Arieta's Blog


Pusnakts saule
Septembris 7, 2015, 11:51 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Par spīti absolūtajam verbālās pašizpausmes pamirumam, vēl arvien gadās pa kādam gabalam, kas prasīties prasās tapt fiksēts un neaizmirsts.

Advertisements


2014.
novembris 13, 2014, 2:20 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Lai gan vēl palicis vairāk par pusotru mēnesi, tomēr jau tagad varu teikt, ka šis gads ir bijis izcils. Nekļūšu pārlieku salda, apgalvojot, ka labākais kāds jebkad bijis, jo pirmsskolas bezrūpības gadiem tāpat kā pirmajām mega mīlām grūti ko pielīdzināt, tomēr. Tomēr. Tā sakārtošanās, “salikšanās” pa plauktiņiem, nostabilizēšanās.

Vakar, braucot uz sen neredzēto un nu jau teju antīko “Depo” paklausīties, kā nepilnā pusstundā bariņš cilvēku mēģina pierādīt sevi un savu mūziku kā kaut ko uzmanības vērtu, neapzināti biju uzslēgusi SWH. Parasti tā ir viena no stacijām, kuru nedomājot slēdzu prom, jo pārstāvētie mūzikas žanri tiešām nav manā gaumē, turklāt visu dziesmu sajaukums veido kaut kādu dīvainu kakofoniju manā apziņā. Ta ne retro, ta ne “šitinieks”, kaut kas stipri viduvējs.

Lūk, bet vakardien, acīmredzot, tai brīdī, kad pārslēdzu kanālus, notika kāda titāņu cīņa vai izmaiņas magnētiskajā laukā, vai kaut kas tik pat maģiski nenotverams, bet sāka skanēt šis –

Mēs klausījāmies, es pateicos gudrajiem prātiem par Shazam un centos noķert to brīdi un to sajūtu.
Šodien klausos vēl un vēl. Atkal un atkal.



sociālais nāvessods jau pēc nepilna gada?
Septembris 3, 2014, 12:03 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Satori šodien bārsta pērles. Kur atrast vēl precīzāku sievietes lomas un sociālās stigmas formulējumu? Izlasīju un esmu gatava parakstīties zem katra vārda.

http://satori.lv/raksts/7851/Kuces_kundze



it’s been to long
Septembris 3, 2014, 3:09 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Nepaspēju pat pārbaudīt, kad tapis pēdējais ieraksts, pēdējā svaigu emocija ieklikšķināšana virtuālajā nekurienē. Laikam ir tā, ka jaunradei nepieciešams mazliet svaigas krāsas smaržas, mazliet melanholijas un drusku vairāk neapmierinātības kā par saskābušu pienu vakara kafijā. 

Tas, ko es mēģinu sev iestāstīt dienu no dienas, un pat ne tikai sev, bet tai pat laikā arī visiem apkārt, ir fakts, ka pārmaiņas mani nesaista. Ka jaunais nav mans virzītājspēks un ka vislabākā attīstība ir sava veida stagnācija, vietsēde (vai vietsēdēšana?). Un, acīmredzot, tajā brīdī, kad kaut kur sakustas kaut kādas molekulas vai atomi, un pārmaiņas ielaužas manā ikdienas skrējienā. Nu ja. Tajā brīdī tā pašapmierinātā stagnācija savāc savas parpalas un kaunīgi nolien stūrī, atbrīvodama vietu visam tam, kas iepriekš sapakots kastēs un nogrūsts bēniņos. Nu tur svaigas emocijas, svaiga pašas būtība, senaizmirstas un tikpat kā jaunas iedvesmas. 

Nogriezu matus. Nevis apšņikāju galus kā sākumskolā, kā vidusskolā, kā augstskolā, bet maķenīt citādāk. Un noskatījos šo – http://www.imdb.com/title/tt1980929/. Tik vien vajadzēja, lai kaut kas sakustētos un lai būtu cerība, ka uz palikšanu. Šādos brīžos, kad nakts atgādina par spēju iedvesmot, es gribu beidzot spēt pierakstīt to recepti. Kas ir tas, un kad ir tas un kāpēc tieši tas ir tas, kas uzjundī to milzu pacēlumu, to vēlmi, pat –  iekāri.

Filma ir fantastiska. Varbūt maķentiņ arī tāpēc, ka man patīk Keira. Bet tā tik tāda mazmazītiņa piebilde. Noskatieties!



Fire in the forest
novembris 26, 2013, 7:05 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Dzēsu ārā neizlasītos e-pastus, kuros pārsvarā dizaina spams vai arī manis rakstītas vēstules un atgādinājumi man pašai.
Atradu šādu, e-pasta nosaukums – “ōsm!”

Klausieties, jo tiešām IR!

Ļoti filosofiski ziemīga noskaņa. Auksts, sals kož pirkstos un zābaki pa dienu sakritušajā sniega segā atstāj dziļas, pūkainas pēdas. Jūtu, ka, kad kādu laiku ir rakstīts tikai bezemocionāli un analītiski, grūti pieslēgties šādai te dvēseles virināšanai. Nav to smalko vārdu, nav to trauslo domu vibrāciju, ir palicis tikai es domāju, manuprāt, jādara.

Toties, kamēr no šejienes esmu mazliet pazudusi, dizaina blogs zied pilnā krāšņumā un spozmē. Nevar jau regulāri un vienlīdz labi darīt visu. Jāpriecājas jau par to vien, ka beidzot, BEIDZOT, pa ilgiem laikiem esmu nopirkusi ziemai piedienīgus zābīšus. Nu lai tas sniegs tik nāk! Likšu ausīs David Sylvian un taisīšu zoļu nospiedumus baltajā zemē.



full of life
Oktobris 21, 2013, 3:37 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Liepas un kļavas jau padevušās, ozoli vēl kā gaišbrūnas vasaras sēras. Man to liepu zeltu itin nemaz šogad nav žēl, jo beidzot darbistabā nav jāslēdz gaisma dienas vidū.
Rudens ir tik smeldzīgi skaists, ka šādās dienās var pat pievērt acis uz nosalušiem pirkstiem.

 

P.S Bijušajai kursa biedrenei ir fantastisks Pinterest “boards”, kurā mājo sajūtas. Te.



21 pilots
Oktobris 20, 2013, 7:34 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Ēdu svētdienas banānkūku, karstu no krāsns, un pēkšņi dziesma, kuras noskaņa burtiski piepilda vissīkāko spraudziņu istabā ar rudens vakara saldsērīgo burvību. (Dziesma tā pirma no linkiem)
Un par to saldsērīgumu runājot, nesen pa šit ef em dzirdēju tādu frāzi kā ” rūgti salds kaut kas ” . Tas tiešām brutāls bittersweet tulkojums, vai arī esmu palaidusi garām kādus izplatītus latviešu valodā izmantotus epitetus?

Viņi ir burvīgi. Un ļoti dauzkrāsaini.
Paldies Līgai par laicīgo ieteikumu un pabakstīšanu uz viņu konci šogad iekš Positivus.