Arieta's Blog


Pieskaries man ar krāsu
janvāris 31, 2011, 3:01 PM
Filed under: Acu prieki, Ausu prieki

Redz, nebūtu es šodien apņēmusies būt cītīga un strādīga, taisīt flīžu notinumus vannas istabām, meklēt dvieļu žāvētājus un rasēt funkcionālos plānus… Tad savu dienas kaleidoskopu utopiskajā pasaku pasaulē es gribētu šādās krāsās –

apguļos pašā viducī zem koši zilā, un iztēlojos, kā svaigi krāsotais oranžums ap galvu vijas skaistās lokās, ieelpoju sauli un ļauju siltumam kņudināties pa iekšu. Sažmiedzot acis no visa spēka, uzburu krāsu tornado, neļauju nevienai no tām nosēsties, viņas kūleņo, saskrienas, uzsprāgst, un mazmazītiņi krāsu puteklīši nosēžas man uz deguna, lūpām, pieres un skropstām.

Un es guļu krāsās, un sapnis ir mūžīgs, ir mūžīgs, mūžīgs



Deivs ir atgriezies
janvāris 31, 2011, 2:51 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Viena no tizlākajām sajūtām manā personīgajā blogošanas praksē, ir neadekvātā slinkuma dēļ atliktie ieraksti tajos brīžos, kad saujas pilnas iedvesmas. Parasti tais situācijās, lai nejustos pati savā priekšā tik traki vainīga un ar totālu mērķtiecības un “noturības” trūkumu, es uzmetu ātro melnrakstu. Gluži kā licejā, kur vienā no franču valodas stundu paveidiem siekalains francūzis (kuram bija slikts šampūns vai frizieris, vai abi), mācīja latviešus izmantot atslēgas vārdus. Tagad jāatzīst, lai cik nepatīkamas ir dažu francūžu lūpu kaktiņos uzkrājošās putas no pārlieku lielās žužināšanas, tomēr atslēgas vārdi noder. It īpaši tādām nesankcionētām pļāpām kā es pati.

depresija tērē

Vēsta viens no maniem slinkajiem pārdomu mirkļiem. Kamēr nebija, ko tērēt, nekad nebūtu ticējusi, ka viņa ir tik mantkārīga kapitālisma verdzene. Skan skarbi? Patiesībā ir vēl daudz, daudz trakāk. Janvāra sniegi un saules neesamība mani bija iedzinusi putekļpelēkā pusnomodas stāvoklī, kam nelīdzēja pilnīgi un galīgi nekas. Sarunas, kas agrāk uzjautrināja, likās jau apgrābstītas un lipīgas, bet citādāk… nu cik gan ilgi un daudz var cept tās nāvīgi garšīgās banānkūkas? :D

Kaut kā tas blues periods šogad pamanījies sakrist ar laiku, kad mani obligātie tēriņi pirmo reizi pēc ilga jo ilga laika nepārsniedz ienākumus. Patiesībā – tik pat patīkami satraucošs brīdis, kā pirmais skūpsts, pirmais dzīvoklis prom no vecākiem, pirmā pašrocīgi iegādātā ziemas apģērba kārta (zinot, kādas cenas tai ir pie mums).
Saprotams, šis fakts nebūt nebija patīkams manam bankas kontam, jo pēc pirmajiem pirkumiem, kurus gluži nevarētu ierindot akūti nepieciešamo preču plauktiņā, es aizrāvos pavisam. Un cik Holivudiski, ka tām nevajadzīgajām, tomēr patīkami, ka ir lietām iegulstot iepirkumu maisā, somā, (vai, vēl jaukāk, topot uzģērbtām promiešanai uzreiz veikalā), tas prieks ir tik sataustāms un garšīgs. Pēkšņi ir jauki, kad sals mazliet kniebj pirkstgalos, pieturā gaidot trolejbusu, kas atkal jau kavējas.

MP3. Ieslēdzu un teleportējos savā dimensijā

Par šo gari komentāri nav nepieciešami. Turpinot iepriekšējo grēksūdzi, varu pieminēt, ka vienā no šīm veikalu reizēm, manā kabatā iegūla arī skaistais Philips Spark. Jaunais draugs ir absolūti perfekts, izskatīgs, mīlīgs, ērts un seko man ik uz soļa. Bet, pats galvenais, viņš man sniedz to ekstru, kura jau pāris mēnešus nebija baudīta – mūziku ārpus mājas, darot Rīgas pilsētvidi piesātinātāku, bet sabiedrisko transportu – mazāk kaitinošu. Pie tam, kopš atkal spēju klausīties Dave Matthews Band pilnā viņu ģenialitātes krāšņumā, uz ielas nespēju noturēties nedungojot vai, vismaz, neapzināti nesmaidot skaistāko solo iespēļu brīžos.
Visā visumā – man neiet slikti. Es tikai šausmonīgi ilgojos pēc tā, lai kāds šausmonīgi ilgotos pēc manis. Vai arī pēc tā, lai man ne vien neietu slikti, bet lai ietu vienreizēji un bedazzling.
p.s. Tagad man droši var zvanīt arī sveši numuri, jo esmu atrisinājusi telefona problēmu, un mans jaunais cacīgais aparāts uzrāda visus zvanus – gan no draugiem, gan visiem pārējiem.

 



Latvijas ziema ar Itālijas oderīti
janvāris 26, 2011, 10:48 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Šīs dienas man rakstās gausi un sausi. Nav sulīguma. Janvāra beigu depresija domā, ka ir nemanāmi piezagusies, tomēr es viņu, maitu, redzēju jau pa gabalu. Mēs ar viņu mēģinām sadzīvot, jo šī ievākusies kaimiņos vismaz uz pusotru mēnesi, līdz ar to no apnicīgiem small-talkiem un neveikliem klusuma brīžiem neiztikt. Depresija ir no stilīgo līgas – viņai patīk akurāt tās pašas krāsas, kas tagad modē ‘ielu modē’ – melni pelēkie, netīri dubļu brūnie, tumši pelēkzilie un baltais. O, jā, par spīti visiem tiem, kas balto sauc par dzīvesprieka krāsu. Es, on the other hand, esmu no atkritēju līgas, sooo 90ies. Man patīk košas, it kā nesaderīgas krāsas, mākslīgā saule, kas iesprostota mazā kastiņā, un bērnības komēdijseriāli.

Es esmu padevusies. Visu laiku biju dzīvojusi savā utopiski krāsainajā pasaulītē, kur , sasaluma periodam sākoties, meitenēm ar rudiem matiem pienākas sūnu zaļš vai tirkīzzills, vai, vismaz, oranžs, tīkami silts mētelis ar kapuci. Kad uzkrita pirmās sniegpārslas es, mazliet viebjoties, vilku no melnajiem miskastes maisu vīstokļiem ārā ieziemoto divu iepriekšējo ziemas sezonu melno mēteli, kas bija nodevīgi sācis bumbuļoties. Viebos un reizē smīkņāju, ka sniegs mani pārsteidzis nesagatavotu, bet, ko niekus, neba nu šis apkaunojuma periods būs ilgstošs! Pirmā kļūda.

Sākumā pārāk daudz naudas nebija, bet vēlmes -uhh un ahh. Hipiju krāsas ziemas apģērbos, elegantus auduma mētelīšus ar kapucēm un iekšējo polsterējumu…un citas tamlīdzības bērnišķīgas kaprīzes. Kad Rīgas lielveikalu loks tika izķemmēts pirmo reizi, mazliet gan sašļuku, bet, tā kā bija vēl tikai novembris, bet ĪSTĀ ziema vēl priekšā, neķēru kreņķi. Ap Ziemassvētkiem, pēc vēl vairākiem sirojumiem pa apģērbu bodēm, apjēdzu, ka nu jau galīgi vairs nav finansiāla tā problēma, bet gan funkcijas un dizaina ziņā sarūgtinoša. Kur vien skaties – vai nu siltās, stepētās īsjakas, aka uzpūstās “stepju jakas”, vai arī latviešu veikalnieku izpratnes “ziemas” auduma mēteļi, ar kuriem es atsaltu jau +5 grādos, nerunājot par pēdējo divu ziemu grandiozajiem mīnusiem. Arī krāsu izvēle ir īsts saldais ēdiens – vismaz 70% standartizēti NORMĀLAJĀ un vienmēr “aktuālajā” melnajā krāsā, kura, lai arī Latvijas ziemas tiešām au tā ir pārlieku spilgtas un tonāli galvu reibinošas, tomēr mani īsti neaizķer. Pārējie 30 % iepriecina minoritātes – omju rūtiņraksti un dažādu izbalējušu krāsu saadījumi, un slāviskais košums ar zivs zvīņām raksturīgu spīdumu, kā arī visu dzīvniekmīļu leopardādas imitācijas ( arī, protams, ar zvīņaino spīdumu). Uztvērāt pareizi – ir sāpīgi.

Kamēr ķēru pie sirds un šausminājos par latviešu drausmo gaumi ( jo, acīm redzot, pieprasījuma netrūkst), un turpināju jau kādu 5.to reidu pa veikaliem, mans līdzšinējais ziemas melnis bija kļuvis pagalam neizskatīgs. Ziniet, to brīdi, kad ieejot kādā apģērbu veiklā, centies izvairīties no spoguļiem un pārdevēju acīm? Jā, tieši tas brīdis bija klāt. Izmisuma spiesta, iegādājos pelēkrūtainu rudens mēteli, kurš nebija silts, toties dāvāja iespēju bez apkaunojuma doties uz tikšanām ar klientiem. Piebilde – zobiem klabot un, cenšoties atslēgt smadzenes un nervu galus no Ziemeļeiropas klimata reālijām.

Tomēr šodien aukstums mani uzvarēja pavisam, brutāli piekaujot ceļā no Ģertrūdes ielas līdz Galerijai Centrs tā, ka sajutu zaudējuma asiņu garšu uz mēles. Dusmīgi spļaujot asinis baltajos ledus kunkuļos ietves malās, saniknojos un pārtikas veikalā “Prizma” iegādājos pelēku ziemas sporta (slēpošanas(?)) jaku. Tieši tādu, kura nepiestāvēs nevieniem svārkiem, kura izskatās labākajā gadījumā pēc unisex, sliktākajā.. sliktākajā, tai ir ļoti platas rokas bicepsu rajonā, teiksim tā. Vienīgais, uz ko es šobrīd vēl uzdrīkstos cerēt, ir kaut nedaudz siltuma, lai varu izturēt un sagaidīt atkal pavasari. Par krāsām tad nu rūpēšos citādi – Irānas dabiskā henna un oranžs dzīvesprieks mani pavada ik uz soļa.

p.s. Ne vien ziemas jaku, bet arī zābaku niša Latvijā ir totally brīva. Jaunie dizaineri, ražotāji, censoņi un entuziasti – es jūs ļoooti, ļooooti gaidīšu. Tikmēr sagooglēju visādu smukumu –



ieelpa
janvāris 24, 2011, 10:49 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Arī rītos (un – jo īpaši tad), kad esmu sabozusies pūce ar miega putekšņiem piebārstītām acīm un ausīm, vēl arvien jauno dienu vispirms uztveru ar ožu – kamēr acis vēl pusvirus, lai spētu saglabāt vieglo pusnomodas transa stāvokli. Mošanās pirms 10iem rītā nozīmē automātisku dienas norakstīšanu un piesmiešanu. Respektīvi, diena būtu tikpat produktīvi pavadīta un piepildīta arī guļot komā vai braucot nakts vilcienā no Rīgas uz Maskavu. Tieši tā – lieliskas, izdevušās un radošuma pārbagātas 12-18h. Līdz ar to, manuprāt, būtu tikai godīgi un likumīgi, ja šāda necilvēciska dienas režīma cēloni būtu ļauts nogalināt un iznīcināt. Vai, vismaz – mazliet sakropļot kaut savā iedomu un pasaku pasaulītē. It īpaši, ja šī te persona (ak, jā, dzīvs “cilvēks” ar miesu un asinīm) minēto darba grafiku plāno principa un spīta, nevis nepieciešamības dēļ.

Tad nu, jā, šis rīts iesākās bez kafijas aromāta postroka pavadījumā, toties ar īpaši saasinātu smaržu pasaules uztveršanu.

-Tas mazliet sparīgais, daudzsološais, pēc kā smaržo tikko izmazgāti un silti izžāvēti hennas mati
-Kaķa kažociņa mājīgums kopā ar sniegbalto “tikko kā sajutu aukstumu uz lūpām un plakstiņiem
– Pēkšņs, nesaudzīgi reibinošs Viņa smaržu apciemojums trolejbusa sēdeklī
– Kontrastam – no kājām gāž nost netīras, pieļauju, nekad nemazgātas “ziemas virsdrēbju kārtas” dvinga 60gadīga onkas izpildījumā.
Pēdējiem diviem savienojoties dīvainā mistrojumā smacīgajos sabiedriskā transporta rīta elpu izgarojumos, kļūst manāmi dīvaini un nelabi vienlaikus.

Pilsēta ar mani šorīt runājusi caur degunu, un es arī ar pietāti aizspiedu sev muti ar plaukstu. Izmēģināju, kā tas ir – iekšējās negācijas un čīkstuļus apdullināt ar smaržu.



zumm zumm diena
janvāris 16, 2011, 6:05 PM
Filed under: Acu prieki, Ausu prieki

Tā kā šodien, tai mazajā nomoda brīdī, kas ir bijis, esmu jau paspējusi pierunāt/ pierakstīt pilnu pasauli tukšu pļāpu, tad izmantošu blogu, lai paklusētu.

Dienas dziesma (īpaši labs chill-out naktij pēc intensīvas matu kratīšanas metāliskās melodijās) –

Un, dienas joks jeb, drīzāk, vesela joku lavīna. Lasot, un slaukot asaras no acīm, parādās nevaldāma vēlme pēc jauna mobilā telefona I-phone izskatā :). Idejiski – dažādas vārdu spēles smieklu devai, brought to you by I phone autocorrector  –

 



kuš
janvāris 13, 2011, 3:42 PM
Filed under: Ausu prieki, spriedelējumi

“kuš, kuš, kuš”

Kafija vēl arvien smaržo tāpat, pie tam pavisam nejēdzīgā kārtā līdz pat šim rītam biju atlikusi atklāsmi, ka – jo mazāk cukura, jo intensīvāks aromāts un pēcgarša.

Varbūt, ka šīs visas neauglīgās monohromo pustoņu sajūtas ir vien šaušalīgi nepatīkamo vēdera sāpju un bezspēka atblāzma smadzenēs un zemapziņā. Vai, varbūt, es gluži vienkārši neizsakāmi ilgojos pēc zāles smaržas sejā un pirkstgalos.

Vakar pieturā, ar seju kausējot sniegu, domāju par ziemu. Jā, atzīstu, neizklausās ne filosofiski, ne pārāk dziļi, un pilnīgi noteikti nepadara mani īpašu vai interesantu starp tiem tūkstošiem 25gadīgu latviešu sieviešu, kuras arī domāja par ziemu. Patiesībā, jo vairāk tajā iedziļinās, jo vairāk pati sevi garlaikoju, tāpēc veselīgāk būtu vienkārši turpināt runāt.
Tātad, paliku pie ziemas. Nu ja, domāju – kamdēļ, ņemot vērā, ka gada baltā sasaluma periods ir mans lielākais bieds, tā kopējā iekšējā ziemas sajūta ir ar adrenalīna piegaršu. Brienot cauri kupenām brīžiem piezogas dīvaini patīkams satraukums, kā pirms dāvanu izsaiņošanas vai jaunā apģērba kārtas izvešanas cilvēkos. Sakarība, kura ļāva man redzēt visskaidrāk, bija sniega konsistences maiņas un šī te satraukuma savstarpējā ietekmēšanās, ignorējot faktu, ka priekšā vēl bubulis februāris.
To sajūtu, ja vispār, tad spētu raksturot tikai vairākos slāņos-

– tāda patīkama kņudoņa, kā kad nejauši pilsētā ieskrien smaržu mākonī, kuras acumirklī saasina ādas pieskārienu atmiņu
– neredzamas rokas uz maniem pleciem, sveši pirksti manos matos
– tūlīt tūlīt notiks KKL, bet baidies vēl to saukt vārdos, lai neaizbiedētu priekšlaicīgos sauleszaķus nākamā elpas vilcienam paredzētajā gaisā.

Patīkamais gaidīšanas satraukums, zinot, ka, vienalga – vai es būšu šeit un šāda, vai ar pavisam citādu domu pildījumu, bet kaut kad, pilnīgi nenovēršami un bez nosacījumiem, būs pavasaris. Un tad, tikpat nenovēršami, būs arī vasara.

 



sprints atpakaļgaitā
janvāris 12, 2011, 3:23 AM
Filed under: Ausu prieki, Sajūtas un pasakas

Tad nu tā, trakoti aizņemtā nedēļa iesākusies ar to, ka cenšos nozīmīgākās no aizņemtībām pārvietot uz kādu citu nedēļu, lai…. ko nu tur daudz liegties – lai pagaidām vēl varētu uz pusslodzi cept šokolādes kūkas, klausīties un sadzirdēt mūziku, un tīksmināties par Fībiju un Čandleru.
Protams, šīs nenozīmīgās vaļības mani neatbrīvo no dzīves sūrās puses, kas manā gadījumā sevi piesaka kā mošanās pl.9:00 trešdienas rītā ar sekojošu nenovēršamu ducināšanos aukstā vilcienā stundas garumā. Un, kā glazūra šim patīkamajam nedēļas “piedzīvojumam” – man vēl arvien nav ne salabota mobilā telefona MP3 funkcija, ne iegādāts mūzikasskaņasizdodošsaparāts. Vēl skarbāk  – nav pat lasāmvielas – bibliotēkā grāmatu parāds joprojām kā dzirnakmens kaklā velk mani inteliģences noziedzības cellē, savukārt, jaunais Deko vēl nav iznācis.

Šovakar pēc uzmundrinošās svīšanas Džilianas “I want you to feel like you’re going to die” pavadījumā, kārtējo reizi nez no kurienes izspriedu, ka man pienākas mazā godalga. Tieši tā, kūka pusnaktī.
Viss sākās pavisam miermīlīgi – lielajā stikla bļodā iejaucu mīklu, Laumiņa vārīja ūdeni kafijai, cepeškrāsns – klusītiņām sildīja pati sevi. Bet tad piepeši, bez iepriekšēja brīdinājuma, bez pompa un pat ziemeļbriežu zvārgulīšiem, mēs paliekam tumsā. Tieši tā- pazūd elektrība. Pēc tam, kad meitenes ar drošu ziņu pārbaudījušas, ka korķi nav izsisti, bet kaimiņu logi vēl arvien spīdīgi, ķērāmies pie atbildīgo dienestu apzvanīšanas. Lieki teikt, ka bijām šokētas par atbildi: “Gaidiet, mēs izbraucam!” (jā, tas patiešām notika ar mums, tepat Rīgā, Latvijā; nē, ne ar vienu nenācās pārgulēt, vēl vairāk – nekas pat nebija jāmaksā). Pēc godīgām 30 minūtēm klāt bija vīri noķellētām rokām, kurus mūsu mazais starpgadījums acīmredzami uzjautrināja. It īpaši tamdēļ, ka vienīgā vaina bija izsistajos drošinātājos…kuri atradās kāpņu telpas elektrības sadales skapī virs blakus dzīvokļa durvīm. Kārtējo reizi (un, noteikti, ne pēdējo), sajutos kā pilnīgi atpalikusi caca, kura pirms mēneša uzsākusi “pieaugušo dzīvi”, un kuras zeķes un palagus vēl arvien mazgā mamma.

Ko tur daudz, šokolādes kūka dziedēja visas bēdas, turklāt šodien kāds ‘labais tēls’ mani uzcienāja ar mūziku, kura it kā pavisam nav manā gaumē. Parasti ar ķērcošajām vokāla pārejām mani var tikai aizbiedēt, bet šoreiz tiešām novērtēju to “rīkles kapacitāti”, turklāt dziesmai bonusā vēl melodisks piedziedājums, un tās ritmu pārejas. I’m ofišalī in lav :).
Ņemot vērā, ka mūzika nav no harmoniskākajām, tuklāt mazos kodolsprādzieniņus papildina daudz daudz kliegšanas un agresijas – riskējiet paši :) –



plaukstas jau saberzētas
janvāris 9, 2011, 9:06 PM
Filed under: Ausu prieki, Sajūtas un pasakas

Nolēmu kaķa gada (jā, es turpināšu uzsvērt, ka gads ir tieši kaķa,  jo pēc tam, pēc 2011., gadu nosaukumos pietiekami figurēs visvisādi dzīvnieki, kuri visi kopā manas ekspektācijas nākotnes sakarā nespētu darīt ne uz pusi tik košas kā šogad, 12 minku mēnešos) apņemšanās sākt jau svētdienā, lai pirmdienai neuzkrautu vēl lieku pienākumu nastu. Tad nu vilku ārā vingrošanas paklājiņu un ņēmos kustināt nosēdētās ķermeņa daļas, sāpošo muguru ieskaitot. Gāja jau gaužām grūti, ar daudzām nelegālām video pauzēšanām  un ūdens patēriņu, tomēr balvā gaidāmā banānmaize bija gana laba motivācija. Skan diezgan čīp, bet works for me :)

Nākamnedēļ, tātad, praktiski visas dienas aizplānotas pilnas tā, ka darbiem neredz sākumu, kur nu vēl beigas. Kā rītdien uzsākšu sprintiņu, nomītās kurpes varēšu novilkt un iemest stūrī ātrākais piektdienas vakarā, cerot, ka sestdienu un svētdienu varēšu rezervēt miegam un veselajam saprātam. Patīkami gan tas, ka līdz ar darāmajiem darbiem aug arī tā apziņa, ka esi vajadzīgs, tevi gaida un grib, ui kā grib redzēt. Un, ja jau pagājušo nedēļ pa vidu deguna šņaukšanai un theraflu tiku galā ne vien ar gražīgiem pasūtītājiem, bet pat ar pašvaldības policiju, auto evakuēšanu un Zigurda (as in autoevakuatora operators) brutālo flirtu…. gaidāmajai nedēļai būtu jābūt vien kūkas gabalam.

Kamēr vēl tipinos pa wordpressu pūkainās čībiņās, gribēju zinātājiem atgādināt, nezinātājus – dāsni informēt, ka 22.janvārī iekš Depo gaidāmi “Everything is made in China”. Rekomendēju ruporā!



metāls ir labs sirsniņai
janvāris 9, 2011, 4:09 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Jā, es zinu, ka technically šis nav metāls, bet tagad nebūs īstais brīdis, lai ļautos padziļinātai kādas mūzikas žanra izpētei vai raksturojumam. Mazās svētdienas dusmu lēkmes apmierināšanai sākotnēji biju iecerējusi killswitch engage, bet nevaru neļauties iekšējai nez kur radušai ( vai šeit tiešām būtu jāizmanto konkrētais vārds..?) vēlmei pēc tieši šīs dziesmas. Pie tam, kā apstiprinājums tam, ka iegriba ir īsti laikā un vietā, emocionālais viesulis palēnām kļūst miermīlīgāks un sāk novietot ar saknēm izrautos kokus un nopostītās mājas atpakaļ vietās, kur tās iepriekš ar mīlestību un rūpību tikušas būvētas.

Emocionālā paškontrole tagad būtu īsti vietā, tieši tā. Tomēr, kā īsta emo meitene, es izvēlos ārstēties ar enerģijas/ agresijas eksplozijām citu balsīs un rokās.

Jaunajā gadā visiem jaukajiem cilvēciņiem novēlu nekad (īpaši brīvdienās) nesaņemt neadekvātas prasības saturošas īsziņas no klientiem, kuri spēj nokaitināt pat ar vēl skaļi neizteiktiem vārdiem.



bērnudārznieka aizrautībā
janvāris 8, 2011, 4:03 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Par to, ka velti baroju sevi ar ilūzijām, šodien pārliecinājos kārtējo, nu jau neskaitāmo reizi. Pretēji manām iecerēm, ka, laikam ritot un vecuma ailītē rakstāmajam ciparam kļūstot arvien iespaidīgākam, arī mana persona taps nosvērtāka, loģiskāka un emocionāli kompaktāka. Totally lost cause. Vēl arvien “gribulītim acis zib, gribulītis visu grib”. Tagad, protams, kad medu, ledu un šokolādes konfektes meitene pati spēj nopirkt, vēlmes un iegribas, attiecīgi, arī pakāpjas nākamajā līmenī. Tieši tik augstā, lai manas rokas vienmēr būtu drusku-drusku zemāk, un lai varētu teikt: “gandrīz. gan jau nākamreiz..”

Un tās aizrautības…Katra kā bērnībā izsapņots, teju teju materializējies iedomu draugs. Pietiek ar nelielu devu sugar-spice-and everything nice, vai arī ar dažādu apstākļu glīšu sakritību kādā dzīves momentā, un jauna aizraušanās ierauga dienasgaismu. Sākumā jau ir gaužām krāsaini un spoži, nesūdzos, viss kņud un ņirb kustībā, laužas iekšā manā ziemas pelēcī, un šķiež krāsas uz vella paraušanu. Un, kaut arī zinu, cik šīm aizrautībām īss mūžs, es ļaujos vienmēr. Vai arī – tieši šīs apzināšanās dēļ. Protams, pēc tam allaž ir boom!, un lielais prieka balons pārtop mazā, skumīgā nenosakāmas formas lupatiņā, lai Ī-ā varētu turpināt gausties un īdēt par dzīves netaisnībām.

Visa šī sakarā, jāatklājas, ka atkal, nu jau vairs nezinu, kuro reizi, esmu atsākusi skatīties Friends akurāt no pirmās sezonas. Jo ir taču tik šausmonīgi jauki, ka vēl arvien visi raksturi, joki un pat epizodes, kurām jau zinu iznākumu, spēj sajūsmināt un izvilināt ķiķināšanu, “awww”, vai smieklu gārdzienus.
Silta sajūta, zinot, ka ir lietas un vērtības, kas paliek, kad citas, iznīcīgās – mīlestība, skaistums un mūžīgā vasara, ir prom.