Arieta's Blog


kas sēž tavos krēslos?
februāris 7, 2011, 3:36 AM
Filed under: Acu prieki

Šis prasījās pēc sava personīgā, atsevišķā ieraksta.

Vēl viens no Ziemassvētku darinājumiem, man īpaši mīļš un uzrunājošs, šodien laimīgi aizceļoja uz savu jauno, ļoti kulināro mitekli pie Martaram (as) Ikšķilē.

Tikmēr, Mart’, turu īkšķīšus un sūtu laba vēlējumus sirdzējiņam, ticot un cerot, ka tirkīza krāsas nesīs daudz jo daudz svaigas un ārstējošas enerģijas jūsmājās. *



Pieskaries man ar krāsu
janvāris 31, 2011, 3:01 PM
Filed under: Acu prieki, Ausu prieki

Redz, nebūtu es šodien apņēmusies būt cītīga un strādīga, taisīt flīžu notinumus vannas istabām, meklēt dvieļu žāvētājus un rasēt funkcionālos plānus… Tad savu dienas kaleidoskopu utopiskajā pasaku pasaulē es gribētu šādās krāsās –

apguļos pašā viducī zem koši zilā, un iztēlojos, kā svaigi krāsotais oranžums ap galvu vijas skaistās lokās, ieelpoju sauli un ļauju siltumam kņudināties pa iekšu. Sažmiedzot acis no visa spēka, uzburu krāsu tornado, neļauju nevienai no tām nosēsties, viņas kūleņo, saskrienas, uzsprāgst, un mazmazītiņi krāsu puteklīši nosēžas man uz deguna, lūpām, pieres un skropstām.

Un es guļu krāsās, un sapnis ir mūžīgs, ir mūžīgs, mūžīgs



zumm zumm diena
janvāris 16, 2011, 6:05 PM
Filed under: Acu prieki, Ausu prieki

Tā kā šodien, tai mazajā nomoda brīdī, kas ir bijis, esmu jau paspējusi pierunāt/ pierakstīt pilnu pasauli tukšu pļāpu, tad izmantošu blogu, lai paklusētu.

Dienas dziesma (īpaši labs chill-out naktij pēc intensīvas matu kratīšanas metāliskās melodijās) –

Un, dienas joks jeb, drīzāk, vesela joku lavīna. Lasot, un slaukot asaras no acīm, parādās nevaldāma vēlme pēc jauna mobilā telefona I-phone izskatā :). Idejiski – dažādas vārdu spēles smieklu devai, brought to you by I phone autocorrector  –

 



…wait for it…
septembris 12, 2010, 3:00 PM
Filed under: Acu prieki



tutto e santo
septembris 8, 2010, 2:22 AM
Filed under: Acu prieki, sirds paisumi, spriedelējumi

Kaut kad pavasarī viens paziņa, visnotaļ interesanta personība, iepazīstināja mani ar Alex Grey daiļradi, kā arī ar tās garīgo bāzi, pamatojumu. Gleznojumi, manuprāt, fascinējoši un liek notirpt reizē redzei un prātam. Kā jau katram mākslas darbam, ar aci uztveramā līnijas virtuozitāte, kompozīcijas harmonija, vai valdzinošs haoss, tonālitāte un krāsu terapija – tas uzkurina vizuālās baudas receptorus, ja proti ļauties, atslābināties un izkāpt ārpus automātiskajiem vērtējuma rāmjiem.
Bet šai daiļradei ir vēl otra, citos mākslas darbos ne tik nekautrīgi atkailināta puse, kuru tā mīļi varētu dēvēt par dvēselīti aiz smukā ģīmīša. Digitālā formātā uzreiz to uztvert ir pagrūti, tāpēc, varbūt pirms izdarīt spriedumu, sākumā der iepazīties ar (arī virtuālu gan) mākslinieka veidotu īpašu darbu galeriju – http://www.cosm.org/art/index.html.
Es tiešām ticu, ka, apskatot tās gleznas klātienē, varētu būt reāls, sataustāms un sadzirdams aizkustinājums. Paliekošas pārdomas par neikdienišķo, kam patiesībā būtu jābūt tikpat klātesošam kā ikrīta brokastis.
Šādās reizēs, kad, iedvesmai pēdas dzenot, rakņājos pa savu “bildes_maaksla” mapīti, uzskrienu kaut kad sen atrastai un droši noglabātai ĪPAŠAJAI bildei, sadusmojos pati uz sevi. Gribas ņemt aiz rokas un purināt, par to, cik bieži aizmirstu un reti atceros, ka ir jāiet uz izstādēm. Ir jālasa grāmatas. Ir jāinteresējas par lietām, kas veido tavas dzīves pamatvērtības. Citādi sanāk galīgi muļķīgi – jā, man ir lieliski hobiji un aizraujošas intereses, kuras… eksistē vien ķeksīšu pasaulē. Par savām interesēm neizrādīt interesi ir tik snobiski, ka gribas sevi ne tikai purināt, bet sist pa muti.

Vispār jau kaudze patīkamā darāmā, ko atlieku un atlieku, lai pēc tam raudātu spilvenā par nokavēto. Tā, piemēram, šodienu veltīju itāļu filmai “la meglio goiventu” , kura ne vien lika prātam un emocijām aktivizēties, kā labu literatūru baudot, bet arī bikstīja sānos par citām, pragmatiskākām un atliktām lietām. Piemēram, itāļu valodas muzikalitāte un tas, cik ļoti tā valdzina ar savu dzīvesprieku, atsperīgumu un patiesumu. Piemēram, neslēptas cilvēku emocijas, reakcijas, viedokļi – kā tomēr tas apbur. Un no sirds spēlēta mūzika, no sirds uzklausītas pārdomas, no sirds izkratīta sirds. Nesamākslotība un godīgums pret sevi, līdz kaulam.

Tad nu tā. Ir jāsaņemas, jāsavācas. Jāizkāpj ārā no ieziemot sākušās lāča ādas un jāiet aukstajā rudenī, jāizmirkst, jānosalst, jāšķauda, un tad jādzer karstvīns ar draugiem.  Kā pienākas.



arieta ošņā
maijs 5, 2010, 8:31 PM
Filed under: Acu prieki, Sajūtas un pasakas

Pašai piepeši, pārmaiņas pēc, sagribējās kaut ko siltāku, gaišāku, vieglāku, iedvesmojošāku un pavasarīgāku. Esmu jau pati sev un visiem apkārt ausis un galvas nepiedodami piedūkusi ar zemes kamenes smagnējo sanēšanu. Tāpēc tieši šobrīd, kad kakls visniķīgākais un saulrieta gaisma istabu pārvērtusi par miniatūru fairy-tale, dalos smaržu gleznās.

Nesen pieķēru sevi pie domas, ka redzamais, dzirdamais un saožamais mazos ikdienas brīnumus pie manis ved vienādās proporcijās. Tālab šovakar došu vārdu līdz šim allažiņ klusējušajai pusei ——–>

p.s. bildes ļoti nemākulīgi izkritušas pa lapu un man trūkst iemaņu, kā šamējās dabūt glīšas. Tāpēc ir kā ir, noskaņai jau diži netraucē :)



SSSR (sestdienas saldsēro sajūtu rosols)
aprīlis 24, 2010, 11:59 AM
Filed under: Acu prieki, Ausu prieki, Sajūtas un pasakas

Cik labi, ka ir cilvēki, kas spēj skaisti sevi izrakstīt. Tā, lai tas skaistums arī citos iesējas. Un pat tā, lai mazītiņas smaida krunciņas ap acīm iezīmējas un tu nodomā: “es būtu teikusi gluži tāpat”.

Šoreiz Šlāpins… kurš gan cits :) –

“negaidīta nekas, nekas, man tikai nedaudz jāatpūšas lēkme
negaidīta cik vēl daudz tev gribēju es pateikt lēkme
negaidīta, ak, tu dieviņ, cik tās debesis ir tomēr skaistas lēkme
negaidīta ņemiet visu, man jau tagad ir vienalga lēkme.”

labdien,
es tikai
gribēju atstāt
pāris ierakstus
tavā pasē
šogad esmu
izlēmis mācīties
mīlēt no jauna
sagatavošanas klasē”

Un vēl arvien škrobe, ka nav izdevies viņa grāmatu dabūt rokā. Reizēm tik ļoti kārojas šādu gardumu :)

Un kā gan bez muzikālā pavadījuma. Man gan nostaļģiska un sērīga, tomēr skaista bezgala. Tik ļoti, ka plosa dvēseli gabalu gabalu gabalu gabalos.



through the roof underground
aprīlis 18, 2010, 2:06 AM
Filed under: Acu prieki, Ausu prieki

Dziesma no filmas, jo atkal jau skaņu celiņš atver apvāršņus aiz varavīksnes. Šis ir kā ļeņingrad vai pjatņica tikai asprātīgāk, pozitīvāk un pofigistiskāk…. un iesēdina tevi vecā zapiņā, un palaiž pa grambuļainu ceļu zem svelmējoši karstas un putekļainas jūlija pusdienas laika saules. Ar smēķi zobos, rūtainu mežcirtēju kreklu un absolūtu prāta brīvību. Ir vienkārši tu un tagad, nav bija, nav vakar, nav iespējams un es vēlētos un ja nu rīt un kurš.

P.S. labojums pie pilna un izgulēta saprāta – tā jau šķita, ka tā balss un slāviskais akcents kaut kur manīts. Nu kā tad, izrādās tač, ka šis Gogol Bordello dzied arī to lipīgo gabalu par violetās krāsas modi —-> Start wearing purple.

Nezin, kādai apstākļu sakritībai jāpateicas par šo desertu prātam un dvēselei nakts vidū, bet atkal jau man itin klusā un “starp citu” veidā piesūtīts īstais sajūtu atbalstītājs/ ģenerētājs īstajā brīdī. Šoreiz ir runa par it kā parastu romance mūviju “Wristcutters: a love story“, kurām parasti nav potenciāla saistošākas un paliekošākas izjūtas uzjundīšanai. Bet šī to izdarīja godam un ar nevērīgi nobružātu eleganci.

Varbūt pie manas kārtējās pārsajūsmināšanās pie vainas arī aktierpusis, kurš jau sen bijis simpatizējošo vidū…tikai ne tik žilbinošs, lai vislaik būtu acu priekšā. (Piedod, Robert!).Patrick Fugit – acis un smaids pāri visam. Atvērta, nesamākslota seja, runājoša un dzīva mīmika, skatiena siltums un caurstrāvojošs patiesīgums. Silti, tuvi, patīkami un sakiet vēl, ka skatiens nespēj atvērt dvēseli.

Jā, jā – sejas panti iekadrēti vienā attēlā vairs ne tik dzīvi un somewhat uzstiepti, bet ček aut da mūvī! Un varbūt nedaudz meitenīgi un mana garo matu vājība ar pie vainas, bet tik un tā :).

Mierīgi aizvadītas sestdienas šūpuļtīkla šūpojiena viegluma noslēgums. Šodien bez fanfarām un salūta, bez karuseļiem uz zelta ponijiem svešos atrakciju parkos. Šonakt viegli un lidojoši… un re, aiz loga jau mostas melnas kontūras, kas nozīmē, ka debesis neizbēgami kļūst zilākas un pirmais rīta putns ievingrina balstiņu.



there’s no turning back
aprīlis 14, 2010, 6:07 PM
Filed under: Acu prieki, Ausu prieki, Sajūtas un pasakas

Interesanti, kā es izskatos no malas. Kādas ir pirmās asociācijas, vai manā sejā var izlasīt dzīvesstāstu, vai pirmās iepazīšanās sekundes atbaida, piesaista vai atstāj vienaldzīgu?Kāpēc neizdodas sniegt sabiedrībai par sevi to priekšstatu, kāds mums pašiem gadu gaitā izveidojies? To, līdz kaulam patieso, vai, vismaz tik patieso, cik mēs to par tādu uzskatām.

Piemēram, es esot stipra. “Arieta, tu taču esi stipra meitene! (lasīt – sieviete nedaudz zem 30 :D), tev taču ir dzelzs gribasspēks, apskaužama mērķtiecība!” Un tad, kad gribas līdz balssaišu plīsumam bļaut visumā, ka  “ne s…a es neesmu stipra”, neviens jau netic. Tik vien kā pasmaida par manu neticību sev un līdzjūtīgi papliķē pa plecu, “there, there”, un “turies!”.  Labi, turēšos. Bet cik ilgi var noturēties pie sevis, pirms abi kopā ar balstu sāksim grimt zemeslodes centra virzienā?

Es turos. Es turos pie eļļas smaržas noliktavā, pie latviešu kondensētā piena ASV melnajā tējā, pie vakara saulrieta stariem caur ieejas durvju šauro sānlodziņu, pie nezāļu pavasara salātiem, pie siltām lāču zeķēm, pie saulē izžuvušas veļas smaržas, pie nupat uzdīgušā bazilika. Turos un turos un turos. Bet tie balsti ir maziņi un sīki, un nebūt nestāv cits citam blakus. Tāpēc tajos pārskrējienos nākas aizķerties un paklupt, atdauzīt ceļus un nobrāzt plaukstas.

Vai zināt, cik neiespējami ir turēties ar nobrāztām plaukstām?

Visvairāk vēl arvien es turos pie krāsām. Krāsām es ticu, viņas nekur nepazūd. Atliek vien ieslēgt gaismu istabā vai gaismu sevī un tur viņas būs – pilnīgi noteikti vienmēr blakus. Un nesen uzgāju krāsu un fantāzijas apokaliptisku manifestu – tik ņipru un dzīvsudrabīgu, ka laikam pie šī šovakar turos. Līdz nākamajam pārskrējienam.