spiežu pirkstgalus pie deniņiem, sataustu pulsējošos asinsvadus. Jau simto reizi ap pirkstu apviņķelēju matu šķipsnu, pārliecinos, ka vēl arvien smaržoju pēc vaniļas; pēc tam visu atkal samudžinu, lai kā iekodēta atkārtotu tās pašas kustības.

Bildēs manas 1.pavasara mēneša pirmās dienas debesis – zilas ar kraukšķīgi siltu maliņu un pilnas klaigājošu un ļoti kustīgu dzīvībiņu. Putni ar savu kustību brīvību virs Rīgas namiem darbadienu vakaros, kad tikko sāk krēslot… pirmais solis pretim tuntuļu nomešanai un vieglumam.

Lai cik nedisciplinēta arī nebūtu bijusi pa dienu, vakars tomēr visu noliek savās vietās. Apzinīgi vēru vaļā Jillian Michaels “30 day shred”, un tiku pie patīkami īdošiem muskulīšiem un bittersweet saguruma (tāda, kurš smaidīgs).




izārdīties
marts 1, 2011, 4:12 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Ļoti ļoti gribas.

Un vēl, man jāatceras sev atgādināt, lai neļaujos aplipināties ar dīvainiem mūzikas stiliem pat, ja sākotnēji tas šķiet tāds troksnis vien, un “nu kur tad es, es jau tik tāda svētdienas smagākas mūzikas klausītāja”. Un kas tagad? Tagad Norma Jean, Chariot un mathcore, ko vēl pirms neilga laika pie sevis dēvēju par skrīmo un metalcore dīvainu kombināciju.

Šodienas favorīti (labs veids, kā neļaut sev aizmirst, vienlaicīgi pabiedējot apkārtējos un lasošos :) )

Tas, kādas emocijas, sajūtas, vibrācijas un gluži vai nepiedienīgas enerģijas uzkurinās un atbrīvojas, klausoties tos ģitāru solo un teju sataustāmo bungu agresiju… Tas ir reizē biedējoši un dīvaini patīkami, zosāda no skausta līdz astes kaulam, un sajūk seksuālās, radošās un pārlieku jūtīgo maņu enerģijas vienā milzīgā iekšējā kodololsprādzienā.
Es turpinu degt, nemāku nodzēsties.