Arieta's Blog


Nemiera svētki
maijs 30, 2012, 2:14 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Ir tik grūti sakārtot savu iekšējo haosu, ka divas glāzes sarkanvīna sāk jau šķist pat ļoti pieņemama prāta un emociju iknedēļas uzkopes metode. It kā taču tik ļoti nekaitīgi (atgādinājums sev, ka vajadzētu piebremzēt ar angļu valodas kino un mūzikas patēriņu ikdienā, lai nebūtu jāmeklē vārda “harmless” tulkojumu latvju mēlē), pat veselīgi – pēc nogurdinošas darba dienas vieglā čiliņā iemalkot pāris glāzes vīna. Pēc absolūti tukšas, internetā atsēdētas un noslinkotas “darba dienas” vieglā čiliņā iemalkot pāris glāzes vīna. Pēc nepatīkama strīda, vai asākas vārdu pārmaiņas ar draugiem, finansu problēmu saasinājuma, uzbrūkoša klienta e-pasta…iemalkot pāris glāzes vīna. Tas visu salabo jau pēc dažiem malkiem, vien jārēķinās, ka pārlieku lielas nomāktības situācijās var satrakoties iekšējā melanholijas nots.

Nevienu neinteresējošo vāvuļošanu metot pie malas, sestdien nolīdzināju savu socializēšanās parādu pašai sev ar uzviju. Grūti jau man ir ar to izvilkšanos no mājas, jo vairākkārt esmu atskārtusi, ka publiskās izklaides vietas mani itin vienkārši vairs nesajūsmina. Atskaitot ļoti retos izņēmumus, kad kaut kur tiek skandināta laba dejojamā mūzika, viss pārējais manu sirdi atstāj absolūti vienaldzīgu.
Tad nu apspiedu to negribēšanu un īdēšanu, metos gazelei mugurā, un devos uz Miera ielas svētkiem. Pirms tam ar laumiņu aizdevāmies uz hipsteru pasākumu a.k.a. fiksīšu sacensībām Kongresu nama parkā, varonīgi ļaujoties odu asinskārei pāris stundu garumā. Šamējiem pavasaris un līdz ar to atsākušies ļaužu pulku ļembasti iet pie sirds vēl vairāk kā hipsterbērniem ar milzu brillēm, rūtainiem flaneļa krekliem un neglītiem apaviem. Katrā ziņā, sacensībām nebija ne vainas, un tais brīžos, kad pasāciena vadītājs komentēja kādu kritienu kā “letālu”, roka pati piešāvās pie līdzjutēju līdzjūtīgās sirds un gaidīja, vai ta celsies augšā un izbrauks līdz finišam ar. Galu galā tika sadalītas visas vietas, un visi braucēji kā viens saviem spēkiem šķērsoja finiša līniju.

Pēcāk nāca kebabs “Sultānā”, alko jaukšana kādas mājas pagalmā, un berzmērķīga vazāšanās pa Miera ielas iestādījumiem, līdz beigu beigās nobāzējāmies “Takā”. Visas jaunās sejas un socializācijai nepieciešamās sarunas bija man neliels, bet noderīgs kultūršoks. Un, lai cik skumji vai smieklīgi tas nebūtu, socializēšanās process nav mainījies jau kopš pamatskolas laikiem – ja tev ir smēķis, tad jebkurā kompānijā iejutīsies vismaz divreiz ātrāk. Apsīkst sarunas pie galdiņa – izej ārā uzpīpot, kur noteikti satiksi kādu, kurš arī tādu pat iemeslu dēļ kūpina savu cigareti, un patiesībā alkst turpināt nakts sarunu par neko un visu. Beigu beigās biju pīpējusi jau tik daudz, ka organisms pasludināja savu kategorisko “nē” nākamajam “es_ātri_uztīšu”, un nācās nomierināt iekšējo tricekli pie tējas krūzes vakara noslēgumā.

Kad ripinājāmies mājup, saule grasījās mosties, un Senču iela visā brauciena garumā bija iekrāsojusies tajā tikai saullēktiem raksturīgajā toņu gammā. Klusa, bet reizē spirdzinoši svaiga. Tādos rītos reizēm pat pavīd dulla ideja, ka varētu tak kādreiz piecelties labi agri, kad pār zemi vēl viegla dūmaka, un ieelpot pilsētas vēl nesašmucēto klusumu.

Dziesma no Miera ielas brīvdabas kino/video skvēriņa. Tik dīvaina, ka pat ļoti laba.

Piezīme sev nr.2. – obligāti, ar steigu jāatsāk latviskās literatūras lasīšana. Ja rakstot jūtu, ka nevaru piemeklēt pareizos vārdus, pazūd sinonīmi un frazeoloģismi, ir ar steigu jālabo situācija!



miniatūru saulīšu mākonis vāzē*
maijs 21, 2012, 3:26 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Image
Es gribēju mazliet pat iedvesmu. Neliegšos, pēc ziemas pelēkā šis krāsu sprādziens grauj jebkādu manu emocionālo paškontroli, un neba nu ceriņu smaržas pilna istabiņa šim faktam nāk par labu.

Tātad, kas ar to iedvesmu? Viena no pasaules patiesībām vēsta, ka neviens īsti precīzi nezina, kā to sasaukt, sagrābt, un nelaist vaļā. Visa burvība tai iekš tās sievišķīgi klusās piezagšanās, negaidīta uzliesmojuma, un noslēpumainas, tikpat negaidītas nozušanas uz nezināmu laiku.
Sajūta, kas ietverta burtu kombinācijā “iedvesma” ir pielīdzināma pēkšņai eiforijai, nelielam sprādzienam, labākajai reibuma pakāpei, un pat fiziskai baudai. Radošie kanāli pēkšņi ir “vaļā”, un tu esi spējīgs saņemt teju visu pasaules enerģiju savu nodomu īstenošanai. Ja pilnīgi atklāti, mani šī konkrētā emocija parasti pārņem tik ļoti, ka es mēdzu tajās minūtēs vai stundās vienkārši iegrimt, baudot kā virknējas vārdi, krāsas un formas prātā, cik ļoti daudz spēka, lai celtos un radītu skaistum apkārt. Kā neprātīga iekāre pēc kāda, kurš ir redzamības, bet ne aizsniedzamības robežā. Mazliet laikam izklausās pēc kārtējā mazohisma – tāpat kā neiet gulēt, kad ļoti nāk miegs..vai ļauties pārsātināties ar emocijām, kad sirds jau tā vārtās pa paklāju un īd.

Un dīvaini, ka, neskatoties uz šīs te “iedvesmas” spēcīgumu, dienās, kad tā ir noslēpumaini nozudusi bez zināma atgriešanās datuma, to fantastisko sajūtu pat īsti nav iespējams atsaukt atmiņā. Būtu taču tik daudzkārt labāk apātiskajās, depresīvi pelēkajās iedvesmas brīvdienās spēt kaut vai remdēties atmiņās. Bet nē – sēdi, un ciet, domādams, ka tas man-neko-negribas-un-nekas-nerada-sajūsmu paliks pie tevis uz mūžu mūžiem. Fakt- ap tā cilvēku psihe – ir padomāts par visu, lai katra diena būtu maksimāls cīniņš ar sevi, līdz kamēr tu esi saulains, gaišs un pūkains.

* To es šorīt saņēmu brokastīs – pušķīti visburvīgāko, vislatviskāko un dzeltenāko pavasara pureņu. Ōsom! :)

 

Muzikāls P.S. Vakardien noklausījos jauno Prāta Vētras albūmu dažas reizes uz riņķi. Lai arī nav tā saulainās bērnības garša, bet vieglums ir vēl arvien. Un dziesmu vārdi, par spīti mazliet dīvainajām tematikām, tomēr smaržo pēc mājām un nostaļģijas.



nedusmojies
maijs 15, 2012, 3:15 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Vēl viena ašā piezīme sev. Uzgāju tumblrā, kā pierasts – ātri izlasīju, un aizskrollēju tālāk…tikai lai pēc brīža apcirstos, un ātri vien skrollētu atpakaļ, lasītu vēlreiz, un saglabātu smukbilžu “tekstu” mapē.

Ak, Buda… ja vien šīs nenoliedzamās pasaules patiesības būtu tik viegli   kaut mazliet vieglāk iespējams ievērot. 



*sniff sniff*
maijs 15, 2012, 2:59 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Ir lietas, kuras nespēj sagandēt absolūti nekas, un, otrādi – kuras ir spējīgas uzlabot pašas nelāgākās no nejēdzībām, kā aukstums, miega bads, sāpoši zobi un nemiers. Un šoreiz es tiešām runāju par LIETĀM “lietām’, nevis tavu smaidu, vai laumiņas lēcienu no vienradža iekšā ūdenskrituma vizuļos. Tām, kuras var noplūkt maija vidū parka zālienā, vai nopirkt par papīra vai metāla naudiņām no veikala plaukta. Īsāk sakot – par viegli pieejamiem laimes mikroniem.

Lai cik neticami cacīgi un lēti tas arī neizklausītos, šovakar tas man šo prieka mirkli sagādāja Stendera aprikožu cukura skrubis.  Agrāk es pavilkos uz to kafijas/ šokolādes, pēc kura n-to minūšu cītīgas iemasēšanas ādā, es uz laiku biju ieguvusi permanentā iedeguma toni. Protams, šokolāde ir un paliek visu saldo smaržu un garšu karaliene, un es, neapšaubāmi, esmu un palieku tās pazemīga kalpone, cik ilgi vien dzīve man sniegs šo prieku. Tomēr nevaru noliegt, ka aprikožu skrubim piemīt tāds netverams bērnišķīga prieka aromāts. Tajā nav ne miņas no šokolādes cildenuma, elegances un noturības, toties ir viss iespējamais vieglums un skurbums. Es pilnībā apzinos, ka šobrīd jūsmoju par ķermeņa kopšanas līdzekļa parfīmu, bet domāju, ka grēks neuzrakstīt, ja šis dievu eliksīram līdzīgais aromāta ietekmē es jau kādu stundu lidinos mazliet eiforijā. Tas ir kā… saulainā, un ļoti, ļoooti siltā vasaras dienā sažmiegt acis, lai pēc tam skatītu krāsu ņirboņu mijamies ar tumsu. Vai arī, ejot vakara pastaigā līdz jūrai, netīšām ieskriet maijrozīšu krūma smaržu gubenī un nosmakt aiz laimes.

Vispār, drīz jau varēsim smakt aiz laimes ne tikai vannas istabā. Man zem loga saziedējuši violeti ceriņu mākoņi, un arī ievu baltums, kā skatos, vēl nekur netaisās mukt. Un, lai arī smarža ir viena no tām prieka esencēm, kuru iespējams dabūt par maksu, daudz vairāk taču sirdi silda tās pašu uzietās, nejauši sajustās, bezmaksas, vai ne?

(Pārlasīju pašas uzrakstīto, raksta beigās nedomājot atbalstīju zodu plaukstā, un momentā sajutu sejā iesitamies to ādas siltuma paspilgtināto aprikožu “uhh”. Ar to arī pietika, lai apjēgtu, cik viss augstāk rakstītais izskatās/ izklausās bezgaršīgs. Lai aprakstītu kādus personīgos fetišus, acīmredzot nepietiek tikai arī brīža aizkustinājumu un pa roku galam sagrābstītiem salīdzinājumiem. Lai cik ļoti es nevēlētos dalīties tajās fantastiskajās emocijās, to spēs saprast tikai citi man līdzīgie smaržu addikti. Tāpēc vienīgais, ko laikam bija jēga teikt – ja gribat sevi palutināt, atbalstiet Stenderu. Tie čaļi nešaubīgi zina, ko dara.)



peles miegu savilkušas
maijs 10, 2012, 4:20 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Es mēdzu no rīta piecelties no klienta telefona zvana, mēdzu arī, minūti pēc acu atvēršanas, spēt domāt tikai par to vien, kā ātrāk tikt klāt e-pastam. Reizēm es zākājos, un nervozi birdinu cigaretes pelnus ārā pa logu, bubinādama kaut ko par muļķa letiņiem ar tizlo bēšās krāsas gaumi.
Bet tad es paņemu pusneizdzerto kaut kādu atlaižu vīnu, it kā no Francijas, konfekšu karaļa želejkončas krāsainajā papīra turziņā, un uzlādējos. Kreisajā rokā nopirkstota glāze, ar labo lieku pelei un datoram rasēt mēbeles. It kā jau pārāk nopietni neizklausās, bet reizēm tā pat ļoti var. Ziniet, kad projektam radošā potenciāla mazāk kā saulaino dienu Latvijas teritorijā, tad var rasēt arī ar vīnu.

Vispār draugi man parasti sūdzas, ka no vinčika taču nākot miegs, un nākamajā dienā galva nekāda, bet laikam vienkārši katram no mums ir savs sabiedrotais alkohols. Iemācoties to savējo dozēt, un kombinēt ar ēdienu, var brīnumu lietas panākt.

Tagad gan vīnu nomainījusi kafija, bet vakarvakara apņemšanās pabeigt visus rasējumus tuvojas veiksmīgam noslēgumam. Kā es vienmēr saku – pats galvenais ir dabūt to apņemšanos, jo pēc tam apstāties ir praktiski neiespējami. Dragāju kā traktorists līdz pirmajiem putnu treļļiem.



par masu
maijs 7, 2012, 2:33 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Piezīme sev: tagad esmu oficiāli izmēģinājusi alternatīvo slimošanas (veseļošanās?) taktiku – nevis gulēt mājās zem trejdeviņiem deķiem, bet iziet svaigā gaisā. Vai apmest kādu loku ar riteni. Vai izskrieties padsmit kilometrus ar skritulenēm. LAi vai kā – ignorēt vati ausīs un sazinko degunā, un mēģināt organismam parādīt, cik foršas lietas var darīt neslimojot. Rezumē – organisms laikam nesaprata, jo turēju to nepamatoti sazāļotu, bet garīgais gan pēc tam ievērojami uzlabojas.

Spītējot vējam un pilošam degunam, ar Laumiņu sēdāmies uz ričukiem, mināmies līdz Dailes teijāterim un piedalījāmies ikgadējā velo akcijā “Kritiskā masa”.

Vispār, no masām man ir bail. Drūzmēšanās, skaļa, acīs cērtoša enerģija, kolektīvais prieks, kas manā prātā sekundes simtdaļā var pāraugt kolektīvajā panikā.  Tomēr reizēm, neskatoties uz visādām panikām, r jāņem bailes, jāliek zem akmeņa, un jāpievienojas draugiem priekos.

Masa bija iespaidīga, kā nekā ziņu portālos klīda baumas, ka ap 500 braucēju esot škandalējuši pilsētas ielās.  Jāatzīst, ka masa bija pat tik iespaidīga, ka neskaitāmas reizes zaudēju līdzsvaru, raustīju gazeles stūri kā nervoza ome, un padevos izbīlim ikreiz, kad masa kolektīvi šķērsoja krustojumu. Secinājumi ir vairāki, bet tie tehniskie jautājumi jau sīki un smalki iztirzāti tēvēnetos. Es tikai gribēju piebilst, ka, ja latvieši grib, viņi var būt sasodīti krāsaini, jauki, nebubinoši un vienoti. Patīkami redzēt, kā vīrieši riteņbraucēju spectērpos minas blakus meitenei ar gariem, sarkaniem drediem, un puiši, kas pēc skata visdrīzāk ikdienā patērē Jūropian šit reidiou, ripinās aiz hipsterpuikas ar maģi piesaitētu uz ričuka bagāžnieka. Un, pats galvenais – viņi visi ir optimisma un apņēmības pilni, skatoties uz masu nevis kā dažādu soc. grupu pārstāvjiem, bet gan uz sev līdzīgajiem – kurus vieno divi riteņi, stūre un vējš matos.

Un tā jau ir, tas nav nekas jauns. Mode nāks un ies, Bītlus nomainīs Lēdija gāga, bet būs lietas, kas paliks mūžīgi.
Cilvēki būs cilvēki;
Vareni un dusmīgi policisti, būs un paliks onkuļi formastērpos ar pieeju sirēnām;
Un, neskatoties uz visu iepriekš minēto, būs un paliks arī tā dīvainā, tikko jūtamo laimes kņudoņu radošā vienotības sajūta svešu cilvēku bara starpā,  kuri jauši  vai nejauši sastapušies kāda notikuma dēļ.   Tā sajūta, kurai patiesībā visu laiku būtu jāatrodas mūsu dienišķo lēmumu priekšgalā. Mēs katrs esam mazs krikums no lielā Visuma, un mēs visi kopā varam uzrīkot daudz spilgtāku pozitīvo emociju eksploziju, nekā tupot savā viensētā.



par Gauju, un arī par putniem
maijs 7, 2012, 1:38 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Kamēr neesmu piemirsusi visu slimošanas laikā sastrādāto, gribēju mazliet atzīmēties par vakardienu. Mierīgs sestdienas randevū Bufetes Gauja liegi zilajos un patīkami padomniecieskajos apartamentos, un patiesi garšīgais tumšais Brengulis.  Jā, atkal jau padevos kārdinājuma, un par spīti savam leprinieka klepum, uzdrīkstējos izraut vienu dzīvā alus kausu. Vai tas bija prātīgi? Nē. Vai pēc pirmā ruma kokteilīša cilvēki mēdz pieņemt akurāt prātīgākos lēmumus? Atkal – nē. Bet tik un tā, skanēja sen neklausītie The White stripes, ar katru malku sarunas ritēja arvien raitāk.
Vispār, nebija man te domāts vakarnakts izklaides te reklamēt, gribēju vien pateikt, ka Gaujā ir ļoti pavasarīgu gleznu izstāde – ar eļļu uz audekla visa mazā telpa pielieta pilna ar brīvību, gaisu, debesīm un īstenu mazliet sērīgā latvieša pavasara noskaņu. Māksliniece, kā noskaidroju, Katrīna Andrejeva (lai gan grimstot gleznu dzīlēs ne mirkli neradās šaubas, ka tik elegantu un trauslu pieskārienu putna lidojumam ir izdevies radīt tieši sievietei). Silti iesaku visiem dienas gaitās garām skrienošajiem, vai arī tieši otrādi – pēc darba cēliena atelpu alkstošajiem. Gleznu nav daudz, toties sajūtas – pa pilno :)



Oža ir atpakaļ
maijs 7, 2012, 1:16 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Šis gabals nezin kāpēc lika man atcerēties, ka noteikti šogad pavasara atnākšana ir jānosvin arī ar “Heima” atkārtotu noskatīšanos. Tā mīlīgi, ar sarkanvīnu, labu kompāniju un brīvu nākamo rītu. Bet vispār, dziesma pati par sevi galīgi nebūtu manas iemīļotākās mūzikas pirmā izvēle, bet nu riktīgi rauj iekšā.

Šodien 20km noskrituļoti, pie tam neapzināti izdevies izbēgt arī no debesīs samilzušo melleņmākoņu pārsteiguma. Pats galvenais visā tajā braucienā bija visa tā maija smaržu buķete, kas nekautrīgi triecās sejā un uzlādēja gaisu ap mani ar laimes atomiem.  Cilvēki, kuri nekad neslimo ar pamatīgām iesnām, nespētu saprast, cik patīkamas ir tās pirmās dienas, kad pēc ilgāka pārtraukuma atkal jūti smaržu un garšu. Un šodien es jutu to visu – pļautu zāli, dūmus no mazdārziņu griliem, un tās trakās ievas, kuras putukrējuma baltumā.
Tagad vēl pāris labu dziesmu tik pat garšīgam vakaram, kādu smukbildīšu un par spīti pilnmēnesim jādodas uzlādēties īsteni darbīgai nedēļai – sen nav darīts.



Farmācija
maijs 7, 2012, 12:48 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Mans apčī ir pavājinājies līdz vienai papīra kabatas lakatiņu paciņai dienā, pēc meža un skuju ekstrakta vannas smaržojošiem deguna pilieniem, un laiku pa laikam tāda sātīga mežcirtēja krekšķa. Lai ko neteiktu farmaceiti, ģimenes ārsti un lori, un, vēl skumjāk, lai ko es nelasītu gudrās ezotērikas grāmatās, man šos sezonālos apčī praktiski nekad neizdodas uzvarēt ātrāk par divām nedēļām. Un tas ir ne vien “nopietni, tas tak nav normāli!?”, bet arī ļoti, ļoti, ļooooooti apnicīgi.

Viss sākās pavisam nevainīgi, kā jau vienmēr, kā bērnu pasakās, kur rudmataina meitene, tikko sagaidījusi pirmās pavasara vēsmas, nirst iekšā apsolītajā (lasīt – tikai gaidāmajā) siltumā, un galīgi apreibst. Es jau neko ļaunu nebiju domājusi, kad pirms divām nedēļām ar meičām uztaisījām vienu raundu pa neredzētiem, iepriekš neapmeklētiem bāriņiem – kā jau pienākas jaunām meitenēm un piektdienas vakaram. Pa pāris vīna glāzēm iekš Chomsky, pa Mai-tai iekš WoJo bāra, un dejas līdz rītam Space dog mīlīgo hipsterīšu ielenkumā. Un viss, godīgi pa mājām, nākamais rīts bez vērā ņemamām pohām. Lieki piebilst, ka nelaime jau nekad nenāk brēkdama, tā piezogas slepus, un iecērt nagus visdievišķīgi nevainīgākajā brīdī. Lai nelaimi nepiesauktu, tās vārdu izvairās izrunāt, vai izrakstīt.. bet nu, kas bijis, bijis – tā bija pirmā siltā pavasara diena. Lūk, tas ir pateikts.

Nu, un tālāk..? Nu, tālāk sekoja vārguļošana, cenšanās saņemties, gudru grāmatu lasīšana, un vietējo aptieku mecenātisms. Tā ir apsēstība, no kuras nevaru tikt vaļā. Varētu pielīdzināt šopaholismam, sporta fanātismam vai zubrīšanai. Atliek vien tam ļauties, un tas tevi nokausē – vai nu materiāli, fiziski, vai garīgi, bet īsā laika sprīdī tu esi padarīts par rīcības nespējīgu būtni. APTIEKA. Tā vilinošā iestāde. Visu nelaimju un sāpju padzinēja, laimes patronese. Ak jel! Un tā nu es, parasti izmisuma mākta (jo, protams, ka manā prātā jebkura saslimšana ir nopietnākais no visiem draudiem ne vien cilvēka pašsajūtai, bet arī dzīvībai. O, jā!! :D), vienas slimošanas laikā iecērtu savā budžetā tik milzīgu robu, ka dziļāk vairs nevar. Tad atliek tikai nošausmināties par konta atlikumu (jeb- neatlikumu), nosolīties sev nākošreiz tā nedarīt, un gaidīt nākamo reizi, lai pieļautu tieši to pašu kļūdu.

Lai būtu iespaidīgāk – uz ļoti paviršiem aprēķiniem balstoties, esmu iztērējusi pie 40 latiem tikai par medikamentiem vien, lai 2 nedēļu laikā censtos izārstēt saaukstēšanos. Ja tas nav slimi, tad pasakiet, lūdzu, kas ir?!