Arieta's Blog


par masu
maijs 7, 2012, 2:33 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Piezīme sev: tagad esmu oficiāli izmēģinājusi alternatīvo slimošanas (veseļošanās?) taktiku – nevis gulēt mājās zem trejdeviņiem deķiem, bet iziet svaigā gaisā. Vai apmest kādu loku ar riteni. Vai izskrieties padsmit kilometrus ar skritulenēm. LAi vai kā – ignorēt vati ausīs un sazinko degunā, un mēģināt organismam parādīt, cik foršas lietas var darīt neslimojot. Rezumē – organisms laikam nesaprata, jo turēju to nepamatoti sazāļotu, bet garīgais gan pēc tam ievērojami uzlabojas.

Spītējot vējam un pilošam degunam, ar Laumiņu sēdāmies uz ričukiem, mināmies līdz Dailes teijāterim un piedalījāmies ikgadējā velo akcijā “Kritiskā masa”.

Vispār, no masām man ir bail. Drūzmēšanās, skaļa, acīs cērtoša enerģija, kolektīvais prieks, kas manā prātā sekundes simtdaļā var pāraugt kolektīvajā panikā.  Tomēr reizēm, neskatoties uz visādām panikām, r jāņem bailes, jāliek zem akmeņa, un jāpievienojas draugiem priekos.

Masa bija iespaidīga, kā nekā ziņu portālos klīda baumas, ka ap 500 braucēju esot škandalējuši pilsētas ielās.  Jāatzīst, ka masa bija pat tik iespaidīga, ka neskaitāmas reizes zaudēju līdzsvaru, raustīju gazeles stūri kā nervoza ome, un padevos izbīlim ikreiz, kad masa kolektīvi šķērsoja krustojumu. Secinājumi ir vairāki, bet tie tehniskie jautājumi jau sīki un smalki iztirzāti tēvēnetos. Es tikai gribēju piebilst, ka, ja latvieši grib, viņi var būt sasodīti krāsaini, jauki, nebubinoši un vienoti. Patīkami redzēt, kā vīrieši riteņbraucēju spectērpos minas blakus meitenei ar gariem, sarkaniem drediem, un puiši, kas pēc skata visdrīzāk ikdienā patērē Jūropian šit reidiou, ripinās aiz hipsterpuikas ar maģi piesaitētu uz ričuka bagāžnieka. Un, pats galvenais – viņi visi ir optimisma un apņēmības pilni, skatoties uz masu nevis kā dažādu soc. grupu pārstāvjiem, bet gan uz sev līdzīgajiem – kurus vieno divi riteņi, stūre un vējš matos.

Un tā jau ir, tas nav nekas jauns. Mode nāks un ies, Bītlus nomainīs Lēdija gāga, bet būs lietas, kas paliks mūžīgi.
Cilvēki būs cilvēki;
Vareni un dusmīgi policisti, būs un paliks onkuļi formastērpos ar pieeju sirēnām;
Un, neskatoties uz visu iepriekš minēto, būs un paliks arī tā dīvainā, tikko jūtamo laimes kņudoņu radošā vienotības sajūta svešu cilvēku bara starpā,  kuri jauši  vai nejauši sastapušies kāda notikuma dēļ.   Tā sajūta, kurai patiesībā visu laiku būtu jāatrodas mūsu dienišķo lēmumu priekšgalā. Mēs katrs esam mazs krikums no lielā Visuma, un mēs visi kopā varam uzrīkot daudz spilgtāku pozitīvo emociju eksploziju, nekā tupot savā viensētā.

Advertisements

Atstāt komentāru so far
Komentēt



Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s



%d bloggers like this: