Arieta's Blog


Filmas un slidas
februāris 4, 2013, 12:06 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Pēdējā laikā gan tīši, gan netīši uzietās filmas visas pēc kārtas pievienojamas manai must-see filmu listei. Katra no tām pilnīgi atšķirīga no pārējām, ar savu izteiktu krāsu, garšu, sajūtu un izjūtu buķeti – tādu, kura paliek iekšā ņirbam arī tad, kad pēdējie beigu titri nozuduši no ekrāna.

Sākās viss ar Silver Linings Playbook, garšīgs gabals gan romantisko, gan fucked-up tematiku cienītājiem. Tad nāca Moonrise Kingdom, kuru bija bijis jāredz jau daudz senāk, bet kaut kā darbu burzmā biju palaidusi šo pērli garām. Tāda bērnības un savrupības/ savdabīguma slavināšana 60to garā un vasaras pēcpusdienu toņos.  Ja patīk Fantastic Mr Fox, tad šī arī aizies kā pa sviestu, garantēju! Pēc šīm divām it kā vizuāli tik atšķirīgajām (bet dvēseliski uz tās pašas stīgas vien abas ir), sekoja nākamā, vēl pilnīgi un galīgi pretēja – Tomboy. BIja patīkami atkal notraust putekļus tam prāta stūrim, kurā apglabāta franču valoda. Vispār, filma vizuāli un pirmo, instinktīvo izjūtu līmenī līdzīga ZAZ dziesmai. Varbūt man pienācis kaut kāds mistiskais vecmeitas posms, kurā mēs visas apjūsmojam bērnus un to, cik viņi ir absolūti piemīlīgi, ja vien neauro vai nevemj. Nezinu. Zinu tikai to, ka patiks tiem, kuri ar baudu izgaršo nesteidzīgumu, mēģinot sevī uztaustīt filmas varoņu izjūtas, rast asociācijas ar sevi.
Francūžiem sekoja krievi Holivudas izpildījumā – aizdevāmies uz Annu Kareņinu. Ne mirkli nenožēloju, ka tieši šo izvēlējāmies skatīties uz lielā ekrāna, jo gleznas vispār pieklājas aplūkot tikai oriģinālizmērā. Tieši tāda arī tā bija – kustīga, neticami krāšņa un dekoratīva glezna. Kā butaforijām bagāta teātra izrāde, kurā ar neticami veiksmīgi izvēlētiem vizuālajiem līdzekļiem tiek atklāts stāsta raksturs un varoņu personības. Patika ļoti, ļoti. Un tiem, kuri burkšķ, ka tā jau neesot Kareņina, varu tikai teikt, ka tāda arī nemaz nav filmas pamatdoma un uzdevums. Nepieciešams tikai izmest no prāta jau iepriekš radušos priekšstatu, un baudīt krāsas, skaņas, montāžu un operatora darbu.
Visu plejādi noslēdzu vakardien ar Piter FM, par kuru gan IMDB nav pārāk informatīvi dāsns. Katrā ziņā, tā ir par Sanktpēterburgu, par krievisko līdz saknēm un par sevis pazaudēšanu, meklēšanu un cenšanos sajust no jauna. Par cilvēkiem, pilsētu un šoreiz – ar krievu balagāniem piedienīgu humoru, kuru tomēr patīkamāk uztvert vienkārši kā fona dekorācijas.

Vispār jau sāku rakstīt ar domu, ka jānolaiž tvaiks par neticami neizdevušos svētdienu. Par krosiņu no vienas sabiedriskā transporta pieturas uz nākamo, par nekam nederīgām slidām publiskajā slidotavā (Jā, starp citu – ja izdomā doties uz ledus halli pie Šmerļa meža, ņem līdzi savas slidas, vai arī – padomā vēlreiz), par sačakarētu garastāvokli un neomu uz visu atlikušo vakaru. Tomēr ir arī paliekošas vērtības – gatavošanas prieks arī šoreiz “izglāba dienu”. Izdomājām par labu pildītajām paprikām un 3h čubinājāmies ap 12 oranžiem saldajiem pipariem. Īgnums kā ar roku atņemts.

Tā visa iespaidā sapratu, ka beidzot jāiegādājas pašai savas ledus slidas. Jaunāka (un dullāka) laikam jau vairs nekļūšu, tāpēc jāsamierinās, ka šis man būs vienīgais prieku sniedzošais ziemas sporta veids. Un laikam jau lēmumam iegādāties it kā ne tik nepieciešamo sporta inventāru jānāk caur dusmās sarauktu pieri un samocītām potītēm. Nākošnedēļ beidzot jādodas uz Taktiku, lai atlikušajam ziemas posmam pagādātu jaunas draudzenes.

Un visbeidzot- mūzika.
Kamēr sēdēju piesmakušajā ģērbtuvē, uz ausīm skanēja šis. Paldies Betijai par ieteikumu!