Cik labi, ka ir cilvēki, kas spēj skaisti sevi izrakstīt. Tā, lai tas skaistums arī citos iesējas. Un pat tā, lai mazītiņas smaida krunciņas ap acīm iezīmējas un tu nodomā: “es būtu teikusi gluži tāpat”.
Šoreiz Šlāpins… kurš gan cits :) –
“negaidīta nekas, nekas, man tikai nedaudz jāatpūšas lēkme
negaidīta cik vēl daudz tev gribēju es pateikt lēkme
negaidīta, ak, tu dieviņ, cik tās debesis ir tomēr skaistas lēkme
negaidīta ņemiet visu, man jau tagad ir vienalga lēkme.”
“labdien,
es tikai
gribēju atstāt
pāris ierakstus
tavā pasē
šogad esmu
izlēmis mācīties
mīlēt no jauna
sagatavošanas klasē”
Un vēl arvien škrobe, ka nav izdevies viņa grāmatu dabūt rokā. Reizēm tik ļoti kārojas šādu gardumu :)
Un kā gan bez muzikālā pavadījuma. Man gan nostaļģiska un sērīga, tomēr skaista bezgala. Tik ļoti, ka plosa dvēseli gabalu gabalu gabalu gabalos.
Filed under: Ausu prieki
Reizēm, kad dzīvei padomā ir īpaši melns humors, tik melns, ka sašmucē ilgi spodrināto dimanta oliņu, kas katrā no mums, atliek vien rīkoties kā dāmai attēlā. Parādīt vidējo pirkstu. Reizēm vārdi ir nevis lieki, bet nepietiekami, lai aprakstītu to kluso aizkaitinājumu, kurš arvien pieņemas spēkā.
Pilnīgi iespējams, ka vidējā pirksta sindromam pie vainas ir kas vairāk par ieilgušajām brīvdienām visās dzīves frontēs. Kā nekā, Jūrmalā ir tikai +5, kas mazām un salīgām būtnēm liek maukt kapuci galvā un patērēt tēju litriem vien. Līdz ar to, izpaliek arī riteņbraukšanas prieki, kuri tik ļoti sasilda un iešūpo pašsajūtu mažorā.
Kā aizvakar, kad nominos savus 12km pa priežu sakņu uzarto asfaltu maršrutā Melluži – Jaunķemeri, un tad tos pašus 12 atpakaļ gar sudrabaini mierīgo jūru. Neviena cilvēka, skaļš klusums un pavasara aļģu smarža. Un tad atveras debesis un pavasara tumšzillillā debesis raud prieka asaras un, gribot negribot, lūpu kaktiņi pavelkas augšup, jo arī man prieks. Kārtējo reizi nācās nobrīnīties vien, cik ļoti nepazīstama man ir jaunā Arieta. Nu tā, kurai kapuce salijusi un uz deguna pil ledusaukstie pilieni aprīlim, kuri tiešām vairs nav kā līdz šim; tā, kura starp lietū virmojošo ūdens klajumu un pelēko lietus dušu izlijusi caur un caur un kuras zilganie pirkstgali, satīti jakas piedurknēs, iekrampējušies riteņa stūrē; tā, kura ik pēc pārsimt metriem ceļ vellapēdu pāri mazajām upītēm vai grāvīšiem, kuri no kārklainajām kāpām skrien uz jūru. Un TĀ Arieta smaida, aukstumu nejūtot un līksmo, ka ar iepriekšējo ierakstu izdevies piesaukt vismaz mazmazītiņu šķipsniņu dabas stihijas.
Nu re, viņas divas manī, bet abas Arietas. Abām jāsadzīvo un jāmeklē kompromisi.
Šito šodien klausās arieta nr. 2 —>
Filed under: sirds paisumi
Meklējot aprīļa dziesmu, uzgāju skaņdarbu, kurš nāk man pa pēdām jau ilgi ilgi, un vienmēr paņem aiz rokas un izved dvēseli pastaigāties ārā pa mazajiem vārtiņiem uz kaut kurieni, kas citiem noteikti ir nekas vairāk kā nekuriene.
Labprāt dalos, īpaši ar tiem, kuri sev nav tajā ārpusē bijuši.
Gan pieradinātā versija, kura mazliet smeldzīgāka, gan akustiskais variants, kur ģitāra somewhat skanējumu padara dzīvespriecīgāku :)
Filed under: Sajūtas un pasakas
Sēžot pie stiklotās sienas, kas paver skatienam visus mazos, dzīvespriecīgos pavasara svētku vēstnešus dārzā , beidzot izdevās saprast tās dīvainās ilgas, kas pēdējās dienās kā mazi kukainīši čabinās kaut kur iekšienē.
Lai arī vēss, tomēr aprīlis ir atnācis ar sauli, ar sniegpulksteņiem, krokusiņiem un nu jau arī narcisēm!!! … ar nesteidzīgām kaķu pastaigām un vārtīšanos tikko dzimušajā zaļumā uz zemes melnās muguras, ar mazo vīterotāju treļļiem laikā, kad dodos gulēt… Un nav pamata būt nepacietīgai, neapmierinātai vai īgnai – saule un plašais zilums ir neapšaubāms un pašpietiekams, zvaigznes melnumā – tik nesatricināmi spožas.
Un tomēr. Tomēr ir tas urdošais nemiers tieši tamdēļ, ka apkārtesošais tik mierīgs, harmonisks, varbūt pat viegli pasīvs. Un es nespēju uzskaņot sevi uz tā paša viļņa, tas kremt un traucē redzēt skaidri. Tāpēc par vētrām. par to, cik ļoti esmu noilgojusies pēc piesātināti violeti tumšzilām debesīm un dusmīgiem mākoņiem, kuri sola esību satricinošu dabas akustisko koncertu un vēju, kas spēj dvēseli izpūst laukā. Un tad necaurredzamu lietus sienu, ritmisko bungāšanu pa jumta logu, izmirkšanu pa visām vīlītēm ceļā līdz jūrai, kas satrakojusies baltās putās. Jo tādos brīžos ir āriņa ar iekšiņu unisonā, un tā cimperlīgā sajūta, ka kaut kā trūkst vai ir par daudz, pazūd pati no sevis, bez piespiešanās.
Un slapja asfalta smarža pēc lietus tagad būtu tāds luksuss maņām :)…bet pagaidām, gaidot uz lielo dabas iznācienu, veidoju pati savus mazos pavasara prieciņus nieciņus un ielīksmojos par to, ka aiz loga nu jau vairs nav tikai monohroms, bet arī dzeltens, zils, violets un zaaaaaaļš :)
Bildēs cienāju ar mana aprīļa garšu – šī pavasara sajūta eļļā, lolotie bazilika mazulīši, lieldienu plaucējums vecā vīna pudelē un ikdienas riteņbrauciens. Tas gan cita gada, cita pavasara, kad manis visādi bija vairāk, kad zelta krāsas gazelei vēl nebija salūzusi kāja un kad pavasaris bija siltumā devīgāks.
Filed under: Ausu prieki
GRRRRRRRRRAAAAAAAAHHHHHHHHHHHHHHHH!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!
Manī no tiesas ir pārāk daudz enerģijas. Tas mazais sarkanais ir izaudzis milzīgs un oranžs, un dzeltens, un violets, un balts, tas ārdās, liesmo, neapstājas, solot reizē svētlaimi un pasaules galu.
Sākumā tā kņudoņa tikai pirkstu galos, tāds kā dīvains satraukums, tādas kā nepamatotas gaidas un cerības, tad sajūta lēnām pārvēršas arvien augošā nemiera vilnī kurš skaļi elso ausīs, pārsitot visas apkārtesošās skaņas. Tas sarkanais dzīvsudrabs neļauj pat prātam un sajūtām ne brīdi stāvēt uz vietas vai manī, viss ir skrienošs un steidzīgs, sajaucas ar vīraka smaržu un tumsu aiz loga un rauj mani līdzi. Es izkāpju pati no sevis un ar smīnu noskatos kā pasaulīgais veidols šūpojas līdzi kādam austiņās rībošam ritmam, cenšoties apvaldīt iekšā kliedzošās ugunis un orkānu. Es sevi pazīstu. Ne nu apvaldīs, nekā. Būs vien jāizdzīvo man ierastais cikls – ar enerģijas dzimšanu, pieņemšanos spēkā, kulmināciju un lēno, lēno sarukšanu līdz nelielajai, kabatas izmēra un dvēseles ietilpības formai.
Tāpēc neturu sevi savās rokās, ļauju vaļu pāri plūstošajiem zigzagiem un virpuļiem, ļaujos prāta saraustīšanai gabalos un zinu, ka kaut kad jau rimsies. It always does.
Pagaidām uz viena viļņa ar bērnības zeltu :) –
Dziesma no filmas, jo atkal jau skaņu celiņš atver apvāršņus aiz varavīksnes. Šis ir kā ļeņingrad vai pjatņica tikai asprātīgāk, pozitīvāk un pofigistiskāk…. un iesēdina tevi vecā zapiņā, un palaiž pa grambuļainu ceļu zem svelmējoši karstas un putekļainas jūlija pusdienas laika saules. Ar smēķi zobos, rūtainu mežcirtēju kreklu un absolūtu prāta brīvību. Ir vienkārši tu un tagad, nav bija, nav vakar, nav iespējams un es vēlētos un ja nu rīt un kurš.
P.S. labojums pie pilna un izgulēta saprāta – tā jau šķita, ka tā balss un slāviskais akcents kaut kur manīts. Nu kā tad, izrādās tač, ka šis Gogol Bordello dzied arī to lipīgo gabalu par violetās krāsas modi —-> Start wearing purple.
Nezin, kādai apstākļu sakritībai jāpateicas par šo desertu prātam un dvēselei nakts vidū, bet atkal jau man itin klusā un “starp citu” veidā piesūtīts īstais sajūtu atbalstītājs/ ģenerētājs īstajā brīdī. Šoreiz ir runa par it kā parastu romance mūviju “Wristcutters: a love story“, kurām parasti nav potenciāla saistošākas un paliekošākas izjūtas uzjundīšanai. Bet šī to izdarīja godam un ar nevērīgi nobružātu eleganci.
Varbūt pie manas kārtējās pārsajūsmināšanās pie vainas arī aktierpusis, kurš jau sen bijis simpatizējošo vidū…tikai ne tik žilbinošs, lai vislaik būtu acu priekšā. (Piedod, Robert!).Patrick Fugit – acis un smaids pāri visam. Atvērta, nesamākslota seja, runājoša un dzīva mīmika, skatiena siltums un caurstrāvojošs patiesīgums. Silti, tuvi, patīkami un sakiet vēl, ka skatiens nespēj atvērt dvēseli.
Jā, jā – sejas panti iekadrēti vienā attēlā vairs ne tik dzīvi un somewhat uzstiepti, bet ček aut da mūvī! Un varbūt nedaudz meitenīgi un mana garo matu vājība ar pie vainas, bet tik un tā :).
Mierīgi aizvadītas sestdienas šūpuļtīkla šūpojiena viegluma noslēgums. Šodien bez fanfarām un salūta, bez karuseļiem uz zelta ponijiem svešos atrakciju parkos. Šonakt viegli un lidojoši… un re, aiz loga jau mostas melnas kontūras, kas nozīmē, ka debesis neizbēgami kļūst zilākas un pirmais rīta putns ievingrina balstiņu.
Filed under: Sajūtas un pasakas
Mana mazā, purrrrfektā, žilbinoši daiļā, iznesīgā, sabiedriskā un dzīvespriecīgā Džūna šodien piedzīvojusi nepatīkamāko dienu sava kaķa mūžā, nelabprātīgi atvadoties no sievietes lomas.
Man sāp par to, ka viņai sāp un par to, ka neko vairāk par mīlestības pilnu skatienu un tikko jūtamu pieskārienu nevaru dot. Varu tikai mierināt un kušināt, sak, būs jau labi, sadzīs, pāries, nu jau pirmā diena garām. Un atvainoties, ka nodarījusi pāri esmu, lai arī viņas pašas labā.
Vispār negodīgi, ka cilvēks drīkst dzīvnieka vietā izvēlēties – kas viņam labāk un kā viņam būt. Un muļķīgi, ka pat tie, kuriem uz ķepaiņiem, nagaiņiem, spalvaiņiem un vispār visu dzīvo radību ir milzīga, nesavtīga mīlestība, nespēj uzminēt, kas tieši viņiem labāk vajadzīgs un tīkams. Gribētos ticēt, ka esmu palīdzējusi, nevis egoistiski pasargājusi sevi no kliegšanas tūrēm.
Interesanti, kā es izskatos no malas. Kādas ir pirmās asociācijas, vai manā sejā var izlasīt dzīvesstāstu, vai pirmās iepazīšanās sekundes atbaida, piesaista vai atstāj vienaldzīgu?Kāpēc neizdodas sniegt sabiedrībai par sevi to priekšstatu, kāds mums pašiem gadu gaitā izveidojies? To, līdz kaulam patieso, vai, vismaz tik patieso, cik mēs to par tādu uzskatām.
Piemēram, es esot stipra. “Arieta, tu taču esi stipra meitene! (lasīt – sieviete nedaudz zem 30 :D), tev taču ir dzelzs gribasspēks, apskaužama mērķtiecība!” Un tad, kad gribas līdz balssaišu plīsumam bļaut visumā, ka “ne s…a es neesmu stipra”, neviens jau netic. Tik vien kā pasmaida par manu neticību sev un līdzjūtīgi papliķē pa plecu, “there, there”, un “turies!”. Labi, turēšos. Bet cik ilgi var noturēties pie sevis, pirms abi kopā ar balstu sāksim grimt zemeslodes centra virzienā?
Es turos. Es turos pie eļļas smaržas noliktavā, pie latviešu kondensētā piena ASV melnajā tējā, pie vakara saulrieta stariem caur ieejas durvju šauro sānlodziņu, pie nezāļu pavasara salātiem, pie siltām lāču zeķēm, pie saulē izžuvušas veļas smaržas, pie nupat uzdīgušā bazilika. Turos un turos un turos. Bet tie balsti ir maziņi un sīki, un nebūt nestāv cits citam blakus. Tāpēc tajos pārskrējienos nākas aizķerties un paklupt, atdauzīt ceļus un nobrāzt plaukstas.
Vai zināt, cik neiespējami ir turēties ar nobrāztām plaukstām?
Visvairāk vēl arvien es turos pie krāsām. Krāsām es ticu, viņas nekur nepazūd. Atliek vien ieslēgt gaismu istabā vai gaismu sevī un tur viņas būs – pilnīgi noteikti vienmēr blakus. Un nesen uzgāju krāsu un fantāzijas apokaliptisku manifestu – tik ņipru un dzīvsudrabīgu, ka laikam pie šī šovakar turos. Līdz nākamajam pārskrējienam.
Filed under: spriedelējumi
Jau no pirmajiem dzīves gadiem ģimene, sabiedrība, valsts māca un ierāda, kā mums būt. Kā mums veidoties par personībām, cik sasodīti svarīgi ir apzināties savas vēlmes un iespējas, produktīvi izmantot savas prasmes, nelaist zūdībā talantus. Un iemesli šiem pamudinājumiem it kā saprotami un loģiski – lai sabiedrību veidotu veiksmīgi, pašapzinīgi, mērķtiecīgi indivīdi, kuri uzturētu vispārēji pozitīvu un optimistisku atmosfēru, bīdītu ekonomiku un vītu veiksmīgas ģimenes ligzdas ,kurās auklēt jaunos cilvēciņus.
Tomēr ne tuvu uz visiem ļautiņiem šī te bērnības smadzeņskalotne (es jūtu sevī filologu :D ) iedarbojas. Visbiežāk cilvēks vēl ilgi nezina, ko īsti no dzīves sagaida un kā labāk sevi varētu piepildīt vai izpausties. Strādā kaut kādu darbu, lai tikai sevi nodarbinātu un apgādātu, savas patiesās vēlmes slēpjot zem hobijiem. Un te nu rodas tas paradokss, kas man tiešām šobrīd ir kā pliķis sejā – skaļš, sāpīgs un publisks. Proti, ļoti liela daļa cilvēku, kuri savas vēlmes un dzīves aicinājumu ir apzinājušies, tomēr nestrādā savā specialitātē, jo tādu iespēju itin vienkārši nespēj rast. Un te es nerunāju tikai par savu nozari, dizainu, kurš, pilnīgi pamatoti, uzskatāms tomēr ne par primāro nepieciešamību, īpaši nepatīkamā kraisisa laikā. Es runāju par profesijām – konkrētām, savās sfērās dziļumdziļi iedziļinātām kvalifikācijām. Nav pieprasījuma, itin vienkārši nav.
Šodien pat, veicot kārtējos sirojumus ss, zip, cv market, cv online un e-darbs portālos, pēkšņi atskārtu nepatīkamu statistikas faktu. Piedāvājumos dominē darbs internetā, videočatā, eskorta pakalpojumos, kā arī mākleri, dažādu uztura bagātinātāju un kosmētikas konsultanti. Lieki piebilst, ka minētās darba vietas reti kad piedāvā fiksētu darba algu, viss balstās uz procentiem, kuri šajos laikos, protams, ir HUGE. Otra nozare ir datorrrriii – jā, visa veida programmētājiem vēl arvien ir zelta laiki, man prieks par jums. Nebūtu es pilnīgi tupa eksaktajās zinībās, jau šobrīd študierētu css un php. Un tad ir trešā sfēra, kuru varētu dēvēt par “pamet-Latviju-atrodi-darbu-uzreiz-bez-jebkādas-kvalifikācijas”. Pilnam komplektam un patiesīgumam tomēr jāmin arī brokeru, menedžeru, projektu vadītāju darba vietas, kuras var saldi baudīt visi melnie ekonomistu tūkstoši, protams, ar vismaz 3 gadu iepriekšēju pieredzi ļoti līdzīgā darba vietā. Piemēram, ja iepriekš esi bijis projektu vadītājs nelielā saldumu tirgotavā, ļoti iespējams, ka uzreiz atradīsi savu nākamo darba vietu citā mazā saldumu bodītē ! *zīmīgs skatiens caur pieri*.
Tā nu tās lietas grozās. Kāds tur pie ruļļiem neatlaidīgi cenšas mani izsvēpēt no tēvzemes siliem, bet, citējot Lindu (to, kura arī Laumiņa), jāteic – “bet mēs jau nepadodamies un nebēgam lielajā peļņā uz ārvalstīm, mēs esam patriotes idiotes, kas cer uz dzīvokli Rīgā un minimālo algu”.
ĀMEN
Reku šeku- laimīgs zaķītis saulainā pasaku mežā, kuram nevajaga ne dzīvokli, ne algu. Kas jādara, lai kļūtu par zaķīti?
Dace – u rock my world :D
Iekšēji es pilnīgi noteikti vēl arvien esmu mazais, spurainais, dusmīgais tīnis ar melno acu līniju un spaikiem ap rokas locītavu , vismaz reizēm. Vismaz šodien. No vienas puses varbūt dīvaini, cik dažādas personas var vienā būtnē sadzīvot. Varētu jau it kā visu novelt uz pelēko un miglaino morru, kura tup zem mana un, gan jau, arī zem jūsu logiem. Varētu, bet, esot pret sevi godīga, to nedaru.
Lai kādi nebūtu tie iemesli, kas neļauj neko skaistu saskatīt pat saldējumā un ar mājas liķieri piesūcinātās odziņās, pret viņiem man šovakar tikai vienas zāles. Īslaicīgas iedarbības, bet vismaz kaut kas. Par konkrēti šo – paldies Pēterim!
Arieta's Blog 