Arieta's Blog

Kad laiku pa laikam pārlasu savus ierakstus kaut kā netīši pa vidu sen neklausītas mūzikas meklēšanai, bieži vien pamanu norādes uz to, ka tā vai cita lasāmviela, literatūra radījusi iedvesmu konkrētajam ierakstam. Visbiežāk tie ir mūsu pašu jaunie autori, lugas, īsstāsti vai pašķidra satura romāni, kuros augstās notis spēlē varoņu iekšējā cīņa, apziesta ar biezu metaforu kārtu. Lai gan no manas puses izklausās mazliet ironiski, tā nebūt nav. Mani kaut kā ļoti personiski uzrunā viss šis latviskais, drīzāk pat jāsaka post-padomju tautas gars, tā pelēcība, tā klusuciešana. Četras sienas, ikdienas kafijas tase un izvairīšanās no acu kontakta ar svešinieku. Lai arī dzīvē parasti spurojos pretī, brēcot, ka tā tak nav taisnība, ka tā neesmu es un ka ar mūsu mentalitāti man nav nekād kopīga, tomēr drīzāk ir tā, ka es nevēlos lai būtu.

Ikdienā, kad kāds sabiedrības slānis kārtējo reizi manī ir izraisījis nelabumu, iepūšot savu rīta ķiplokmaizes elpu sejā, es mēdzu zākāties. Jo man nepatīk, ka ir atšķirības un dažādība, gribas, lai visi ir tikpat sakarīgi kā mani tuvākie draugi. Lai nav jāskatās uz sievieti pēc 40 īsos, sarkana samta svārkos, zem kuriem korpulentās kājas nebeidzas vis ar potītēm, bet stampām. Lai nav jālasa visos sociālajos portālos pēc kārtas tie aprobežotie viedokļi par tēmām, kuras ir tik skaidras, ka nebūtu pat diskutēšanas vērtas. Redz, riteņbraucējiem būtu jāpārvietojas pa savu, BRAUCAMO daļu, nevis jātriec no kājām pensionāri un mazi bērni! Lai nav jāsastopas ar pavecāka “kunga” dūri teju sejā, kad, nevienu netraucēdama, minos uz Gazeles pa ietvi. Lai nav jāklausās kā Stockman pārdevēja palīdze “trakajās dienās”, vaigiem kvēlojot, reizes piecas  valsts valodā atkārto, ka “pie šīs kases diemžēl var norēķināties tikai skaidrā naudā” pēc skata koptai, izglītotai(?) un turīgai pusmūža sievietei, kura, pat necenšoties uztvert šos divus vārdus – SKAIDRĀ NAUDĀ- turpina krieviski murmulēt un vilkt ārā arvien jaunas kredītkartes, lai pārbaudītu “varbūt šī strādās”. Nu tādas lietas, ikdienas ainiņas lai nav jāpiedzīvo.

Bet, redz, pat neskatoties uz šo sadzīves ainiņu nesmukumiem, un to, cik ļoti es mēdzu par to raukt degunu vai nosodoši atskatīties, tas tāpat veido daļu manis. Vide, kurā tiek pavadīta diena no dienas nevar būt pilnīgi izolēta no manas būtības, kura šai vidē formējas un krāsojas. Tātad ir pa gabaliņam manis iekš šīm visām nejēdzībām (kuras es par tādām uzskatu) visapkārt, bet tikai reizumis atceros par šo faktu. Tāpat kā par to, ka nav jēgas ņemties, cepties un pūst tos ziloņus. 

Bet tikmēr esmu palikusi latviešus malā un lasu par vīru, kurš radīja ābolu laikmetu. Savi septiņi simti lappušu, viena grāmata uz diviem, un tad nu mums jādala, rīti un vakari, dienas un nedienas. Ir divas grāmatzīmes, no kurām manējā pagaidām uzvar. Lai gan to “uzvar” var arī svītrot ārā. Pasaules patiesība tak ir tāda, ka labai lasāmvielai uzvarētāji ir tie, kuri lappuses apēd lēnītiņām, izgaršojot un taupot. Tās ir tās grāmatas, kuras lasīšanas procesā pa laikam aizveru ciet, lai pārliecinātos, ka nu vēl jau ir diezgan daudz lasāmā palicis, vēl jau pāris vakariem, dažām stundām. Un tad, kad iedod nule izlasīto  burtu smagumu draugam rokās, izsprūk tā rūgteni saldā nopūta “eh.. un tev vēl viss šis labums tikai priekšā”.

Vispār, Stīvs Džobss ir viena lieliska biogrāfija. Parasti šādi dokumentālie, stieptie gabali mani spēj ļoti ātri nogarlaikot, bet šoreiz viņa personība ir lielāka par grāmatu, par visām tām 700 ar kaut ko lappusēm. Iesaku.