Arieta's Blog

Par spīti absolūtajam verbālās pašizpausmes pamirumam, vēl arvien gadās pa kādam gabalam, kas prasīties prasās tapt fiksēts un neaizmirsts.

Lai gan vēl palicis vairāk par pusotru mēnesi, tomēr jau tagad varu teikt, ka šis gads ir bijis izcils. Nekļūšu pārlieku salda, apgalvojot, ka labākais kāds jebkad bijis, jo pirmsskolas bezrūpības gadiem tāpat kā pirmajām mega mīlām grūti ko pielīdzināt, tomēr. Tomēr. Tā sakārtošanās, “salikšanās” pa plauktiņiem, nostabilizēšanās.

Vakar, braucot uz sen neredzēto un nu jau teju antīko “Depo” paklausīties, kā nepilnā pusstundā bariņš cilvēku mēģina pierādīt sevi un savu mūziku kā kaut ko uzmanības vērtu, neapzināti biju uzslēgusi SWH. Parasti tā ir viena no stacijām, kuru nedomājot slēdzu prom, jo pārstāvētie mūzikas žanri tiešām nav manā gaumē, turklāt visu dziesmu sajaukums veido kaut kādu dīvainu kakofoniju manā apziņā. Ta ne retro, ta ne “šitinieks”, kaut kas stipri viduvējs.

Lūk, bet vakardien, acīmredzot, tai brīdī, kad pārslēdzu kanālus, notika kāda titāņu cīņa vai izmaiņas magnētiskajā laukā, vai kaut kas tik pat maģiski nenotverams, bet sāka skanēt šis –

Mēs klausījāmies, es pateicos gudrajiem prātiem par Shazam un centos noķert to brīdi un to sajūtu.
Šodien klausos vēl un vēl. Atkal un atkal.

Satori šodien bārsta pērles. Kur atrast vēl precīzāku sievietes lomas un sociālās stigmas formulējumu? Izlasīju un esmu gatava parakstīties zem katra vārda.

http://satori.lv/raksts/7851/Kuces_kundze

Nepaspēju pat pārbaudīt, kad tapis pēdējais ieraksts, pēdējā svaigu emocija ieklikšķināšana virtuālajā nekurienē. Laikam ir tā, ka jaunradei nepieciešams mazliet svaigas krāsas smaržas, mazliet melanholijas un drusku vairāk neapmierinātības kā par saskābušu pienu vakara kafijā. 

Tas, ko es mēģinu sev iestāstīt dienu no dienas, un pat ne tikai sev, bet tai pat laikā arī visiem apkārt, ir fakts, ka pārmaiņas mani nesaista. Ka jaunais nav mans virzītājspēks un ka vislabākā attīstība ir sava veida stagnācija, vietsēde (vai vietsēdēšana?). Un, acīmredzot, tajā brīdī, kad kaut kur sakustas kaut kādas molekulas vai atomi, un pārmaiņas ielaužas manā ikdienas skrējienā. Nu ja. Tajā brīdī tā pašapmierinātā stagnācija savāc savas parpalas un kaunīgi nolien stūrī, atbrīvodama vietu visam tam, kas iepriekš sapakots kastēs un nogrūsts bēniņos. Nu tur svaigas emocijas, svaiga pašas būtība, senaizmirstas un tikpat kā jaunas iedvesmas. 

Nogriezu matus. Nevis apšņikāju galus kā sākumskolā, kā vidusskolā, kā augstskolā, bet maķenīt citādāk. Un noskatījos šo – http://www.imdb.com/title/tt1980929/. Tik vien vajadzēja, lai kaut kas sakustētos un lai būtu cerība, ka uz palikšanu. Šādos brīžos, kad nakts atgādina par spēju iedvesmot, es gribu beidzot spēt pierakstīt to recepti. Kas ir tas, un kad ir tas un kāpēc tieši tas ir tas, kas uzjundī to milzu pacēlumu, to vēlmi, pat –  iekāri.

Filma ir fantastiska. Varbūt maķentiņ arī tāpēc, ka man patīk Keira. Bet tā tik tāda mazmazītiņa piebilde. Noskatieties!

Dzēsu ārā neizlasītos e-pastus, kuros pārsvarā dizaina spams vai arī manis rakstītas vēstules un atgādinājumi man pašai.
Atradu šādu, e-pasta nosaukums – “ōsm!”

Klausieties, jo tiešām IR!

Ļoti filosofiski ziemīga noskaņa. Auksts, sals kož pirkstos un zābaki pa dienu sakritušajā sniega segā atstāj dziļas, pūkainas pēdas. Jūtu, ka, kad kādu laiku ir rakstīts tikai bezemocionāli un analītiski, grūti pieslēgties šādai te dvēseles virināšanai. Nav to smalko vārdu, nav to trauslo domu vibrāciju, ir palicis tikai es domāju, manuprāt, jādara.

Toties, kamēr no šejienes esmu mazliet pazudusi, dizaina blogs zied pilnā krāšņumā un spozmē. Nevar jau regulāri un vienlīdz labi darīt visu. Jāpriecājas jau par to vien, ka beidzot, BEIDZOT, pa ilgiem laikiem esmu nopirkusi ziemai piedienīgus zābīšus. Nu lai tas sniegs tik nāk! Likšu ausīs David Sylvian un taisīšu zoļu nospiedumus baltajā zemē.

Liepas un kļavas jau padevušās, ozoli vēl kā gaišbrūnas vasaras sēras. Man to liepu zeltu itin nemaz šogad nav žēl, jo beidzot darbistabā nav jāslēdz gaisma dienas vidū.
Rudens ir tik smeldzīgi skaists, ka šādās dienās var pat pievērt acis uz nosalušiem pirkstiem.

P.S Bijušajai kursa biedrenei ir fantastisks Pinterest “boards”, kurā mājo sajūtas. Te.

Ēdu svētdienas banānkūku, karstu no krāsns, un pēkšņi dziesma, kuras noskaņa burtiski piepilda vissīkāko spraudziņu istabā ar rudens vakara saldsērīgo burvību. (Dziesma tā pirma no linkiem)
Un par to saldsērīgumu runājot, nesen pa šit ef em dzirdēju tādu frāzi kā ” rūgti salds kaut kas ” . Tas tiešām brutāls bittersweet tulkojums, vai arī esmu palaidusi garām kādus izplatītus latviešu valodā izmantotus epitetus?

Viņi ir burvīgi. Un ļoti dauzkrāsaini.
Paldies Līgai par laicīgo ieteikumu un pabakstīšanu uz viņu konci šogad iekš Positivus.

Kad biju maza, gribēju būt “māksliniece”, reizē tomēr neiztēlojoties sevi dienu no dienas skicējam un gleznojam. Lielos vilcienos varu teikt, ka bērnības sapnis piepildījies. Laikam jau sanāk tā, ka, piepildoties vienam no nospraustajiem mērķiem, jāturpina sapņot un rakstīt “plānu” tālākai nākotnei, lai neapstātos kaut kāda veida personības attīstība. Lūk, tad nu aptuveni ap to pašu laiku, kad augstskolā sapratu, ka, jā, dizains tiešām ir manējais, pieķēru sevi pie domas, ka arī medicīna ne tuvu nebūtu peļama. Un ne reizi vien kavējos pie idejas par mediķiem, Stradiņiem, milzu naudas summām un vairāk kā 6 gadu sava mūža laika veltīšanas studijām. Pēdējos gados šī medicīnas tēma ir izkristalizējusies līdz farmācijai, bet pie tā arī mani dižie plāni un gribēšana apstājas, jo saprotu, ka, pat, ja mani patiesi interesē visa šī nozare, diez vai es spētu pavilkt ķīmiju hardcore līmenī (visu pamatskolas laiku ķīmijā nācās iet uz privātstundām).

Lūk, tad nu stāsts ir par to, ka savā ziņā no slimošanas “ķeru kaifu”. Un, jo dažādākas šīs saslimšanas, jo interesantāka to izpēte un dažādu ārstniecības metožu apzināšana. Protams, vēl patīkamāk ir tad, ja nav jāslimo pašai, bet tik vien kā jādod padoms draugiem un paziņām, kuri mani pamatoti pazīst kā vietējo aptieku.
(Protams, ka no slimošanas nekāda prieka nav, bet tas, ka ir iespēja pētīt, ko par katru no diagnozēm saka speciālisti visā pasaulē, ne tikai mūsu Baltijas dīķa apkārtnē, ir aizraujoši. ).

Lūk, tagad kārtējā slimošana, kura gan nepavisam nav standarta, un savā ziņā mani fiziski nekādi neierobežo, vismaz tik, cik tas skar darba spējas. Vairāk gan šoreiz traucē tā diēta. Visi ārstes nosauktie produkti, no kuriem pagaidām uzturā vajadzētu izvairīties, sastāda tādu smuku sarakstu A4 lapas garumā. Tagad kad esmu jau teju mēnesi ievērojusi šo drastisko režīmu un redzu, ka stāvoklis ir uzlabojies ne vairāk kā par 30-50%, saprotu, ka laikam jau nepareizā diēta. Vai arī tas, ka vispār uzturā nav tā vaina. Sāku lasīt dažādus ārzemju forumus par to, kā tad citur ļaudis cīnās ar šo pašu nejaukumu. Neiešu visu atstāstīt, bet, rupji sakot, neviens ne s… a nevar pateikt, turklāt pierādījumu, ka kādus konkrētus produktus nebūtu ieteicams lietot uzturā, arī nav. Itin nekādu. Teksts vienīgi tāds, ka, lai konstatētu, vai šī konkrētā jaunā diēta tev palīdz, tā ir jāizmēģina vismaz 30 dienu garumā. Lieliski.
30 dienas bez jebkādiem augļiem, sulām, kafijas un vīna, medus, riekstiem, zivīm un olām, jebkādiem sarkaniem ēdieniem, jebkādiem gāzētiem dzērieniem ir tiešām bijušas skaistas un bezrūpīgas. Kas nākamais? Ja tic ārstu forumos un blogos rakstītajam – jebkādi miltu produkti, visi cukuri, šokolāde, svaigi dārzeņi, jebkāds alkohols, nekas ass, nekas skābs utt.

Jau rēķinos, ka pēc nākamā ārsta apmeklējuma veikalā nopirkšu kilogramu gaļas un kilogramu kartupeļu, cepšu un ēdīšu visu nākamo mēnesi. Bļin!

Gribētos vīnu, un nevis kādu tur glāzi, bet pudeli uzreiz, lai ar vērienu. Un tad iekūņoties dzīvokļa pustumsā, klausīties labu postroku, lasīt otro Murakami un ļaut kaķiem nākt klēpī. 

No otras puses, ja dzīvotu saules pielietā loftā, iespējams, ka visdrīzāk gribētu krūzi zālīšu tējas, audeklu un eļļas krāsas. Vai arī jebko citu tamlīdzīgu, ar radoša procesa ievirzi.

Lūk, ko maina gaismas daudzums cilvēka ikdienā. 

Proejkts pieci.lv laikam tomēr ierindosies manā tīkamās klausāmmūzikas listē. Pagājušonedēļ gan dragāja kaut ko ļoti sintētisku un 80ies, bet pašlaik jau šķiet, ka pratušies. Skaņa, kura lieliski piestāv drēgnām dienām un karstām substancēm, lietum, svecēm un kūpošai tējai kā pielīmētai pie lūpām.

Piemēram, šī:

P.S. Vakardien uz lielā ekrāna Woody Allen nomāktā Jasmīna (cik žēl, ka latvju mēlē nevar piemeklēt atbilstošu tikpat trāpīgu apzīmējumu tam “blue”) patiesi patīkami pārsteidza. Parasti šī režisora filmas īsti negremojas, jo visu darbību caurvij tāds mazliet neirotisks stresiņš. Šoreiz iztika bez tā, arī bez sevis iekš ekrāna, bet rezultāts priecēja. Iesaku, aizejiet, kamēr vēl rāda.