Arieta's Blog

Bet vispār man gribētos…
izbēgt no ielām, visām, arī Brīvības, Miera un Medus
iebēgt taipus pasaules, kur nav nekā, kas atdalītu horizontu no skatiena
Iejukt ar tevi kopā ceriņos, sapīties ar tevi kopā pirkstos… un vēl elpot, elpot līdz saindēties ar to smaržu
svaigi pļautās zāles
un tad abiem, smagi elsojot, dzert debesis vējainā dienā labu laiku pirms saulrieta
dzenāt ar plakstiņiem mākoņus un kopā nosalt no tēraudpelēkajām debesīm ziemeļu pusē

Ko es iemācījos no pēdējās izlasītās grāmatas (kura visādi citādi bija lieliski izklaidējoša un kvalitatīva humora piepildīta)? Lielos vilcienos – atsvaidzināju zināšanas dažādu novirzienu metāla mūzikas grupu nosaukumos, kā arī kārtējo reizi pārliecinājos, ka daļa manu zināšanu par pasauli balstās uz ne visai stabiliem vaļiem. Un – ne visai trim.

Es te par faktu, ka bērni Latvijā intensīvi lieto alkoholu jau no ļoti agra (manā uztverē) vecuma, nereti papildinot to ne vien ar dūma vilkšanu, bet arī visādām neforšākām draņķībām. Grāmatā aprakstītajos daļēji dokumentālajos notikumos tiek stāstīts par pusaudžiem 14-17 gadu vecumā, kuri izklaides, azarta un stila pēc dažādus dzeramos miksē pēc sirds patikas. Vakaros pēc skolas, skolas laikā starpbrīžos, vai arī – tā vietā, lai būtu skolā, izvēlas iztriekt kādu diuci.  Vispār jau man vienmēr bija bijusi svēta pārliecība, ka tik agrā vecumā cilvēks tomēr ir gana saprātīgs, lai alkoholu lietotu vien varbūt šampānieša glāzes izskatā,  Vecgada vakaru aizvadot – sliktākajā gadījumā. Nu labi, ne jau nu pats tik saprātīgs, bet audzināšana tomēr ģimenē tiktāl piekopta, lai bērns saprastu, ka DZERŠANA tik agrā vecumā (14 un 15 gadu) ļoti nelabvēlīgi ietekmē smadzeņu attīstību un arī vispārējo attīstību. Tiesa, šī mana pārliecība tikusi satricināta vairākkārt, kad kāds jauniegūts paziņa vai ilgāka saruna ar draugu atklāj skaudro patiesību. Ka jaunieši dzer – skolas laikā! Stundu laikā! Es atvainojos, 14 gadi taču ir 7. klase! Pēc grāmatas izlasīšanas paņēmu savu bilžu mapīti, lai atsauktu atmiņā, kā es vispār izskatījos toreiz, zem jelkādas pilngadības sliekšņa. Nu maza meitene, pilnīgs bērns. Un lai arī vienmēr izskatījos jaunāka par citiem vienaudžiem, nevarētu teikt, ka pārējie klasesbiedri rādītos diži nobriedušāki vai attīstītāki. Tādi paši bērni.
Lūk, un tajā brīdī manī radās tāds milzīgs WTF! Ne jau par to, ka esmu dzīvojusi ilūzijās, un pilnīgi noteikti ne par to, ka neesmu varējusi nodzert savas bērnu dienas. Nē, par to, ka cilvēki tā ir darījuši, dara, un, acīmredzot, nevienam tas nešķiet ne mazākajā mērā dīvaini. Parunājoties ar dažiem labiem vecākiem, atklājas, ka arī viņi vairāk vai mazāk ir lietas kursā par notiekošo. Un 14 nebūt nav jaunākais vecums, tiek minēta pat 6. un 5. klase! Is it me, vai arī bērniem ir pārāk viegli pieejams alkohols, bet vecākiem – pārāk maz iedalīta JELKĀDA atbildības sajūta?

Un (jā, es nevaru pārstāt cepties) pēc tam, kad jaunietis šādi jautri ir nodzēris savu bērnību/ jaunību, atrodas tak eksemplāri, kuriem pēc 20 gadu vecuma sliekšņa pārkāpšanas, atveras acis, ka tā forsēt alkoholu, lūk, nav veselīgi. Jāmet tas pasākums vispār nost. Jāsāk skriet un lasīt Vonnegūtu vai Murakami. Ok, cilvēks pieaug, pieņemas prātā, saprot, ka nav īsti labi. Tomēr arī te rodas jautājumi – kāpēc tad, runājot par to padsmitnieku vecumu, vienmēr paši jaunie atturībnieki sajūsminās par to un to dzerstiņu, kas beidzies ar vemšanu omes verandā? Un kāpēc, pie velna, vecāki (acīmredzot – atceroties savus jaunības gadus) – šādu patvaļu pieļauj?

Lai nu kā, es ļoti ceru, ka nebūšu tāda māte. Par vagaru netaisos mesties, un uz zirņiem sēdēt nelikšu, tāpat arī neslēgšu bērnu mājās un nespiedīšu rokā grāmatu, bet izrunāties gan izrunāšos. Un izstāstīšu, kāpēc tas nav ne forši, ne veselīgi. Tālāk jau, protams, Dieva rociņā’i.

Piebeidzot alkohola tēmu, šodien ar Laumiņu nosvinējām darbadienas beigas un jaunā projekta sākšanos Alā ar vienu Dzērveņu Iļģuciema. Viņa piekrita, ka esot nudien kā limonāde, turklāt tāda, kurai baismīgi grūti neļauties. Tika sapņots arī par iespēju tādu alus “automātu” aizvilkt uz dzīvokli un patērēt ikdienā, ūdens vai tējas vietā. Labi, ka tas nav tik viegli realizējams.

Cilvēki, kas nesarežģī lietas. Kuri nemeklē visur kaut kādus slēptos zemtekstus un iemeslus aizvainojumam. Tādi, kuriem tu vari droši, nebaiļojoties un septiņreiz nepārdomājot sakāmo, pateikt savu viedokli un zināt, ka nebūs saasinātas reakcijas un stundām garas izskaidrošanās. Ar viņiem komunicējot es jūtos patiešām vislabāk, jo nav jāspēlē teātris, un savstarpējā saskarsmē abi var brīvi elpot.

Dīvainākais gan tas, ka viņi ne vienmēr ir tuvākie draugi vai pat pirmās pakāpes radinieki. Sen nesatikti cilvēki, piemēram. Arī tādi, kuriem pašapziņa iedalīta pareizajā daudzumā, bet piedevās nav piešķirts lecīgums ar uzviju. Viņi parasti māk tik eleganti atrisināt situācijas ar kādu uzskatu atšķirībām, ka nevienā brīdī nejūti nepieciešamību attaisnoties, tai pašā laikā respektē viņa pretējo viedokli. Par diplomātiju es to noteikti nenosauktu, tā drīzāk ir sirds gudrība. Un ļoti stabila nervu sistēma.
Lūk, šo maģisko spēju/ prasmi es savas dzīves laikā labprāt iemācītos, pat vairāk – uzskatu par nepieciešamu atkost, kā tas tiek panākts, un atrast kaut kur sevī pārpasaulīgu spēku to paveikt. Es teiktu, ka tas būtu vajadzīgs teju katram, un noteikti daudz svarīgāks par n-tajām augstākajām izglītībām, etiķetes normām un erudīciju kultūras jomā.

Diena, kas iesākta ar Joņeva nu jau teju par bestselleri nokristīto grāmatu rokās, blakus kūpoša kafijas krūze. Grāmata no rokām netiek izlaista, kamēr, uz palodzes sēdēdama, mainu vienu pozu pēc otras, jo nav jau ne mīksti, ne ērti. Tikai tik daudz kā gaismas daudzums pietiekams. Palodzei seko krēsls, tad dīvāns, visubeidzot nobāzējos gultā, kur, kāri rijot lappusi pēc lappuses, aizmirstu gan par kafiju, kura pirms stundas vēl kūpējusi, gan par darba dienu. Tai brīdī jau saules ceļš izritinējies diagonālā lentā pāri guļamistabas grīdai, uzrāpojis uz gultas, un tikpat veikli nokritis atkal lejā. Un tad, lasot par Kobeinu, Nirvanu, dažādiem apreibināšanās veidiem un metāla kulta pirmsākumiem, kaut kā jūtu, ka saslēdzas. Tas, ka šodien man svētku diena un tas, ka īsti nav nekādu tik steidzamu darbu, kuri neļautu brokastu lasījumam iestiepties tālāk pēcpusdienā. Un saule arī pieslēdzas klāt, un kaķi, kuri, izskatās, labuprāt vēlētos, lai man katra diena būtu tāda mierīgi svētlaimīga – murrā kaut kur otrpus grāmatas vākam.

Tālāk mazliet nesteidzīga šopinga brīvdienu tematiskās ballītes nolūkos (vēl viens veiksmes faktors šodien – Humanā viss par 0.75 Ls!!), bet vakarā – odu sezonas atklāšana! Pilnīgi neplānoti un ar burvīgi izspēlētu pārsteigumu no draudziņu puses – miniatūrs un ļoti krāsaini garšīgs pikniks parkā. Pirmo gadu tā īsti neko nebiju ne gaidījusi, ne cerējusi, un te nu tas ir – smaidīgi cilvēki, krāsaini gaviļnieces vārda burti, vesels maiss CandyKing un nelegāla Bosca malkošana zālītē. Un odi, protams, īstenai vasaras noskaņai!

Un vispār, kaut kā pēdējā laikā pierādās pofigistiskās attieksmes šarms. Neiespringsti, pieņem un (ja vari) izbaudi to, kas ir, un necenties par katru cenu dabūt vēl un vēl, un vairāk, un labāk. Redz, pirmo gadu netiku plānojusi itin neko, un pirmo reizi negaidīdama sagaidīju pārsteiguma mini ballīti.
Par to pašu vēl runājot, pirms kādas nedēļas mums virtuvē kaut kas nogļukoja ar elektrību. Puse rozešū strādā, puse – nē, pie tam visas griestu lampas arī atņirgušās. Kad pēc vairākiem mēģinājumiem sapratu, ka situācija ir gana sarežģīta, lai pašu spēkiem netiktu galā, samierinājos ar gatavošanu naktslampiņas gaismā. Savā ziņā romantiski, turklāt vienmēr ir attaisnojums, ja kaut kas par sāļu vai eļļainu.

P.S.
Zināms, ka mans pases vārds tā arī nav atradis ar mani kopīgu valodu, bet adpotētajam – nav nokārtoti dokumenti. Tā nu sanāk, ka Arieta manām ausī ir tāda luksus skaņa, ekskluzīvi un ļoti patīkami, jo bieži vien tomēr ikdienā nākas izmantot mazāk tīkamo. Tad nu, iedomājieties, kāds bija mans prieks saņemt apsveikumu no cilvēkiem, kuri ikdienā lieto to manu pases vārdu! Patiess smaids. Pēc telefona sarunas beigām smaidīju vēl minūtes piecas, lai gan istabā biju viena ar kaķiem. Un, domāju, ka kaķi necik daudz sejas izteiksmes lasīt neprot).

Dažu minūšu laikā mūsu zemūdens pasaules toņu viesistaba kļuva par tumsas karaļvalsti. Tagad sadegtas lampas un no puspavērtā loga degunu patīkami kņudina slapjas zemes, zāles un lapu aromāts. Nesen lasīju, ka tai smaržai, zemei pēc lietus, ir pat savs smalks, svešvārdīgs nosaukums -” petrichor”

Rijības lēkmēm jau vairākus gadus manā pusē ir cieša saistība vai nu ar pastiprinātu aukstumu, vai arī – fiziskam aktivitātēm. Abos gadījumos gan mēdzu allaž sevi attaisnot, jo ,kā vienā, tā otrā, apēstais tiek lietderīgi izmantots – siltumā vai enerģijā.

Vasara gan tādā ziņā ir favorīte, jo,  kopš pieturos pie velo transporta kā teju vienīgā siltā laika pārvietošanās līdzekļa,  nav ne miņas no liekajiem kilogramiem, lai arī cik kaloiju tai vienā dienā es arī patērētu. Un vispār, kalorijas jau arī labu laiciņu neskaitu. Tā vietā man labāk patīk skaitīt dažādās garšas un izdabāt savām iegribām. Tas gan nereti rezultējas ar vismaz puses no ienākumiem atstāšanu Rimi kasēs, Mangaļu šašliku krogā un mazajās ” garām-braucot”  bodītēs, kur tukšoju saldējuma vitrīnas.

Shēma vispār ir tāda kā čūska, kura iekodusies pati savā astē – ar tendenci uz atkārtotu riņķveida kustību. Jo vairāk staigā/ slido / min pedāļus, jo vairāk un biežāk gribas ne vien paēst, bet arī našķēties. Līdz ar to dažreiz mēdzu sevi mānīt, lai vakarā nebūtu jālien zem segas grūtnieces paskatā. Labs variants tādiem šmaukšanās mēģinajumiem ir melnā šokolāde – garšīga, bet ļoti intensīva. Pat pie lielākās rijības vairāk par 2-3 rindiņām apēst nevaru, tāpēc ir iespēja atstāt kaut ko nākamajam vakaram. Tas, savukārt, kalpo kā motivācija, kad roka veikala plauktā sniedzas pēc man-gribas-kaut-ko-garšīgu.

Un nevajag, lūdzu, stāstīt man par to, ka, paēdot labas brokastis, pa vidu starp ēdienreizēm dzerot daudz ūdeni vai uzēdot pa banānam, tieksme uz pgaršīgu paēšanu mazināsies. Pilnīgs bullshit.

Pagājušās nedēļas virtuves projekta izstrādes cīņa šodien rādās būt izcīnīta. Ja piektdienas rītā šķita, ka mūsu savstarpējā komunikācija jau no sākta gala ir cietusi fiasko, tad šodien, izskatās, mūsu starpā pat varētu būt radušās zināmas simpātijas. Viņa man nāk pretī ar man derīgiem izmēriem un parametriem, savukārt es viņu vairs nemoku, necenšos no kafijas krējuma saputot putkrējumu. Vai kā tamlīdzīgi. 

Tagad, kad veroties ekrānā vairs nemāc izmisums, gribēju atzīmēt pati sev, ka, redz, risinājums vienmēr beigu beigās kaut kā atrodas, tāpēc labāk visa procesa laikā saglabāt mieru. Kā lasīju vienā panikas lēkmju pārvarēšanas pamācībā, to varētu salīdzināt ar cunami. Citēšu blogu (http://miersunbriviba.blogspot.com/), lai nebūtu viss jāpārraksta – 
“2. Cunami metode. Iedomājies, ka peldi okeānā. Tu esi diezgan tālu no krasta, un pēkšņi krasi mainās laika apstākļi. Tev pretī nāk milzīgs 20 pēdas augsts cunami vilnis. Tu nezini, ko darīt tāpēc Tev sākas panikas lēkme. Tu centies peldēt prom, cik ātri vien vari, bet vilnis vienalga Tevi noķer, līdz ar straumi uzceļ līdz tā augstākajam punktam un pēc tam parauj zem ūdens. 45 sekundes vēlāk Tu esi atkal starp parastiem viļņiem, bet Tavas rokas ir tik nogurušas, ka Tu vairs nevari aizpeldēt līdz krastam.
Tomēr tā visam nav jābeidzas.
Iedomājies, ka peldi okeānā, un cunami vilnis nāk Tev pretī.  Tu sev saki “Oho, tas nu gan ir vilnis. Kaut man līdzi būtu kamera. Tas izskatītos labi uz mana datora desktopa.” Tajā brīdī Tu saproti, ka nav izejas, lai ko Tu arī darītu, vilnis Tevi uzraus līdz tā augstākajam punktam un vēlāk pasviedīs zem ūdens. Lai nu tā būtu. Tu izvēlies to pieņemt un palikt mierīgs. 45 sekundes vēlāk Tu atkal nonāc starp parastiem viļņiem, un piepildi plaušas ar tīru gaisu. Tu nepiedzīvoji panikas lēkmi, varbūt nelielu trauksmi, tāpēc Tev vēl aizvien ir pietiekoši daudz enerģijas, lai aizpeldētu uz krastu.
Šādi var apturēt panikas lēkmi. Jo vairāk Tu tai pretosies, jo vairāk enerģijas patērēsi – jo vairāk nokausēsi nervu sistēmu, jo lielāka iespēja, ka Tevi atkal piemeklēs panika. Tātad risinājums ir nepretoties tai.”

Lūk, arī radošo krīzi varētu mēģināt apiet vai neitralizēt ar līdzīgu pieeju. Proti, necensties no Volgas uzbūvēt Lexus, bet vienkārši izbraukt ar riteni, apēst saldējumu vai vienkārši iztīrīt māju. Pēc tam, vēsu prātu, paskatīties uz uzdevumu un izdarīto vēlreiz, uztverot sevi par to “draugu no malas”, kurš it kā tev sniegtu padomu, kā uzlabot ekrānā redzamo. 

Par šo pašu tēmu runājot, gribēju vēl piebilst to, cik ļoti klientam atrādītais rezultāts beigu beigās izskatās niecīgs un “ātri dabūts gatavs”. Jo kas tad tur ir, sazīmēt kubiciņu pie kubiciņa, un daļu aizpildīt ar citas krāsas fonu. Vai ne? Skaudrā patiesība gan ir citādāka, jo, lai dabūtu šo šķietami vienkāršo kopskatu, ir jāiziet cauri centimetru skaitīšanas, labošanas un dzēšanas ellei, lai beigu beigās kopskats neatgādinātu pašdarbnieku pulciņa “dizaineri-dekoratori” šedevrus. Un, ziniet, kad pēc šāda darba pasūtītājs izdomā veikt šādus tādus labojumus tieši dizainā, ne funkcijās, aiz cieņas pret viņu sākumā nākas klusēt sakostiem zobiem. Parasti gan tas viss beidzas ar to, ka klienta ieteiktās pārmaiņas, uzliktas “uz papīra” neatbilst ne vien manas gaumes kritērijiem, bet arī viņam pašam šķiet nebaudāmi, līdz ar to atgriežamies pie sākotnējā varianta. 

Lai vai kā, šis pirmās pabeigtās stadijas brīdis korpusa mēbeļu rasēšanā (arī flīžu notinumu veidošanā), ir ar saldu paveiktā darba pēcgaršu. Piestāv pirmdienai.

Šodien beidzot saulē pleci sasiluši iesārti. Pārbaudot iedeguma pakāpi ar pirksta piespiešanas-atlaišanas metodi, uz dažām sekundēm ādā iezīmējas balts pleķītis. Tātad saules gana daudz noķerts. Nav jau arī nekāds brīnums, ņemot vērā tos 4 kilometrus uz velo līdz Pļvaniekiem, 15km sviedrēšanos uz slidām visā veloceliņa garumā, un 4km- atpakaļceļā, līpot pie gazeles sēdekļa, pirksti uz stūres – pietūkuši kā Rakveres cīsiņi.
Nākamais uzdevums būs rast kādu nebūt jēdzīgu kompromisu starp vēlmi katrā saulainā dienā triekties n-tos tūkstošus metru pa pakusušu asfaltu un nepieciešamību iekļauties darba ļaužu ritmā un pienākumos. Ņemot vērā, ka mans birojs/mājas šobrīd (kopš salapojušas visas astoņas nelaimīgās iekšpagalma liepas) gaišuma ziņā atgādina alu, tad saņemties iekšā sēdēšanai ir pagrūti. Visi instinkti sauc ārā, saulītē un siltumā, bet pienākums ķēdē klāt pie rakstāmgalda.

Par to gaismu runājot, nevar jau teikt, ka esmu pilnīgi apdalīta. Vērojot saules ceļu, godīgi jāatzīst, ka no plkst. 13:00 līdz aptuveni 16:00 guļamistaba (ar skatu uz mājas sienu) ir visnotaļ izgaismota. Sliktā ziņa ir tāda, ka pat šis salīdzinoši nenozīmīgais saules staru kūlis rada vēl lielāku kontrastu ar blakus istabas zaļgano pustumsu. Reizēm, no rītiem attaisot durvis uz šo astoņu liepu istabu, pirmā doma ir ieslēgt gaismu pat tad, ja ārā spīguļo sauļuks. Vēl šovakar pat, domājot vārda dienas ballītes tēmu, pie sevis vairākkārt apsvēru “zemūdens pasauli”, “alu cilvēki” un “pagrabs”.

Ņemot vērā visu augstāk minēto, protams, nav grūti uzminēt, ka šovasar no dzīvokļa plēsīšos ārā vēl vairāk nekā to parasti daru. Pēc tāda šī gada “ātro uzkodu” pavasara pāris nedēļu formā, maijs ir īsta medus maize..nē, bet šokolādes kūka. Pat ceriņi sadomāja sasmaržot dažu dienu laikā. Stabu iela vispār tagad īsta pasaku aleja ar sakuplojušu ozolu pašā viducī. Nāku no Rimi priecīgajā maija pastaigu solī, un gluži nemanot attopos citā vietā, citā pilsētā, citā gadsimtā. Tajā, kur kokiem vēl neapcirpa zarus, bet pilsētas bērni caurām dienām uz ielas un pagalmos spēlēja “sunīšus” un “augstāk par zemi”.

Starp citu, vasara šogad arī neslikti ieskandināta – izbraucieni divatā pa Rīgas centru tāpat vien, siltos vakarus baudot, batuti un dzērveņu alus, mazliet snobiski-hipsterīgas (un DEBEŠĶĪGI GARŠĪGAS) maltītes Illijā (Illy), Miera ielas vasarsvētki ar Mantu, Baložiem un vērtu uz burvja mājiena, medalus aizmirstajā Ļeņingradā un mazliet romantiskas vakarēšanas ar baltvīnu uz AB dambja.

Ir silti, un man milzīgs prieks!