Cilvēki šovasar ir badīgi un izsalkuši pēc interjera, dizaina, un nesankcionēti biežām telefona sarunām. Es, savukārt, pēc mieriņa un ļaušanās tādai mirklīgai, iepriekš neplānotai rakstīšanai. Bet nava, nava, nava. Pati esmu aprijusi visu pasaules laiku, tagad jādzīvo starp pulksteņa tikšķu intervāliem, gaidot nākamo nedēļu, kad tikšu izsprukt laukā. Uz nedēļu pēc jūras sāls smaržojoša Mazirbes dailes ēteriskumā.
Daudzi ir tā smuki sasprauduši sajūtas, iesapidus un notikumus pie ikgadējās “Positivus” atskaišu tāpelītes. Man nav lemts, jo, kā zināms, vēl arvien neprotu vārdu plūdus limitēt. Tāpēc šeku reku koncentrāts dziesmas formā. Daļējs jaunatklājums, vairāk gan atgādinājums, bet prieks katrreiz skandinot – simtprocentīgs.
Sākotnējā meldija ieaijā laiskā šūpuļtīklā zem ziedošām akācijām, lai pēc 56tās sekundes izrautu no tā laiskuma ārā. Lai padotu roku siltam tvērienam, kur divas pēc saules smaržojošas plaukstas sadodas, kur vismaz divi, bet vēlams vismaz desmitreiz vairāk draudzīgu pēdu pāru vienojas ņipros, sparīgos palēcienos.
Vai tad nav sajūtas šo klausoties, ka tevi kāds cenšas piepūst pilnu ar nepārsaldinātu prieku? Piepumpēt kā ziemas miegā izdēdējušu gumijas matraci? Kāds, kam dzīvesprieks acīs un, ja tas būtu fiziski iespējams, šim kādam noteikti lūpu kaktiņi raustītos bungošanas ritmā – te viens, te otrs. Kā leļļu teijāterī marionete.
Filed under: Sajūtas un pasakas
Ja iepriekš rakstīju par vienu no dzelzavsielas nebūšanām ar automazgātuves šņākoņu un slāvu balādēm, tad šovakar par to labo. Visi mūsu dzīvokļa logi ir ar skatu uz dienvidrietumiem, līdz ar to sanāk, ka saulīte istabā nerotājas nepieklājīgi agri, un katru vakaru saldajā ēdienā ir saulrieta debesis 180 grādu leņķī.
Un, lai arī pirmais stāvs, bet dabonu katras dienas pilno krāsu kokteili un tauriņus vēderā no tā neprātīgā skaistuma. Kurš jo burvīgāks tādēļ, ka neparedzams, netverams, un mirklīgs. Sasaista.
Nupat kā biju iekārtojusies omulīgai vakariņošanai ar japāņu animācijas filmu, kafiju un rajona skaistāko kaķi rokas paijājiena attālumā, kad pametu skatu ārā pa logu… lieki teikt, ka attapos kārtējo reizi mīkstiem ceļiem, kņuināšanu pakrūtē un tik neaprakstāmu vienotības sajūtu. Debesis bija sagleznojušās uz zili violeta audekla sārti zeltainas, maziem melleņu uzpūteņa mākonīšiem. Šovakar, par laimi, – bezvējš. Centos stiept sekundes desmitdaļās un simtdaļās, paildzinot to fantastisko sajūtu, kad apreibstu no dabas radītas nevainojamas toņu kompozīcijas vizuālās baudas.
Ne vairs ēst gribas, ne japāņu multeni . Tikai neizkustēties, nepārplēst samilzušo ziepju burbuli, kurā visa daiļā esence spoguļojas. Un es jūtu, ka vairs neesmu te, šajā 14kvadrātmetru istabā, vienā no n-tajiem paneļu māju skudru pūžņiem, Rīgā vai vispār, jebkādā vietā, kura kādreiz fiksēta kartēs. Absolūts un nekontrolēts gara lidojums.
Re, iekš postsecret.com kāds ir lakoniski un precīzi nosaucis vienu no iemesliem, kāpēc debesīm un ainavām kā tādām pār mani ir tik suģestējošs spēks. –
Nu, un sakiet vēl, ka, meklējot mājokli, skats pa logu ir otršķirīgs :)
Arieta's Blog 