Filed under: sirds paisumi
LŪDZU
iemāci man nosmakt
pavisam nemanāmi
Jau ilgi elpoju pārlieku rāmi
Nekušini un nepārtrauc
Nevienam nav tiesību pārmest
Kamēr te pilsētā visiem ir rauts
Ir aizpeldējis mans prāmis
Un, LŪDZU, neapskauj mani
nespied bez elpas sev klāt
Pagājuši jau gaismas gadi
Kopš neprotu elpot divatā
Filed under: sirds paisumi
tu mani gribi
(un) – es eju
uz vienu deju
ar tavu seju
kopīgi pirksti
un ritms svešvalodā
un smaids
pa mūsu lūpām lodā
pieskaries droši
dzirdi?
nē, ne taču gurniem
bet ar acīm
un sirdij
Filed under: sirds paisumi
man patīk dzeltens
un arī zils
bet pati es noteikti esmu
hlorofils
ziemā to vien daru kā skatos
kad debesis man savu zilumu atdos
bez krāsām es droši vien mirtu
bet lēni
kā visi saules
un vasaras bērni
Filed under: sirds paisumi
Ja tu spētu mani pavedināt tā, kā to katru dienu, nepagurušas, dara debesis,
es būtu tavējā uzreiz un uz mūžu.
Filed under: sirds paisumi
Cik dīvaini ir kārtējo reizi uzdurties grāmatai, kurā kādā no dvēseles krampju mocītajiem literārajiem tēliem iemiesota gluži vai visa tava būtība. Tās grāmatas bibliotēkās SMARŽO jau pa gabalu, piesūkušās salkanas ar it kā svešām, bet reizē ikvienu interesentu raksturojošām ilgām, personības un mūžīgās mīlestības pierādījumu meklējumiem.
Citām varu paiet garām staltu stāju, ne sīkākajam sajūtu zvārgulītim neietrīsoties. Tai pašā laikā, turpat blakus plauktā, starp maniem kaut ko meklējošiem pirkstgaliem un necilu, pirms tam desmitiem svešu roku apgramstītu grāmatas vāku, rodas elektrošokam līdzīgs trieciens. Viņa it kā elpo ar mani vienotā ritmā, viss šķiet nevainojami pareizs – atstatumi starp rindkopām, teikumu garumi un konstrukcijas, komati, papīra tonis, un skaņa, ar kādu krīt pāršķirtā lappuse.
Tas viss, protams, ir absolūtas muļķības un absurds. Nozīme patiesībā ir tikai tam faktam, ka lappusēs tā kāda ( jā, visbiežāk viņa ) ierakstījusi mani. Pa kuru laiku gan paspējusi aizrakties līdz manu sajūtu tumšākajām slēptuvēm un štābiņiem, kuros es pati spēju kaut ko saskatīt tikai ar grūtībām? Nav ne jausmas.
Viņa paguvusi manam iekšēji urdošajam nemieram acis izžilbināt aklas ar nekaunīgu kabatas lukturīša gaismu.
Viņa izstaigājusi manu istabu krustu šķērsu. Gandrīz saredzami svešu plaukstu siltie nospiedumi, iezīmējot okšķera noziedzīgo darbību secību.
Un es dusmojos, un man mazliet skauž. Ka es pati, neskaitāmas stundas, dienas, gadus klīstot pa savu uzzīmēto emociju pilsētu, neesmu spējusi saredzēt pat ne pusi no šajā svešajā grāmatā lasītā. Un nu, kā nogribējusies, bez sāta sajūtas apriju burtu pēc burta, lappuses un nodaļas.
Lasu dažādi.
Visvairāk man patīk ielaist nagus dziļi lappušu malās, ļaut pirkstiem dzīt saknes, ar acīm pārāk ātri skrienot pāri tekstam. Palēcieniem, nepamanot pieturzīmes un nesvarīgus vārdus, reizēm – palaižot garām arī lasītā jēgu. Uztvert kādu konkrētu emociju, pieķerties pie tās kā slīcējam, un ļauties straumei, kamēr viņa kā parazīts iegraužas smadzenēs.
Retu reizi apstājos. Šķiru lapas atpakaļ, un izgaršoju vārdus pa vienam. Izrunāju tos balsī. Šķiet, ka vārdi ir manējie un nemaz nepieder šai svešajai grāmatai un izdomātām dzīvēm. Nozagti vārdi, kurus, izsakot skaļi, varu paņemt atpakaļ.
Grāmatu es apriju nemanot, nemanot, ka tā vienlaikus aprij mani.
Mana komunikabilitāte (lasi – runātīgums) ir vāja, pirms gadu desmitiem izbalojusi personības driska.
Manas bailes no vienbūtības – izdomātas.
Mans miers nav pieradināts, balts, un aiz stūrīšiem Āgenskalna koka mājeļu pagalmos pie veļas šņores žāvējams. Viņš ir mākslinieks un pusaudzis – dumpinieciski mēdz uzgriezt muguru, un burtiski izkūpēt gaisā, pazust bez pēdām. Nesasaucams, nepielabināms.
Tad viss velti, nelīdz liepziedu tēja, un pēc vasaras smaržojošs bišu medus, siltas kājas un nevienam neapsolīti, neaizlienēti brīvdienu rīti. Lai kā es neizliktos, neignorētu kukaiņu haotisko zumēšanu paribē, vai nesmietos, muti vaļā un galvu atpakaļ atmetusi – nesekmīgi. Ja reiz viņš ir sadomājis izgaist, tad atliek vien samierināties vai ciest, paciest, uzcītīgi audzēt pacietību sevī.
Svētdienās, tādās nevienam neaizdotās un arī sev neapsolītās, es ar viņu flirtēju (cik nu vispār daudz no šī vārda un darbības saprotu). No malas varētu šķist – labprātīgi ļaujos sāpīgai melanholijai vai, vēl ļaunāk – samierināšanās bezemociju apātijai.
Taču nē; tik vien kā flirtēju ar mieru.
Sāku ar mājas sakopšanu, lai kopā ar putekļu un spalvu kamolīšiem istabas stūros, aizdzītu labas dzīvokļa biedrenes pienākuma apziņu. Pēc tam, kājas pret dedzinoši karstajiem radiatoriem atstutējusi, ļauju sevī ienākt klusumam. Citkārt par biedējošu un svešu dēvējamo klusuma nemieru itin veikli spēj ierāmēt pulksteņa taktsmērs.
Kluss ir tagad, un tagad, un tagad, un tagad.
Un būs vienlīdz ritmisks un paredzams, bez pēkšņa izbīļa iespējas.
Tik-tik-tik-tik kluss.
Tātad, atspiežu pēdas pret siltumu, un, klusuma ritma iežūžota, veros pa logu tieši debesīs iekšā. Arī te rāmītis nemainīgs un perfekts savā asimetrijā – piemājas lielā koka pirkstu žuburi, automazgātuves dzelteni zilā jumta kore, iesnaudusies laterna, autostāvvietas sarga mājiņas trīsstūraina sniega mice, un divi elektrības vadi kā nejauši izmestas makšķerauklas. Bet pa vidu – visdziļākās, runātīgākās un atbruņojošākās svētdienas debesis.
Sākumā bāli pelēka dūmaka ar tikko nojaušamu oranži violetu saules smīnu pamalē, apcerīgi slīdoši mākoņu putekļi. Brīžiem kāds pelēkos apveidus nevērīgi pabīda prom no ekrāna, atsedzot zilumu, kas liek iekšā kaut kam sāpīgi iesmelgties. Cenšos norīt neesošu kamolu kaklā. Tā es guļu, un izgaršoju tonalitātes, skatos, kā, vakaram piezogoties ar katru tikšķi, kāds nebeidzami jauc krāsas savā paletē. Pludina, lazē, arvien kāpinot toņu intensitāti, līdz kamēr ierodas mijkrēslis.
Spuldzes gaismu neuzdrošinos vēlēties, kur nu vēl patvaļīgi aicināt istabā. Manas sajūtas staigā uz pirkstu galiem, jo par visu vairāk nevēlos aizbiedēt to vārdos nesaucamo krēslas noslēpumu.
Tikmēr zilais debesīs kļūst arvien tumšāks, un ļoti, ļoti skaists, bet miers, manam flirtam padevies, ieritinās klēpī un, jūtu, ka drīz jau murrās.
Filed under: sirds paisumi
(Dāvana īpašai Maijai nu jau pagājušā gada Ziemassvētkos. Tā kā sajūtas pie manis nāk nakts melnumā, tad gribēdama nevarēju atrast labāku “vizualizāciju” šīvkara dvēseliskajam galopam.)
Nespējot apslāpēt to nemirstošo un burtiski sataustāmo kaislību pret vakariem un naktīm, jau atkal un atkal vēroju, kā pulksteņa mazais rādītājs neviļus aiztipinājis aiz trijnieka ciparnīcā. Tā īpašā, ne ar ko nesalīdzināmā enerģija, kuru man dīvainā kārtā sniedz tikai mierpilnās tumsas stundas, liek depresijai aizrīties pašai ar sevi, bez sarkanvīna palīdzīgās rokas.
Tā kā jūtu, ka tai īpašajai un pozitīvi stindzinošajai sajūtai nedrīkstētu ļaut itin vienkārši izšķīst paneļmājas pieelpotajā un smagajā atmosfērā, tad nu es rakstu.
Šodienai bija labs potenciāls. Potenciāli pozitīva sestdiena, kuras sākotnēji šķietami pelēko pelēci pieputināja nepieklājīgi milzīgas un nesteidzīgas sniegpārslas. Būtu es poētiska un sentimentāla, pieminētu līdzību ar ķiršu un ābeļziedu pavasara lietu. Bet es neesmu. Aiz mana loga Purvciema pasaule acumirklī kļuva blīvi balta, un, runājot pavisam godīgi, mazā meitene manī apāva kājas, uzvilka rakstainus dūrainīšus, un skrēja ārā skatīties augšup, izstiepa rokas pret debesīm un bērnišķīgi ķiķināja. Man tā mazā, bezrūpīgā un aizrautīgā čiepa tīri labi patīk, ļāvu viņai to prieku, kamēr mans ķermenis zvilnēja dīvānā un centās “aizdomāt”, “aizskatīt” un mentāli “aizpurināt” to nomācošo melnumu no acīm nost.
Visi tie centieni – jaunais “Deko” numurs, milzu kafijas krūze, Stūrī Zēvele smaidošā skaņa, upper body-building ar manām uzticīgajām violetajām 2kilogramniecēm, dateles, salveštehnikas kreļļošana, Friends… pilnīgi pa tukšo. Iekšējais nemiers un neapmierinātība auga augumā, stampājās mazām, riebīgām pēdiņām pa manu rūpīgi kaplēto un ravēto šķietamo iekšējo harmoniju. Izkāpt no savas ādas un nelabi bļaujot apskriet 10 reizes apkārt mājai? Ļauties nevienam nevajadzīgai mājas uzkopšanas lēkmei? Teleportēties uz kādu vietu tuvāk ekvatoram, kur pirmie saules gaismas pieskārieni radītu endorfīna eksploziju organismā?
Nē. Tā vietā es izvēlējos noskatīties kādā blogā nesen ieteiktu filmu. Ņemot vērā, ka pamata sižets tai krāsojās manā iecienītajā pašnāvnieku tonī, kopumā tā bija absolūti burvīga, nepiespiesta un lieki ne-analizējoša. Netipiski man, tomēr novērtēju lieki neakcentētās emocijas un citreiz tik salkanā patosa atstāšanu aizkadrā. Skaists, tīrs kadrējums, un temps, kurš dod laiku aizdomāties filmas laikā, nevis apcerīgi spriedelēt par jau redzēto pēc tās beigām.
Rezultātā – cik nu var, bet nakts izskaņa tomēr pozitīva. Piedevās – viegls smīniņš, sataustot iepriekš nemanītās roku musīšu aprises. How you doin’? :) *Džouija balsī*
Kaut kad pavasarī viens paziņa, visnotaļ interesanta personība, iepazīstināja mani ar Alex Grey daiļradi, kā arī ar tās garīgo bāzi, pamatojumu. Gleznojumi, manuprāt, fascinējoši un liek notirpt reizē redzei un prātam. Kā jau katram mākslas darbam, ar aci uztveramā līnijas virtuozitāte, kompozīcijas harmonija, vai valdzinošs haoss, tonālitāte un krāsu terapija – tas uzkurina vizuālās baudas receptorus, ja proti ļauties, atslābināties un izkāpt ārpus automātiskajiem vērtējuma rāmjiem.
Bet šai daiļradei ir vēl otra, citos mākslas darbos ne tik nekautrīgi atkailināta puse, kuru tā mīļi varētu dēvēt par dvēselīti aiz smukā ģīmīša. Digitālā formātā uzreiz to uztvert ir pagrūti, tāpēc, varbūt pirms izdarīt spriedumu, sākumā der iepazīties ar (arī virtuālu gan) mākslinieka veidotu īpašu darbu galeriju – http://www.cosm.org/art/index.html.
Es tiešām ticu, ka, apskatot tās gleznas klātienē, varētu būt reāls, sataustāms un sadzirdams aizkustinājums. Paliekošas pārdomas par neikdienišķo, kam patiesībā būtu jābūt tikpat klātesošam kā ikrīta brokastis.
Šādās reizēs, kad, iedvesmai pēdas dzenot, rakņājos pa savu “bildes_maaksla” mapīti, uzskrienu kaut kad sen atrastai un droši noglabātai ĪPAŠAJAI bildei, sadusmojos pati uz sevi. Gribas ņemt aiz rokas un purināt, par to, cik bieži aizmirstu un reti atceros, ka ir jāiet uz izstādēm. Ir jālasa grāmatas. Ir jāinteresējas par lietām, kas veido tavas dzīves pamatvērtības. Citādi sanāk galīgi muļķīgi – jā, man ir lieliski hobiji un aizraujošas intereses, kuras… eksistē vien ķeksīšu pasaulē. Par savām interesēm neizrādīt interesi ir tik snobiski, ka gribas sevi ne tikai purināt, bet sist pa muti.
Vispār jau kaudze patīkamā darāmā, ko atlieku un atlieku, lai pēc tam raudātu spilvenā par nokavēto. Tā, piemēram, šodienu veltīju itāļu filmai “la meglio goiventu” , kura ne vien lika prātam un emocijām aktivizēties, kā labu literatūru baudot, bet arī bikstīja sānos par citām, pragmatiskākām un atliktām lietām. Piemēram, itāļu valodas muzikalitāte un tas, cik ļoti tā valdzina ar savu dzīvesprieku, atsperīgumu un patiesumu. Piemēram, neslēptas cilvēku emocijas, reakcijas, viedokļi – kā tomēr tas apbur. Un no sirds spēlēta mūzika, no sirds uzklausītas pārdomas, no sirds izkratīta sirds. Nesamākslotība un godīgums pret sevi, līdz kaulam.
Tad nu tā. Ir jāsaņemas, jāsavācas. Jāizkāpj ārā no ieziemot sākušās lāča ādas un jāiet aukstajā rudenī, jāizmirkst, jānosalst, jāšķauda, un tad jādzer karstvīns ar draugiem. Kā pienākas.
viegls un maigs kā
skatiens acīm puspievērtām
cauri skropstu miglai
maija rīta palagu baltumā
kā izdomāts pieskāriens
Arieta's Blog 