Arieta's Blog


Hang me up and dry
februāris 6, 2011, 4:28 AM
Filed under: sirds paisumi

(Dāvana īpašai Maijai nu jau pagājušā gada Ziemassvētkos. Tā kā sajūtas pie manis nāk nakts melnumā, tad gribēdama nevarēju atrast labāku “vizualizāciju” šīvkara dvēseliskajam galopam.)

Nespējot apslāpēt to nemirstošo un burtiski sataustāmo kaislību pret vakariem un naktīm, jau atkal un atkal vēroju, kā pulksteņa mazais rādītājs neviļus aiztipinājis aiz trijnieka ciparnīcā. Tā īpašā, ne ar ko nesalīdzināmā enerģija, kuru man dīvainā kārtā sniedz tikai mierpilnās tumsas stundas, liek depresijai aizrīties pašai ar sevi, bez sarkanvīna palīdzīgās rokas.
Tā kā jūtu, ka tai īpašajai un pozitīvi stindzinošajai sajūtai nedrīkstētu ļaut itin vienkārši izšķīst paneļmājas pieelpotajā un smagajā atmosfērā, tad nu es rakstu.

Šodienai bija labs potenciāls. Potenciāli pozitīva sestdiena, kuras sākotnēji šķietami pelēko pelēci pieputināja nepieklājīgi milzīgas un nesteidzīgas sniegpārslas. Būtu es poētiska un sentimentāla, pieminētu līdzību ar ķiršu un ābeļziedu pavasara lietu. Bet es neesmu. Aiz mana loga Purvciema pasaule acumirklī kļuva blīvi balta, un, runājot pavisam godīgi, mazā meitene manī apāva kājas, uzvilka rakstainus dūrainīšus, un skrēja ārā skatīties augšup, izstiepa rokas pret debesīm un bērnišķīgi ķiķināja. Man tā mazā, bezrūpīgā un aizrautīgā čiepa tīri labi patīk, ļāvu viņai to prieku, kamēr mans ķermenis zvilnēja dīvānā un centās “aizdomāt”, “aizskatīt” un mentāli “aizpurināt” to nomācošo melnumu no acīm nost.

Visi tie centieni – jaunais “Deko” numurs, milzu kafijas krūze, Stūrī Zēvele smaidošā skaņa,  upper body-building ar manām uzticīgajām violetajām 2kilogramniecēm, dateles, salveštehnikas kreļļošana, Friends… pilnīgi pa tukšo. Iekšējais nemiers un neapmierinātība auga augumā, stampājās mazām, riebīgām pēdiņām pa manu rūpīgi kaplēto un ravēto šķietamo iekšējo harmoniju. Izkāpt no savas ādas un nelabi bļaujot apskriet 10 reizes apkārt mājai? Ļauties nevienam nevajadzīgai mājas uzkopšanas lēkmei? Teleportēties uz kādu vietu tuvāk ekvatoram, kur pirmie saules gaismas pieskārieni radītu endorfīna eksploziju organismā?

Nē. Tā vietā es izvēlējos noskatīties kādā blogā nesen ieteiktu filmu. Ņemot vērā, ka pamata sižets tai krāsojās manā iecienītajā pašnāvnieku tonī, kopumā tā bija absolūti burvīga, nepiespiesta un lieki ne-analizējoša. Netipiski man, tomēr novērtēju lieki neakcentētās emocijas un citreiz tik salkanā patosa atstāšanu aizkadrā. Skaists, tīrs kadrējums, un temps, kurš dod laiku aizdomāties filmas laikā, nevis apcerīgi spriedelēt par jau redzēto pēc tās beigām.

Rezultātā – cik nu var, bet nakts izskaņa tomēr pozitīva. Piedevās – viegls smīniņš, sataustot iepriekš nemanītās roku musīšu aprises. How you doin’?  :) *Džouija balsī*

Advertisements

Atstāt komentāru so far
Komentēt



Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s



%d bloggers like this: