Arieta's Blog

Kad ievācoties pirmās dienas nevarēju pierast pie salīdzinošās krēslas, kādu bieži vien ikdienu dara centra namu iekšpagalmi, biju manāmi īgna. Tai vakarā viņš “izgāja pastaigāties”, lai atgrieztos ar Gruzijas pussaldo un miniatūrām narcisēm podiņā, kuras nākamās nedēļas vēroju plaukstam. Miniatūras saulītes.
Šodien nākot mājās ar saulainu un labi padarīta darba sajūtu, mans skatiens pielīmējās puķu bodes skatlogā izvietotajām grieztajām narcisēm. Dzeltenā krāsā izsprāgušas prieka šļakatas. Pašai sev tagad nāksies atgādināt, cik liels un patiess bija mans smaids, kad šovakar mīļotais mājās ieradās šo dzelteno pavasara skaistuļu fonā. Burvīgs Zaļās ceturdienas noslēgums. Un sev tas noteikti jāatgādina, it īpaši dienās, kad prāts nesas uz īdēšanām, zāģēšanām un urdīšanām. Jāatceras par dzelteno marta trauslumu uz rakstāmgalda.

Bet vispār, ziema, būtu laiks prasties un taisīties, ka tiec! Aukstums ir noriebies, bet publiski rupja kļūt pagaidām vēl nevēlos.

KA TIEC!!! Dzirdēji?

Kaut ko muļķīgi pļāpājot par istabām un gaismas daudzumu, aizsamirsos pieminēt vienu no šīs ziemas beigu izcilākajiem notikumiem man tīkamās mūzikas pasaulē – ASIWYFA izdevuši jaunu albūmu! Pie tam vēl – kādu!

Dzirkstošs, enerģijas un dzīvesprieka pilns, pie tam, pavisam negaidīti (bet ne negatīvā nozīmē) ierastajam postrokam puiši pievienojuši arī vokālu. Varbūt līdz ar to vietām tas viss man druscītiņ “velk” uz indie, bet atkal – ne negatīvā nozīmē. Īsumā rezumējot – tāds pavasara piesaukšanas un ieskandināšanas albūms.  Lieliski sapurina, pamodina un liek nepacietīgi dīdīties krēslā. Nu jāraujas kājās, jākustas, jāskrien ārā!

Ir arī iespēja noklausīties dažas dziesmas pavisam legāli – http://asiwyfa.bandcamp.com/.
Tā otrā, “big thinks do remarkable” , ir tieši par sauli acīs. Drīz jau būs, pavisam drīz! Plānoju arī Gazelei kājas dakterēšanu noorganizēt laikus, lai jau pirmajās pavasara dienās varu lēkt mugurā un atgriezties eiforijā.

Man ir jaunas mājas. Viena istaba ir viscaur pelēkbalta, siena vienos ziedos. Otru draugi ir nodēvējuši par krievu sētu, zilos zigzagos sakrāsojās.

Jaunās mājas gaismas ziņā ir mazliet apdalītas, toties nu varu veidot pati savus saules pierakstus. Nu, teiksim, šodien 13:50 no pretējās pagalma mājas 5.stāva 7. loga man pāri darba galdam acīs ielēca saules zaķis. Milzīgs. Sēdēja tur teju 7 minūtes un žilbināja.
No rītiem saule tagad jau ilgāk uzkavējas guļamistabā, šodien teju 40 minūtes slīdēja no loga ailes pāri zilajiem zigzagiem līdz pat naktsskapītim. Uzsildīja manu gultas pusi un aizdevās mājai uz otru pusi.

Vispār, slimot ir diezgan veselīgi. Esi iesprostots savā sienu, griestu, grīdu pasaulē, kur ikdienas sarunas ar kaķiem ar laiku kļūst par normu, bet svaigs gaiss- par luksus preci. Un tad nu tu tur tā sēdi, viens cilvēks, pie sava lielā rakstāmgalda, kūpini liepziedu un timiāna tēju, ej, viens cilvēks, iezied hennu matos, pabaro, viens cilvēks, spalvainās draudzenes. Un tad pienāk tas brīdis, kad tās sienas pēkšņi tevī rada sen nejustu vēlmi dzīvot un piedzīvot. Klātbūt.
Nu re, un tagad, kad nodevas slimošanai atdotas, jāmetas atkal dzīvē.

Šis ļoti skan kā dzīve. Un kā vasara, akurāt.