Arieta's Blog


pateiksi priekšā?
februāris 21, 2011, 9:03 PM
Filed under: spriedelējumi

Tik viegli ietekmējama, ka pašai kauns.

Skolā literatūras domrakstos, nevarot izvēlēties par labu tam vai citam vārdam, mēdzu rakstīt abus, vienu no tiem iekavās. Toreiz atbildības bija mazas, bet jau tik patīkami novelt kādu no pleciem nost. Atdot citiem, kuri (labāk?) tiktu ar tām galā.

Skola ir izspēlēta. Šī nu ir tā pieaugušo, lielo, īstā dzīve; ievads ir uzrakstīts.
Kā gribētos daudzus atbildīgos lēmumus, kuriem sekas lielākas nekā cipars liecībā, ierakstīt iekavās. Lai kāds cits izlemj, gudrāks.



tu esi skaists
februāris 21, 2011, 4:51 PM
Filed under: spriedelējumi

Reizēm, kas apjaušu savu vizuālo standartu absolūto neadekvātumu, man šķiet, ka nav nekā neglītāka par vīrieti bez mugurkaula.

Domājot par sievieti šai pašā kategorijā, nevaru izšķirties – nespēja mīlēt, pašcieņas trūkums, vai uzkrītoša vulgaritāte?

_____________________________________________________________

*zīmējuma autoru nezinu (bet noteikti kāda bezgala talantīga persona)



puikas un meitenes
februāris 14, 2011, 4:00 AM
Filed under: spriedelējumi

Salasījos šodien nepiedienīgi un nevajadzīgi daudz svešu blogu, sasmēlos iedvesmu no svešu pļāpu druskām, bet tagad nespēju savas skrienošās domas nobremzēt.

Tik ļoti labi reizēm palasīties kādu vīrieša cilvēka rakstīto, vienalga, vai tā būtu dvēseles lavīna vai tikai ikdienas nieki un klačas. Cik loģiski, konstruktīvi un, neko lieku nepasakot, iespējams ne vien izklāstīt kādu konkrētu notikumu vai sajūtu, bet arī uzburt acu priekšā visu tā mirkļa noskaņu gammu. Patīkami, kad nākamajā teikumā acs neatrod gaidīto, bet aptverot šo neparedzēto, saproti, ka šādi tak’ ir daudz labāk. Patīkamāk, vieglāk uztverami, un, galu galā, vairāk liek domāt, un prātam pašam sevi asināt, nekā just svešus emociju uzplūdus, kuri nepiederīgām acīm tāpat nekad nebūs tā pa īstam izprotami. Vienvārdsakot, un neizplūstot neauglīgos pārspriedumos par Veneru un Marsu – manā ikdienā arvien zīmīgāk sāk izpausties šīs pretējās enerģētikas trūkums.

Protams, veidojot interjerus no a-z, sanāk sastrādāties ar abu dzimumu pārstāvjiem, tomēr, nenoliedzami patīkamāka komunikācija ir tieši ar vīriešiem. Un neba nu kādu seksuālo enerģiju vai automātiskā flirta (kuru es tik tiešām nepiekopju) dēļ. Nē, itin vienkārši, biznesa vidē daudz tīkamāk ir uzklausīt argumentētus viedokļus, loģisku skatu uz “the big picture”, nevis haotisku mētāšanos pa detaļām, kā arī, nenoliegšu, piederu tomēr tai sabiedrības daļai, kura santehnikas vai elektropreču salonā padomu drīzāk jautās vīriešu kārtas pārdevējam.

Nedomāju, ka to varētu jelkādā ziņā uzskatīt par rasismu, ja reiz pati darbojos nišā, kurā par sievietes viedokli bieži vien tiek rauktas uzacis un slēpti smīniņi. Itin vienkārši – lai sieviete būtu izcila kādā no tehniskajām sfērām, viņai jābūt vai nu apdāvinātai, vai uzcītīgai, kamēr vīrietim tas ir spļāviens vējā. No otras puses – ja sieviete šo savu vēlmi un prasmi ir apņēmusies izkopt tad, nav šaubu, izkonkurēs talantīgāko “stiprā” dzimuma pārstāvi.

All in all, gribēju vēl teikt, ka gada netīkamākā diena ar visu savu kliedzoši sarkano ir klāt, un būs mirusi jau pēc 20 stundām.

(Šīs tēmas sakarā -publisks FUI 1.draugiem.lv un 2.google.com grafiskajiem dizaineriem par:
1. absolūti apkaunojošu 90ies kompeni un formām
2. acij burtiski sāpīgu, grūti uztveramu krāsu ņirboņu)

Un saldajā, ļoti valentīndienīgs video, kurā režisors jauki panācis vēlmi aizdomāties arī ārpus kadra –



kuš
janvāris 13, 2011, 3:42 PM
Filed under: Ausu prieki, spriedelējumi

“kuš, kuš, kuš”

Kafija vēl arvien smaržo tāpat, pie tam pavisam nejēdzīgā kārtā līdz pat šim rītam biju atlikusi atklāsmi, ka – jo mazāk cukura, jo intensīvāks aromāts un pēcgarša.

Varbūt, ka šīs visas neauglīgās monohromo pustoņu sajūtas ir vien šaušalīgi nepatīkamo vēdera sāpju un bezspēka atblāzma smadzenēs un zemapziņā. Vai, varbūt, es gluži vienkārši neizsakāmi ilgojos pēc zāles smaržas sejā un pirkstgalos.

Vakar pieturā, ar seju kausējot sniegu, domāju par ziemu. Jā, atzīstu, neizklausās ne filosofiski, ne pārāk dziļi, un pilnīgi noteikti nepadara mani īpašu vai interesantu starp tiem tūkstošiem 25gadīgu latviešu sieviešu, kuras arī domāja par ziemu. Patiesībā, jo vairāk tajā iedziļinās, jo vairāk pati sevi garlaikoju, tāpēc veselīgāk būtu vienkārši turpināt runāt.
Tātad, paliku pie ziemas. Nu ja, domāju – kamdēļ, ņemot vērā, ka gada baltā sasaluma periods ir mans lielākais bieds, tā kopējā iekšējā ziemas sajūta ir ar adrenalīna piegaršu. Brienot cauri kupenām brīžiem piezogas dīvaini patīkams satraukums, kā pirms dāvanu izsaiņošanas vai jaunā apģērba kārtas izvešanas cilvēkos. Sakarība, kura ļāva man redzēt visskaidrāk, bija sniega konsistences maiņas un šī te satraukuma savstarpējā ietekmēšanās, ignorējot faktu, ka priekšā vēl bubulis februāris.
To sajūtu, ja vispār, tad spētu raksturot tikai vairākos slāņos-

– tāda patīkama kņudoņa, kā kad nejauši pilsētā ieskrien smaržu mākonī, kuras acumirklī saasina ādas pieskārienu atmiņu
– neredzamas rokas uz maniem pleciem, sveši pirksti manos matos
– tūlīt tūlīt notiks KKL, bet baidies vēl to saukt vārdos, lai neaizbiedētu priekšlaicīgos sauleszaķus nākamā elpas vilcienam paredzētajā gaisā.

Patīkamais gaidīšanas satraukums, zinot, ka, vienalga – vai es būšu šeit un šāda, vai ar pavisam citādu domu pildījumu, bet kaut kad, pilnīgi nenovēršami un bez nosacījumiem, būs pavasaris. Un tad, tikpat nenovēršami, būs arī vasara.

 



tutto e santo
septembris 8, 2010, 2:22 AM
Filed under: Acu prieki, sirds paisumi, spriedelējumi

Kaut kad pavasarī viens paziņa, visnotaļ interesanta personība, iepazīstināja mani ar Alex Grey daiļradi, kā arī ar tās garīgo bāzi, pamatojumu. Gleznojumi, manuprāt, fascinējoši un liek notirpt reizē redzei un prātam. Kā jau katram mākslas darbam, ar aci uztveramā līnijas virtuozitāte, kompozīcijas harmonija, vai valdzinošs haoss, tonālitāte un krāsu terapija – tas uzkurina vizuālās baudas receptorus, ja proti ļauties, atslābināties un izkāpt ārpus automātiskajiem vērtējuma rāmjiem.
Bet šai daiļradei ir vēl otra, citos mākslas darbos ne tik nekautrīgi atkailināta puse, kuru tā mīļi varētu dēvēt par dvēselīti aiz smukā ģīmīša. Digitālā formātā uzreiz to uztvert ir pagrūti, tāpēc, varbūt pirms izdarīt spriedumu, sākumā der iepazīties ar (arī virtuālu gan) mākslinieka veidotu īpašu darbu galeriju – http://www.cosm.org/art/index.html.
Es tiešām ticu, ka, apskatot tās gleznas klātienē, varētu būt reāls, sataustāms un sadzirdams aizkustinājums. Paliekošas pārdomas par neikdienišķo, kam patiesībā būtu jābūt tikpat klātesošam kā ikrīta brokastis.
Šādās reizēs, kad, iedvesmai pēdas dzenot, rakņājos pa savu “bildes_maaksla” mapīti, uzskrienu kaut kad sen atrastai un droši noglabātai ĪPAŠAJAI bildei, sadusmojos pati uz sevi. Gribas ņemt aiz rokas un purināt, par to, cik bieži aizmirstu un reti atceros, ka ir jāiet uz izstādēm. Ir jālasa grāmatas. Ir jāinteresējas par lietām, kas veido tavas dzīves pamatvērtības. Citādi sanāk galīgi muļķīgi – jā, man ir lieliski hobiji un aizraujošas intereses, kuras… eksistē vien ķeksīšu pasaulē. Par savām interesēm neizrādīt interesi ir tik snobiski, ka gribas sevi ne tikai purināt, bet sist pa muti.

Vispār jau kaudze patīkamā darāmā, ko atlieku un atlieku, lai pēc tam raudātu spilvenā par nokavēto. Tā, piemēram, šodienu veltīju itāļu filmai “la meglio goiventu” , kura ne vien lika prātam un emocijām aktivizēties, kā labu literatūru baudot, bet arī bikstīja sānos par citām, pragmatiskākām un atliktām lietām. Piemēram, itāļu valodas muzikalitāte un tas, cik ļoti tā valdzina ar savu dzīvesprieku, atsperīgumu un patiesumu. Piemēram, neslēptas cilvēku emocijas, reakcijas, viedokļi – kā tomēr tas apbur. Un no sirds spēlēta mūzika, no sirds uzklausītas pārdomas, no sirds izkratīta sirds. Nesamākslotība un godīgums pret sevi, līdz kaulam.

Tad nu tā. Ir jāsaņemas, jāsavācas. Jāizkāpj ārā no ieziemot sākušās lāča ādas un jāiet aukstajā rudenī, jāizmirkst, jānosalst, jāšķauda, un tad jādzer karstvīns ar draugiem.  Kā pienākas.



kraisis
aprīlis 8, 2010, 10:06 PM
Filed under: spriedelējumi

Jau no pirmajiem dzīves gadiem ģimene, sabiedrība, valsts māca un ierāda, kā mums būt. Kā mums veidoties par personībām, cik sasodīti svarīgi ir apzināties savas vēlmes un iespējas, produktīvi izmantot savas prasmes, nelaist zūdībā talantus. Un iemesli šiem pamudinājumiem it kā saprotami un loģiski – lai sabiedrību veidotu veiksmīgi, pašapzinīgi, mērķtiecīgi indivīdi, kuri uzturētu vispārēji pozitīvu un optimistisku atmosfēru, bīdītu ekonomiku un vītu veiksmīgas ģimenes ligzdas ,kurās auklēt jaunos cilvēciņus.

Tomēr ne tuvu uz visiem ļautiņiem šī te bērnības smadzeņskalotne (es jūtu sevī filologu :D ) iedarbojas. Visbiežāk cilvēks vēl ilgi nezina, ko īsti no dzīves sagaida un kā labāk sevi varētu piepildīt vai izpausties. Strādā kaut kādu darbu, lai tikai sevi nodarbinātu un apgādātu, savas patiesās vēlmes slēpjot zem hobijiem. Un te nu rodas tas paradokss, kas man tiešām šobrīd ir kā pliķis sejā – skaļš, sāpīgs un publisks. Proti, ļoti liela daļa cilvēku, kuri savas vēlmes un dzīves aicinājumu ir apzinājušies, tomēr nestrādā savā specialitātē, jo tādu iespēju itin vienkārši nespēj rast. Un te es nerunāju tikai par savu nozari, dizainu, kurš, pilnīgi pamatoti, uzskatāms tomēr ne par primāro nepieciešamību, īpaši nepatīkamā kraisisa laikā. Es runāju par profesijām – konkrētām, savās sfērās dziļumdziļi iedziļinātām kvalifikācijām. Nav pieprasījuma, itin vienkārši nav.

Šodien pat, veicot kārtējos sirojumus ss, zip, cv market, cv online un e-darbs portālos, pēkšņi atskārtu nepatīkamu statistikas faktu. Piedāvājumos dominē darbs internetā, videočatā, eskorta pakalpojumos, kā arī mākleri, dažādu uztura bagātinātāju un kosmētikas konsultanti. Lieki piebilst, ka minētās darba vietas reti kad piedāvā fiksētu darba algu, viss balstās uz procentiem, kuri šajos laikos, protams, ir HUGE. Otra nozare ir datorrrriii – jā, visa veida programmētājiem vēl arvien ir zelta laiki, man prieks par jums. Nebūtu es pilnīgi tupa eksaktajās zinībās, jau šobrīd študierētu css un php. Un tad ir trešā sfēra, kuru varētu dēvēt par “pamet-Latviju-atrodi-darbu-uzreiz-bez-jebkādas-kvalifikācijas”. Pilnam komplektam un patiesīgumam tomēr jāmin arī brokeru, menedžeru, projektu vadītāju darba vietas, kuras var saldi baudīt visi melnie ekonomistu tūkstoši, protams, ar vismaz 3 gadu iepriekšēju pieredzi ļoti līdzīgā darba vietā. Piemēram, ja iepriekš esi bijis projektu vadītājs nelielā saldumu tirgotavā, ļoti iespējams, ka uzreiz atradīsi savu nākamo darba vietu citā mazā saldumu bodītē ! *zīmīgs skatiens caur pieri*.

Tā nu tās lietas grozās. Kāds tur pie ruļļiem neatlaidīgi cenšas mani izsvēpēt no tēvzemes siliem, bet, citējot Lindu (to, kura arī Laumiņa), jāteic – “bet mēs jau nepadodamies un nebēgam lielajā peļņā uz ārvalstīm, mēs esam patriotes idiotes, kas cer uz dzīvokli Rīgā un minimālo algu”.

ĀMEN

Reku šeku- laimīgs zaķītis saulainā pasaku mežā, kuram nevajaga ne dzīvokli, ne algu. Kas jādara, lai kļūtu par zaķīti?