Arieta's Blog


Radīt
augusts 14, 2012, 4:57 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Vakardien laiskā solī, austiņās skanot šim te, minu Vecrīgas bruģi, kad pēkšņi akmeņus zem zolēm nomainīja dēļi – stūra māja tika renovēta, līdz ar to uz tai blakus esošās ietves uzstādīts pagaidu dēļu tunelis gājējiem. Nekā neparasta, ikdienišķa vasaras parādība, kas traucējoša ir vienīgi pārbraucienos ar Gazeli. Bet ne par to šoreiz stāsts. Stāsts ir par smaržu, par vienu nezin-kuro-daļu sekundes, kura rada momentālu emociju sprādzienu.

Lieta tāda, ka uzreiz pēc ieiešanas tai koka tunelī, gaisā uzvirmoja jaunbūves dvaša. Celtniecības aromāts. Būvgruži, apmetums, vecs koks, putekļi, svaiga špaktele, nenožuvusi krāsa. Tās ir vienas no manām mājām, vienas no smaržu buķetēm, kura acumirklī nones no kājām, lai jau pēc brīža dotu ārkārtēji spēcīgu radošo impulsu. Tas ir tāpat kā ienākot antikvariātā vai lietotu mēbeļu restaurācijas darbnīcā, kur visas lakas, eļļas, krāsas un koka skaidu puteklīši sadejojušies neaprakstāmi pazīstami kopā. Tas ir tā, ka smaržo pēc darba, smaržo pēc telpām, kuras gaida manu acu skatiena nospiedumus uz savām svaigi nošpaktelētajām sienām, un pēc krievu tautības celtniekiem, kuri, rokas bikšu kabatās sabāzuši, aizsmēķē savu vienu fikso, gaidot, ko nu tās dizaineres šoreiz atnākušas pakritizēt. Tā ir reizē arī atzinības un pateicības pilnu skatienu smarža, tas ir prieks par necerēti labu rezultātu, tas ir nogurums pēc 10 objektā pavadītām stundām, kad iedvesma no pirkstgaliem un iekšējās sajūtas pārlieta tai tur sienas gleznojumā.
Viss-ir-kārtībā smarža, es-esmu-savā-īstajā-vietā smarža, šī-mīlestība-pret-manu-darbu-ir-neizmērojama smarža.

Es ļoti, ļoti gribu to aromātu atkal uz savas ādas, ik dienu. Blakus viņējam, blakus rīta kafijai un CK “In2U”.



Putnu dienas un naktis
augusts 12, 2012, 4:21 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Ir lietas, kas ir lietas. Patiesībā, tieši tik vienkārši.
Ir sfēras, kurās, lai arī kā tu necenstos sevi pārprogrammēt un lai arī cik tas uz kādu brīdi nešķistu vienkārši, nojaukt tev paredzēto uzvedības modeli vienkārši nav iespējams. Nu, piemēram, suņu cilvēki allaž mīlestības pilnu skatienu uzlūkos pie saimnieka sāniem teju vai pielipušo četrkājaino draugu un noteikti pavīpsnās par tā paša cilvēka kaķa “noderīgumu”. Birojā strādājošs dabas cilvēks izmantos katru brīvo minūti ārpus darba laika, lai izskrietu zaļumos un pieelpotu pilnu krūti svaiguma. Sportists savu sacensības garu nepazaudēs arī tad, ja viņu, nedod dievs, piemeklēs kāda trauma vai pat invaliditāte.
Ja tu esi kaut kam patiesi pieķēries tā, ka tajā ieaudzis ar saknēm, tava iekšējā būtība būs stiprākais pretinieks jebkuriem traucējošajiem blakus apstākļiem, kuri censtos tevi “pārrakstīt”.

Lūk, no savas puses es šoreiz par pūčošanu. Pūcismu. Pūču pasaules ritmu un laika dalījumu.
Saprotams, ka jebkurai pūcei nācies saskarties ar teju ikdienā sejā mestiem izaicinājumiem noturēties cīruļu pasaulē, nepazaudējot savu “es”. Darba laika sākums biznesa pasaulē ir tikai viens no tiem. Šie izaicinājumi no sabiedrības vairākuma puses gan drīzāk pielīdzināmi spiedienam uz bezierunu kapitulāciju, jo “tā taču pasaule ir iekārtota” un ” tāds dienas režīms ir daudz veselīgāks”, vai arī (nedod dievs, kaut ko tādu dzirdēt): “Vajag vienkārši laicīgāk gulēt iet, tad arī varēsi pamosties!”. Nu ja, tieši tā – tiek pieprasīta galējas pielāgošanās pakāpe, draudot izdurt pūcēm actiņas un salauzt spārniņus. Bet, redz, tā kā mums visiem tomēr patīk dzirdēt, redzēt un staigāt, tad pūces ir spiestas mainīties, pielāgoties un katru rītu pašas sevi nedaudz paspīdzināt, lai nebūtu jāparakstās uz totālu savas dzīves izkropļošanu.

Varētu arī bez tik dramatiska ievada, bet, iespējams, ka atkārtotā “Soical Network” noskatīšanās mani sapurināja uz sasāpējušu bēdu iztirzāšanu. Sagadījies tā, ka beidzot, pa ļoti ilgiem laikiem izbaudu nakti. Visu tās melni kluso burvību, iedvesmojošo tumsas sanēšanu īsi pirms iedvesmas uzplaiksnījuma un gaisu, kas smaržo pēc miera un pilnības. Naktī man bieži šķiet, ka tieši te un tagad, bez jebkādiem ‘”ja vien”, es esmu līdz dziļākajai ieelpai es pati. Domas tik skaļas un ātras, ka nav jāpiepūlas, lai tās smuki noformētos, pašas sapakotos glītās kārbiņās un bez manas iejaukšanās taptu par idejām. Emocijām, savukārt, pieder visa krāsu gamma, viss skaņas un iespējamie aromāti. Pati pilnība, pats dzīvības ekstrakts.

Tā nu es te sēžu, un par spīti ne tik spožajai fiziskajai pašsajūtai, ar smaidu noskatos, kā mans astrālais “es” aiz lieliem atkalredzēšanās priekiem ar pulstenčetriemrītā met kūleņus. Un, lai arī pēdējā mēneša ikdienā es nebūt nejūtos tā, it kā darītu sev pāri, tomēr neliegšos, ka vēlētos, lai šī tomēr nebūtu cīruļu pasaule. Vai arī, varbūt, lai ziemā vismaz tik ātri nepaliktu tumšs. Vai arī, ja varētu lūgt tā, lai mani mīļie nebūtu no tās otras pasaules, kurai tik sasodīti grūti pielāgoties.
Bet, ja ne šā, ne tā sarunāt nevar, tad vismaz cerēt uz to, ka ar laiku sevi lauzt kļūs daudz nesāpīgāk.



labrīt, lietus!
augusts 7, 2012, 12:29 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Vakarnakt debesīs beidzot ilgi gaidītā zibspuldžu ballīte, izpurināja uzkarsušos prātus un beidzot ļāva smagajiem plakstiņiem aizmigt  uz 10 nesatricināma miera stundām. Un tad seko šāds rīts, kad ieelpa nav izmisīgi jāmeklē pa istabas tumšajiem pakšiem, bet tā pati, viegla un vēsa ievijas pār palodzi telpā, un prāts ir ass, domas – skaidras. 

Ar kafiju pie labās rokas, un gara acīm kaut kur pielijušajos purvciema bērzos, es pazūdu augusta lietus melanholijā.
Monotoni lāsīšu pieskārieni palodzes skārdam.
Toleranti pelēka gaisma bez ambīcijām. 
Iegrimstu tajā apziņas stāvoklī, kur ķermenis ir vien instruments sadzīvisku darbību izpildei, un ļaujos emocijām, kuras tagad, karstuma neapreibušas, ar savām mazajām, netīrajām kājelēm sparīgi bungā kaut kur kreisajā paribē. 

Par to, cik ļoti pietrūkst darba – mazāk pat finansu aspektā, nesalīdzināmi mazāk kā radošās pašizpausmes enerģijas līmenī. Kad, tīri tā, izklaides nolūkos “šķirstot” interjeru foto sirds sažmiedzas mazā pikucī, un pēc tam izplešas liela kā okeāns paisumā, draudot pārplēst mani pušu, es zinu, ka pietrūkst. 

Par to, cik ļoti var pietrūkt otra klātbūtnes, lai arī laika un telpas griezumā, šai sailgošanās sajūtai vēl ne tuvumā nevajadzētu rādīties. Kad dvēsele pati, mani nepabrīdinot,  daļēji piešuvusies klāt citai matērijai, un tagad smilkst, kamēr abas matērijas nesavienojas. Nu jā, par to pašu. 

Bet vispār, ir vasara, vēl joprojām ir; ir krāsas, ir silti, ir saldējums saldētavā un klinģerīšu oranžais vāzē.