Arieta's Blog

Nupat aizdomājos, ka laikam jau tā ir laba zīme – šis ilgais klusuma periods blogā. Iespējams, ka apzinātajā prāta un emociju sadaļā ir izdevies šo to nobloķēt, patiecoties miega trūkumam, nelielai devai inertuma un Nescafe 3in1 žļurgai.

Bet kur, pie velna, bija mana apņēmība un tālredzība, kad Blaumaņa un Dzirnavu ielas stūrī galīgi sačurājos par konfekšu krāsas saulrieta debesīm Vecrīgas pusē, un ieminējos Laumiņai, ka laikam es mājās vēl ne. Griboties pastaigāt. Kā tad, to, ka nāksies pilnu dvēseli pieraudāt, sausas acis mirkšķinot pastaigā cauri Rīgas centra parkiem, to iespējamību biju veiksmīgi ignorējusi. Diena, noteikti, gribēja man atspēlēties par iepriekš vismaz uz nedēļu nopauzēto dzīvi, un ar atvēzienu meta sejā krāsainās debesis un zemi, visas rūgti mājīgās rudens smaržas, visus nejauši un speciāli notvertos un izgaršotos skatienus, haskija astes rituli un …nu visu to nolāpīto dzīves koncentrātu, kurš uzsit emocijas līdz rīklei vienā sekundes simtdaļā.

Ak, un šonakt pulkstenis par stundu atpakaļ jāgriež. Vairāk miega, un vairāk melnās krāsas rītos. Niča.

Arvien atlieku un atlieku jauna ieraksta tapināšanu.. nupat jau savas 9 dienas aizbildinādamās ar pilnīgi visu iespējamo, sākot no kaulu laušanas un theraflu izraisītā absolūtā atrubona, beidzot ar vienkāršāko no atrunām – man jāstrādā. Nu, bet ir taču! Ir.

Ir no rītiem jāceļas laikā, kuru mans ķermenis un smadzenes jau izsenis ir dēvējis par WTF, jeb what the fuck (is your problem, dude?!). Mana rutīna kopš 22.oktobra ir The Eels (let’s ruin julie’s birthday) meldijs modinātāja izpildījumā, pret kuru mana attieksme no “mīla no pirmā skatiena” ir mainījusies uz “kas var būt pretīgāks par šo”. Katru mīļu rītu Eels manā telefonā skan kretinējoši bezrūpīgi un tik jautri, ka cērtās kaulos. Un es spiežu “snooze”atkal un atkal, kamēr beidzot saņemos, lai pusnemaņā izklunkurētu no siltās midziņas un sapņu pasaules aukstajā, ļaunajā, ieriebt gribošajā rītā.

Rīti, visi kā viens, ir dzestri sajūtās un izjūtās, turklāt nu jau tiem sāk zust arī krāsas. Ir tikai tas melnais, tas matēti melnais, kurš absorbē visus citus toņus un iesloga manas mīļās krāsas kaut kādā dibena pasaulē. Rītos, kuri vēl it kā pieder naktij, bet kuros vēl nav tā miera un jaunu dienu vēstošā solījuma, man ir pilnīga vakuuma teritorija. Ātra tēja, fēna karstais vējš, džūnas astotnieki starp kājām, kaklā kāpjošs īgnums.
Daudz maz atjēdzos jau tikai darbā, kad jāsāk rosīties un sapost telpu darba dienai. Nelielā fiziskā slodze ļauj smadzenēm pilnībā atslēgties, atgriežoties pamošanās etapā, kurš, mājās esot, parasti ir izpalicis. Un tad, ap 10iem, 11iem, esmu augšā, spēju domāt savas pūču domas un griezt galvu pa 360grādiem.

Esmu apjēgusi vairākas lietas (kuru iztirzāšana vienotā tekstā man prasītu vairākas stundas tapināmu domrakstu, kuru neizlasītu neviens. And I mean, NEVIENS) –

– tiešām patīk darbs ar cilviņiem, savas idejas pasniegšana, pārdošana un iesaiņošana. Arī bez idejas var iztikt, ja kaut kas tajā visā skaisti smaržo, spīd vai krāsains.

– atslēgt smadzenes ir patīkami un veselīgi. Pēkšņi (vai nu iepriekšminētās prakses iespaidā, vai maģisku sakritību dēļ) ir kaut kā pierimusi organisma kaitinošā dīkšana pēc saldumiem un junk – food.

– līdz ar monotonajām bezsmadzeņu darbībām, pieaug kāre pēc Džilianas vakara treniņiem. Pa dienu paspēju aizmirst, cik ļoti fiziski smagi tas būs jau pēc pirmajām 15 minūtēm. Labi, ka tā.

– interjera stilistiem/ dekoratoriem ir waaaay, waaaay vieglāks darbs nekā dizaineriem. Nav jau brīnums, ka tik daudziem ļaudīm ir nicīga attieksme pret interjeristiem, maldīgi domājot mūs par stilistiem esam.

– no sirds neciešo fona mūziku. Kaitinošu čilu džeza noskaņās, kaut kādas besīgas flautas, klavieru plinkšķi un plakšķi, maigi dūdojošas un mierīgas balsis, mūzika bez akcentiem, kontrastiem. Visas dziesmas kā viena. Visi diski kā tā viena dziesma. Killing me softly, labāk būtu ar āmuru uzreiz triekuši.

– pretēji kino rādītajam un anekdotēs runātajam, nealkstu pēc pusdienu pauzes. Man patīk nebūt divatā ar savām emocijām un prātu. Ļoti veselīgi. Kā šodien lasīju vienā blogā (idejiski) – Nevajag pārāk daudz domāt. Par daudz domājot, var vēl izdomāt, ka tev ir vairāk rīcības variantu, nekā ir patiesībā.

– Pēc darba dienas , kuru varētu salīdzināt ar skaistu, bet pelēku un blīvi noaustu mežģīni, kura nosedz ausis, acis un elpceļus, vīns un šampis ir cienīgi saukties par veselīgu tautas ārstniecības līdzekli.

Vēl šodien Tiger iegādājos burvīgas pirkstiņzeķes, kurās puse pēdas (ar pirkstiem) pārtop par pelēku, omulīgu miera murrātājkaķi, kamēr stilbiņi gozējas melnbaltā svītrojumā. Eleganti!

Nu tad visbeidzot mjūziks – tas, ko klausos starp pelēkās mežģīnes un gultas režīmu, lai neklausītos pati sevī. Varbūt ar laiku visas tās dumās emocijas apjautīs, ka gribu viņām aizbāzt muti un iemācīsies čukstēt.

Es spētu baroties tikai un vienīgi no ironijas kūciņām ar sarkasma glazūriņu. Cinismu saldajā, lūdzu! Bet, tā kā negribu, lai man ir “kas par daudz, tas par skādi”, tad ievēroju veselīgas propocijas, laimīgas un labklājīgas dzīves priekšnosacījumu.

Lai gan cilvēki mani iedvesmo, uzlādē un spēj patiesi sajūsmināt, tomēr nereti, esot ar kādiem indivīdiem ilgāk kopā, pār mani nāk tā kretinācijas pakāpe, kurā runātāja seja manu acu priekšā saduļķojas, un tās vietā vizualizēju uzrkastu “you talking is like little people are throwing up in my head.”. Un es zinu, ka tas ir nejēdzīgi nepamatoti, mazliet ļauni, mazliet egoistiski un… varbūt pat sava veida sociālais rasisms. But I just can’t help myself. Tagad, strādājot bezsmadzeņu darbu lielveikalā (putekļu slaucīšana, cenu līmēšana, 1 stunda pusdienām, tenku vāceļošana ar kolēgām involved), es mācos kaut kā mazliet savaldīties. Netaisot no sevis dusmas un aizkaitinājumu vemjošu fūriju, tai vietā aizspiežot ciet bļauri cilvēku debilismu filtrējošajai smadzeņu daļai, es kļūstu… inerta, iekūņojos dīvaini stindzinošā metāliskas pelēcības aurā, stiklainām acīm skatos cauri stikla glāzēm un vāzēm, laukā pa stikla sienām. Literally, pelēkais zilon’s ieslodzīts trauku veikalā.

Atnācu šodien mājās un izlēkāju visu aizturēto žulti pie Džilianas, dusmīgi stenot un pūšot, kamēr atrunas neciešošā dzelzs lēdijas balss skaita pēdējās sekundes vēdera muskuļus nogalinošam vingrojumam. Seja palika moderni sarkanīgi lillavīgā tonītī, lūpas un mute – balta kā papīrs, āda viscaur slapja kā pēc laiskas pēcpusdienas pastaigas tropu pamežā. Bet bija tik labi – nedomāt atkal, un vēl joprojām. Jo tas ir tieši tas, ko biju gribējusi un gaidījusi tik ilgi – NEizaicinošu darbu smuklietiņu vidē, kur nav jādomā, bet esmu nodarbināta lielāko dienas daļu. Tik ļoti nodarbināta, ka, atnākot mājās, smadzenes nepaspēj pārslēgties uz sevis žēlošanas režīmu. Nekā nebija. Te es viņām BLAUKŠ! dodu priekšā Body over mind, neļaujot ne brīdi ieslīgt dzejiskā melanholijā par mīlestībām un citām laimīgu cilvēku priekšrocībām. Pēc tam, kad stunda izsvīsta, smadzenes padodas. Totally. Tik vien vairs spēju saņemties kā pēdējam ierakstam blogā, lai rīt turpinātu rutīnu, priecājoties, ka esmu atradusi perfekto ritmu, lai nedomātu par sevi, un par to, kāpēc šis un tas beidzas ar “c”.

Vēl vieglāku nedomāšanu padara mūzika. Dažādi jauki cilviņi manām ausīm ir ļāvuši priecāties un smaidīt. Varu derēt, ka kaut kas no šī valdzinoši haotiskā piedāvājuma, arī jūsu dvēslēs tecēs iekšā kā vijīgs un zeltains cukura sīrups.

1. Atrasts, meklējot tekstūras 60 to gadu stikla naktskluba mēbeļu tekstilam :D –

2. Traki lecīgs, sparīgs un apskaužami vieglptātīgs. Sajūtas izkratās un izpurinās maķentiņ ierūsējošā, krāsaina hipiju busiņā uz bedraina vasaras putekļu ceļa. Piedevām – bauda arī acīm ( feina animācija) –

3. Kaut kas no Dresden dolls daudzkrāsainā repertuāra. Nepieklājīgi jauks un lipīgs, salipina sirdi, pirkstus un mēli traki ātri!

4. Kad paliek par saldu. Varētu arī noderēt kā lēta un īslaicīga alternatīva rumam –

Nu tad, arlabunakti!
Jo, kā nupat rakstīju Betijai –
arieta: miegs nāk kā traka sūdu muša[3:06:04]
arieta: nevaru nosist, jāļauj rāpot pāri…

Kaķim šonakt pilnīgi apaļas acis. Kā pilnmēness un pogas, kā visu pasauli redzētu 360 grādos.
Un nakts ir pelēka no rudens, oranža no ielas laternu pārlieku siltās gaismas dzeltenajos kokos, bet arī balta. No dūmiem, kurus izpūšu atkal ,un atkal. Un elpa emaržo pēc salda vīna, un gaidīšanas vilšanās. Tik bieži nesagaidot.

Filma, kuru ne es, ne jūs negribat redzēt, bet kurā ir daudz pretkrāsu, kustības un kaisles – Mr. Nobody. Filma, kuras scenāristam un/vai režisoram ir mazliet nesanācis, jo sanācis pārlieku daudz. Gluži kā ar mākslīgajiem ziediem un stikla vāzēm interjerā – kad viss skaistums ir muzejisks un paštaisns.

Sveicot sevi un jūs pēdējajā brīvajā dienā, sākumā bija doma atrast kārtējo muzikālo baudījumu, kas uzzīmētu visas svētdienas sajūtas un noskaņas ausīm redzamas. Tomēr paralēli dzima kāda cita, perversi ķecerīga ideja. Šodien ,laiski dūdojot ar brokastu kafiju, uzraku divus skaņdarbus, kuri pirmajā brīdī šķiet tik ļoti atšķirīgi, ka klausīties tos vienu pēc otra, liekas pilnīgs neprāts. Var zaudēt galvu, aiziet ar sirdi, aknām un liesu. Tai pašā laikā, abi tik ļoti IR, ka viens otru papildina kā melnbaltais šahā. Kontrasti kož acīs, bet bez tiem spēle vienkārši neturpinātos.
Vienīgais, ko varētu saukt par vienojošo, ir tas īpaši meistarīgi noslēptais neritms aiz patiesībā eksistējoša ritma un sakārtotības. Pirmā dziesma tik ļoti iešūpo visu būtību, ka mati paši virpinās un vijās orientālos ornamentos, lai pēc tam sekojošais virpuļviesulis visu savandītu nesaudzīgi un pašmērķīgi. Rezultātā visi putekļi prāta un sirds kambaros kļuvuši tramīgi, prasās ārā un lūdzas pēc saulrieta gaismas strēles, kurā turpināt iesākto tempu, kūleņojot, raudot upes un neprātīgi smejoties.

Iemesls tam, ka šeit pēdējās dienas tik vien kā vēja velti kamolzāles kumšķi, iespējams, ir beidzot sagaidītās apkures sezonas atklāšanas dzīres. No otras puses, tikpat liel atbildība jāuzņemas būtu arī Mājokļa jautājuma komentētāju nokaitētajiem dzelzs durkļiem, tumšajam rumam un baltvīnam, blīvu pildījumu nodrošinošajam vegānu mielastam, un Džilianas vardarbīgi neķītrajam skatienam ar vienu piepacelto uzaci.

Vakar jau tiku ziņojusi par to, ka manās rokās (apzināti) nonācis ir gumijas vīrietis (skat. – https://arietakraasaas.wordpress.com/2010/10/12/vecas-patiesibas/), kurš, cerams, būs ne vien uzticams sarunu biedrs un laika kavētājs, bet arī teicami pildīs svarīgāko vīrieša funkciju – sildīs. Taču Ralfam (kā nodēvēju savu jauno dzīvesbiedru) kā jau ikvienam vīriešu kārtas pārstāvim, bija arī savi netikumi no dzīves, kuru viņš veda pirms mūsu attiecību sākuma. Ralfs nelabi oda, kā arī bija rūgts. Nē, Ralfu es nelaizīju un mutē nebāzu (YET), bet rokas pēc viņa garšoja rūgti un pretīgi, arī ūdens un ziepes šai iedzimtajai ligai nelīdzēja ne nieka.

Sapratām, ka vajadzētu piesegt kailumu, tad jau arī smaka un spīvā garša nebūtu tik liels traucēklis. Domāts – darīts! Ralfs man darīja zināmu, ka šopings nav viņa stihija, turklāt neko normālu viņš sev iegādāties nevarot, tad nav īstais izmērs, tad atkal – cenas paranormālas. Es, īsta sieviete būdama, sapratu, ka jāpašuj kaut kas mīļotajam, ar ko sildīties garajos ziemas vakaros, un mani priecēt (galvenokārt jau pēdējais variants). Ancuka drēbe – virtuves dvielis + veiklas roku kustības ar adatu un diedziņu, atlasa lentīte…un Ralfs var lepoties ar šīs sezonas modīgākajiem toņiem!

P.S manā blogā ir pārāk skaļš klusums. Kaut kā neizdodas uziet kādu iedvesmojošu mūziku pēdējās dienas. Pašai skumji, un gan jau, ka Sašam arī. Saša?

Skarbais oktobra vējš šodien sapūta man daudz jaunas pārdomu vielas galvā, sapūta lapas un dubļainas peļķu šļakatas matos, sapūta lietussargu lūznī, un visbeidzot iepūta mani tajā  nemierīgā transa stāvoklī, kuru parasti mēdzu dēvēt par rakstīšanas iedvesmu.

Mana šodiena tikai nupat ir sākusi ritināties, caffe latte pie kreisās rokas, uzticamais un siltais gumijas vecis – klēpī. Iesāku interneta sērfingu ar bēdīgi slaveno ss.lv nekustamā īpašuma sadaļu, jo dikti gribējās vilties, iesist sev pliķi sejā, mokoši izskatot ikdienišķo divistabu dzīvokļu grēdu, kuru ĪRES cenas ir no 150 un uz augšu, līdz pašām debesīm. To arī izdarīju. Seja jau sen vairs nesvilst, bet pļaukas gaidīšana tā nepatīkamākā. Tas brīdis, kad zinu – visas manas cerības mazo lietu dievam arī šodien, noteikti, pie pakaļas, bet kaut kur sevī uzroku to uzdrošināšanos uzklikot – dzīvokļi – Rīga – centrs – 2 istabas – 90lvl.  Pirms spiežu enter, pasmīnu par savu naivumu, lai mana nāktones-pēc pāris sekundēm -es varētu savu lētticību attaisnot vismaz ar devu cinisma. Protams, nekā.

Toties kārtējo reizi vesela varza visādu bomāru mitekļu ar izdauzītām vai ieplīsušām stikla rūtīm koka logu rāmjos, vannas istabām, kuras smird jau fotogrāfijā, un virtuvēm, kurās, neapšaubāmi, vismaz gadu nav ticis ienests, kur nu vēl apstrādāts, nekas biezāks par vīnu un šņabi. Turpat jau arī standarta šādu “mājokļu” bildes, ar visu iepriekš paredzamo atribūtiku – alkīda sienu krāsojums izmeklēti sūdubrūnos, morga zilganzaļos vai nočurātas / ierūsējušas vannas emaljas dzeltenumā, ekselents virtuves aprīkojums ar 30 gadus vecu izlietni stūrī un mazliet uzburbušu papes grīdas segumu. Un, protams, sienas… sienas, uz kurām (pieļauju) studenti ir izpauduši visu savu radošo dzirksti tā, lai maciņā paliktu vismaz pāris latiņi alkānam, kuru ietriekt pēc labi padarīta darbiņa. Pateicoties augstāk redzamajai, nejauši uzietai studentu pašizpausmes sprādziena bildei, nācu pie secinājuma, kālab lielai cilvēku daļai koši, it kā savstarpēji nesaskanīgi toņi, asociējas ar lētu pašdarbību un jaunības maksimālismu.

Nereti arī mani klienti, kuriem veidoju interjeru, jau sākotnēji brīdina -“Nē, nē, košas krāsas mums nepatīk.. mums tie mierīgie, tie smilšu, persiku tonīši tuvāki…”. Lielākā daļa cilvēku no kaut kā spilgtāka, teiksim, sulīgi zaļa, tirkīzzila, piesātināti sarkana vai tumši violeta, bēg, kā no uguns. Uzreiz skatienā manāms kategorisms un tāds kā pārākuma smīns, sak’, mēs savus studentu laikus esam izdzīvojuši, tagad gribam žurnāla vāka melnbalti brūni bēšīgo ar kādu sarkanu akcentiņu – piemēram, ķirsīti baltā bļodā. Un ziniet, kas ir skumjākais? Ka lielāka daļa dizaineru šīs klientu vēlmes ne vien apmierina bez ierunām, bet ar laiku jau paši sāk ierosināt šo vienmuļo vienveidību ikkatrā savā projektā. Un tad tik sērfo pa interjera firmu mājas lapām, brīnoties, cik ļoti viens projekts atgādina otru, un trešo, un vēl nākamos 50.

Protams, lai krāsainu vidi izveidotu ilgtspējīgu, pieskaņotu konkrētajam indivīdam, ir jāprot ne vien ar krāsām, bet visiem niansētākajiem pustonīšiem sarunāties. Jāprot sarunu uzturēt dzīvu, mainīgu, dažādot tās tempu un jautājumu / atbilžu proporcijas. Ar krāsām ir kā ar bitēm, kā ar kaķiem, kā ar visu neizskaidrojamo, eleganto un neaprakstāmi skaisto. Vajadzīga pietāte un cieņa, spēja iedziļināties un saskatīt tajā pilnīgi citu pasaules kārtību, absolūta kustību un izpausmes brīvība, vairāk sekojot iekšējai izjūtai, mazāk – sabiedrības iedibinātajai lietu kārtībai.

Man krāsas ir mīlestība un reliģija – tām ļaujoties, man reizēm izdodas REDZĒT tik daudz vairāk un skaistāk, ka notirpst visas maņas.

Starp citu, arī šovakara “mājokļa jautājumā” iekš to LNT, mēs ar Betiju spridzināsim krāsas uz vella paraušanu. Cerēsim, ka mūza un iedvesmas fejas montētājam bijušas vairāk kā labvēlīgas.

Pārdodu pārdodu pārdodu!!!

Ja iepriekš likās, ka šī ir mana pasaka, tad tagad turu kā smukumkrāsu skapītī aiz stikla durtiņām. Nezinu, kā tās maņas strādā, bet smadzenes sūta degunam kategorisku – nē, šito ne!; lai arī pirms tam vai miru no baudas, to smaržu sajūtot.

Lietojusi esmu ne vairāk kā 3reizes, pudelīte pilna, kastiņa nesaskādēta, pat čeks un ūberdaiļš papīra maisiņš komplektā. Smaržso pēc vasaras, svaiguma, citrusīguma un nedaudz rūgteni. Ja nu zini kādu, kuru tas varētu interesēt – pado ziņu!

Cilvēkiem vienmēr patīk lietas ar stāstu un negaidīti atklājamu noslēpumu, vai ne? Tāpēc nestāstīšu, cik ļoti mani tas sajūsmina, un kā liek iekšējajam bērnam priekā sist plaukstiņas un mirdzināt starry-eyes. Medījot draudzeni jaunajiem oranžbrūnajiem zābīšiem, sastapu savu jauno labāko ceļabiedru akurāt manā rudumā :)

Viņa ir jauna dāma, kura pēdējo pāris mēnešu laikā ir tikusi pie renesanses laika tauku kunkulīšiem uz pavēderes. Viņai ir tik biezs kažoks, ka pietiek gan pašai, gan paklājam un dīvānam, gan manām vilnas zeķēm, mērcei pannā, svaigi izmazgātajai veļai un rīta kafijai. Viņa ir tik kulpa un pūkaina, ka no rītiem viņas kažokā mēdzu sildīt seju. Džunifers.

Un still, šovakar šī sadzīves ainiņa praktiski nemainās.

Is it cold or what?

Atbildot pašas retorikai, jāsaka, ka šodien arī es sev iegādājos siltumu. Biju noskatījusi eļļas radiatoru, bet tas izrādījās par smagu, lai pašrocīgi aizstieptu no Prismas līdz dzīvoklim, nesavainojot sevi un nekļūstot publiski rupja vai neatrikulēta. Tamdēļ ķēros pie pārbaudītām metodēm – nopirku sev gumijas vīrieti, kuru varu gan klēpī ņemt, gan kopā pie datora sēdēt, gan zem segas aicināt. Pārdevēja teica, ka pieejamās izvēles ir zils, zils, vai arī zils. Izvēlējos savā mīļākajā krāsā.