Arieta's Blog


asiņaina romance
decembris 20, 2010, 3:44 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Šovakar, pēc neveiksmīga mēģinājuma skatīties vienu no crime-drama-thriller-mystery žanra filmām, nolēmu tomēr atgriezties pie pārbaudītām un maigām vērtībām. Tā kā tika aizdegta pēdējā adventes svece, man vismaz bija jauks attaisnojums arvien nemirstošajai kārei pēc atskatītajām romantiskajām komēdijām. Tā nu abas ar Laumiņu metāmies iekšā interneta dzīlēs cerībā, ka kaut kur plašajā kino industrijas pasaulē vēl mitinās kāda puslīdz sagremojama iepriekš minētā žanra filma, kuru neviena no mums nebūtu redzējusi.

Pēc ilgstošiem pūliņiem, atradu latviešu mājas lapu ar dažādām filmu žanru kategorijām, un sāku rakņāties romantikas un komēdijas sadaļā, līdz ieraudzīju kaut ko perfektu. Romantisks vakara kino: “Neaiztiec cirvi”. –

Manuprāt, komentāri te ir lieki. Atliek vien piebilst, ka, kad pirmā smieklu lēkme bija pāri, manā prātā neviļus sāka veidoties ainiņas, kuras būtu sagaidāmas no filmas ar šādu nosaukumu. Sižeta līkloči, tā teikt.

Vai mūsu valstī PATIEŠĀM neviens nejēdz sameklēt sakarīgus savas profesijas pārstāvjus, Jo mums ir labi tulki, un kā vēl ir! :)



isolofobija?
decembris 18, 2010, 6:45 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Kāpēc brīžos, kad tik neizsakāmi gribas ar kādu aprunāties, saņemt savu cilvēcīgo pat on the back un karsti kūpošu kumelīšu tēju gultā, sagadās tā, ka nav pilnīgi neviena, kurš varētu tevi iepriecināt ar kādu no šīm ikdienišķās komunikācijas ekstrām?
Is it karma? :)

Pēc koncentrētas Southpark un Family guy sestdienas kinosesijas, ir laiks ļaut smadzenēm mazliet atkopties. Beidzot ķeršos klāt Social Network, ticot, cerot ( un mīīīlot), kabūs tieši tik labs, cik viņu savā galvā esmu izdomājusi.



only the young CAN
decembris 18, 2010, 3:18 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Šī dziesma gan ir mans pēdējā Depo apmeklējuma sajūtas kopsavelkošais muzikālais prieciņš, tomēr domāju, ka viena varen garda saldā pagatavošanai tā kaitēt nevarētu.

Brīdī, kad ēdu pasaulē garšīgāko banānmaizi / kēksu / banānkūku, jūtos kā kriminālnoziedzniece, nepadaloties receptē arī ar jums, pārējiem, kuriem veiksme mazāk smaidījusi (obviously).

Kā jau kādā citā ierakstā minēju, pamata recepte ir palienēta no Marta Ram vegatērijas banānu smalkmaizītēm. Šo kūku cepu jau kādu 6to vai 7to reizi, katru no tām izmantojot atšķirīgas sastāvdaļas. Šodienas banānmaize varbūt nav visu banānmaižu karaliene, bet, nevertheless, garšo labi un iet iekšā tā, ka nemaz nepamanu, pa kuru brīdi puse jau pazudusi :).

Cepšanai nepieciešama maza izmēra, padziļa cepešpanna (citādi maizīte sanāk pārāk plāna un, līdz ar to, par sausu).

Manas sastāvdaļas –

5 banāni (jo gatavāki, jo labāk)

1 1/2 glāzes miltu

1/4 glāzes kukurūzas eļļas

2/3 glāzes baltā cukura

1 tējkarote (ar kaudzīti) kanēļa

1/2 tējkarote sāls

1/2 tējkarote cepamā pulvera

1 mazā stikla pudelīte ruma esences

4 ēdamkarotes kakao (sailgojos pēc šokolādes garšas, bet citkārt vairs nelikšu – nejūt tik labi banānīgumu)

Sauja mandeļu

1/2 sauja lazdu riekstu

 

Bļodā kārtīgi saspaida banānus, pieber miltus, cukuru un eļļu, visu samaisa viendabīgā masā (protams, būs kaut kādi kunkuļi no banāniem, bet tas pēc izcepšanas garšai ir tikai bonuss). Masai attiecīgi klāt ber cepampulveri, kanēli, sāli, pielej ruma esenci, visu atkal kārtīgi samaisa. Beigu beigās sagriež mandeles un lazdu riekstus tik lielās daļiņās, cik patiktos uzkost, kūku ēdot, ber klāt mīklas masai un visu atkal samaisa. Gatavo maisījumu liek/ lej iekšā mazajā pannītē, kura iepriekš mazliet ieeļļota ar to pašu kukurūzas eļļu, un bīda iekšā iepriekš sakarsētā cepeškrāsnī.
Es cepu uz 180/150 grādiem, ņemu ārā, kad virsiņa ir iesprāgusi, viss ir karamelīgi brūnīgs un, pie iedurtā pārbaudes sērkociņa nepielīp ne drupata.

Ēdu siltu, šķēlītēs; kad vairs nejaudāju, satinu pārtikas plēvē un ledusskapī iekšā- var glabāt daudzas daudzas dienas.

Lai labi garšo! (p.s. nevajag baidīties mēģināt – tur NEKO nevar sabojāt :D)



kožu zaļa seja
decembris 18, 2010, 2:25 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Nē, nē, es neesmu uz nāvi slima, nebīstieties. Itin vienkārši, Arieta ir ziemā, līdz nāvei aukstā, puņķainā un nemājīgā ziemā. Lai paliktu daudz maz lietojamā fiziskajā stāvoklī un cilvēcīgā paskatā, nākas ņemt palīgā c vitamīnu, imunitātes tabletes, matu vitamīnus un citrona – ingvera – medus ikvakara tēju. Citādi jau sūdzēties, laikam, būtu grēks, tik vien kā kājas aukstas. Ik pa laikam pārņem emocionāli nepārvarama vēlme iekūņoties kokonā līdz pavasarim, vai atrast savu lāča migu, kur sapņot saldākos sapņus līdz brīdim, kad kādu rītu mani modinās putnu treļļi.

No rīta pamodos ar dziesmu galvā –

No čīkstēšnas brīvajā laikā, aktīvi nodarbojos ar ziemas ignorēšanu, cepot kūkas un piesmaržinot visu māju ar vaniļas aromātisko eļļu. Šorīt miroņa paskatā lēnīgi, puskomas stadijā jaucu mīklu svaigai banānkūkai, lai kaut nedaudz atjaunotu savus iekšējos lecīguma ( no -lēkāt-) un prieka resursus. Jūtu, ka nu jau pat Dienvidparka joki no manis spēj izsūkt pēdējās enerģijas krājumu paliekas, kuru knapi pietiek, lai aizvilktos līdz virtuvei pēc ziemas dzīvības dzēriena – tējas.

Kožu zaļa seja – vēl kāds jauks epitets manai šībrīža komplekcijai. Iespējams, kāds nesapratīs, kas ar to domāts. Kožu (no -kode-) zaļais ir tāds blāvs, netīri pelēkbalts tonis ar nojaušamu vēsi zaļu pieskaņu. Kožu zaļais ir cilvēka patiesākā fiziskā stāvokļa atspoguļojams viņa sejā pēc dzertām/ negulētām naktīm, milzu pārguruma, vai arī vienkārši – pēc dzīves. Vislabākais kožu zaļā papildinošais faktors ir “jancītis” matos, jeb netīri, šķipsnās sadadalījušies mati, kuri parasti mani piemeklē pēc pāraktīvas galvas kratīšanas iekš Depo ( ja vien tur nespēlē dj Mārtiņš).

Nu tad lūk, vakar man bija abi iepriekšminētie faktori, kad devos uz Dominu, lai pa interjera dizaineres modei meklētu pulksteņa mehānismu vienam no projektiem. Līdz brīdim, kamēr nebiju aizvirzījusies uz lielveikala nepareizo, aizliegto galu, izdevās izvairīties no spoguļiem, lai neaizbiedētu nezin kur radušos pofigismu. Bet tad.. there it was! Jūras zilās mežģīnēs, atlaižu oranžās cenu zīmes atsavaidzināts, veikala aizliegtajā sadaļā mani jau gaidīja tieši tas, kas ik pa laikam gaida katru emocionāli vājāku sievieti. Jā, jūs uzminējāt pareizi – burvīgs apakšveļas komplekts. Un, lai arī cik ļoti neiepriecināja šis vakara neparedzētais pirkums, spoguļattēls tomēr bija stiprāks par mani – padevos vizuālajiem sakāves pierādījumiem, un tipināju cauri sniega aukām mājup, lai drīzi drīzi, ierakusies segās, līdz šodienas dienai netraucēti tēlotu lāci.



Manās mājās arī ir fejas
decembris 16, 2010, 1:00 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

 

Šovakar sēžu uz pūkainas mākoņu maliņas, galvā mazmazītiņš princešu kronītis šķībi uzbīdīts, un, kājas mīkstās čībās šūpājot, šķībi dungoju līdzi šiem eņģeļbērneļiem, kuru jaukums līst pāri malām un saindē mani saldi –

Šodien un vakardien kaut kādas mazās dieniņas. Veikalā, pretējie ierastam, paņemu mazos mandarīnus, jo milzu daudzums sakrauts kastu kastēs, sakrāmēts piramīdās un vilina ar savu koši oranžo.
No pašceptās brīnumgardās banānmaizītes griežu plānas un maziņas šķēlītes. Toties daudz. Ēdu, un klakšķinu ar mēli kā ome, labsajūtā piemiedzot acis, izbaudot banānu-mandeļu-ruma-šokolādes garšas skaņdarbu.
Vietējā IKEA saloniņā iegādājos 36 maziņas, bet traki garšīgi smaržojošas Ziemassvētku gaidīšanas tējas svecītes. Smaržo pēc siltuma, piparkūkām, svētku rīta spilvena un siltām plaukstām. Dedzinu vienu pēc otras, reizēm visas 6 kopā, un svinu savu nemīļāko gadalaiku.
Šodien biju ciemos  pie maziem vīriņiem Mežparka smagi piesnigušo egļu kvartālā, darba darīšanās gan. Iespējams, ka veidošu bērnistabas interjeru diviem maziņiem – vienam pirmo pasaules apbrīna mēnešu vecumā, otram tik hiperaktīvam, kustīgam un sabiedriskam, ka gribas viņa māmiņai līdzcietīgi papliķēt pa plecu un uzvārīt smaržīgu liepziedu tēju.

Bilde – Atkal jau Kikariz mākslas darbs no Devianart



Kontrastos
decembris 11, 2010, 8:19 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Divas dziesmas, kas šodien pilnībā satricināja manu dimensiju. Katra pa savam, bet abas nebrīdinot ietriecās rūpīgi sastutētās audiālo un vizuālo noskaņu pasaules robežās, radot miniatūru sniegputeni un sirds izklupienus.

Šos es atklāju pašrocīgi, tamdēļ no vienas puses – galīgi ne likteņa pirksts. Vēlējos ko svaigāku no metalcore paklausīt, un iegāju metalcore top bands lapā, īsti necerot atrast ko līdzvērtīgu jau atklausītajiem māksliniekiem. Velti. Francūži DAGOBA pārsteidza gan ar rīkli, gan krampi, gan  dziesmas lipīgumu. Šodien  – jau reizes 6 (nebūtu Laumiņas, droši vien redzētu ievērojami lielāku ciparu ;) )

Ar katru viņas pieskārienu arfai, sajūtu, kā sažņaudzas kaut kas kreisajā paribē. Un pēkšņi viss atdzīvojas – iekšā vibrē un viļņojas, nekontrolēti raustās lūpu kaktiņi kā tad, kad emocijas manī vairs neļauj sevi vadīt.



it was snowing outside and in her soul
decembris 11, 2010, 3:25 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Man visu šodienu sāpīgas acis no miegainības un datora ekrāna kokteiļa. It kā izgulējos, it kā miegu no acīm izberzēju, stundu cītīgi un apzinīgi elsu, pūtu un svīdu, lai turētu sevi tajā mistiskajā, nu, tajā tur…formā. It kā viss tik ļoti dzīvs – lavazza kafija, everchanging sniega laimetīgā deja aiz stikla, vēja prieka dziesmas pavadīta. Bet organismam pa-jāt, miegs sakāpis acīs, ielīdis čību purngalos un svaigi krāsotajās rudajās šķipsnās.

 

Vēl šodien tapu salīdzināta ar Gunu Zariņu, JRT aktrisi. Tā kā aktierspēli, manuprāt, viņa pieprot nevainojami, savā lomā ieaug ar saknēm, neradot manī ne mazākos salkana nelabuma viļņus par uzspēlētību vai samākslotību, tad it kā būtu jājūtas pagodinātai. Tomēr – nē. Jo neba nu talants salīdzināts, bet gan sejas. Es gan no sevis lielo skaistuli nesaskatu, bet Zariņa man vienmēr šķiet kaut kā mazliet pabalējusi, rūpju mākta, acis visu pasaules nopietnību sadzērušās. Nu, tāda, kādas izskatās inteliģentās, vienmēr mazliet depresīvās, bieži vien kaut kamā dziļi vīlušās latvietes. Vai tiešām es tāpat?

Mute it kā gribētu runāt, ja šis būtu runājamais nostūris, kur izmuldēties puspasaulei neko. Pirksti it kā vēl rakstītu, bet, jūtot, ka neko prātīgu savās kaleidoskopa sajūtās nesagrābāšu, klusēšu vien nost, un došu jums paskatīt nupat kā LMA absolvējušās gleznotājas Alises Mediņas daiļradi. Pirmo reizi ar viņas darbiem iepazinos tikai šoruden, Rīgas Mākslas telpas LMA diplomandu izstādē (vispār no turienes daudz jauno mākslinieku darbi atmiņā kā dzīvi sasēduši, tikai vēl nav izdevies uziet nevienu avotu, kur viņi visi, kā arī viņu darbi būtu minēti).
Kas man patīk? Patīk krāsa, gaisma, atspīdumi, impresionisma piesitiens triepienos un visam pāri dzīvojošā noskaņa.

 

 

 

 

 



invalīdu biedrības ziemassvētku tirdziņš
decembris 8, 2010, 4:01 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Kaut kā sagadījies šogad uz Ziemassvētku laiku dikti daudz aicinājumus uz labdarības pasākumiem saņemt, šoreiz pat saistībā ar interjera dizaina projektiem. Ieraksts gan ne par interjeru.
No mammas e-pastā saņēmu ziņu par šī gada invalīdu Ziemassvētku tirdziņa norises laiku un vietu, un sapriecājos, ka tomēr tikšu to visu pasākumu atbalstīt, jo pagājušogad pa visu bakalaura burzmu itin vienkārši nokavēju, sajaucu dienas un atbraucu jau uz tukšu Daugavas Sporta namu.

Rekur arī sludinājuma teksts –

Atkal Daugavas sporta namā Rīgā, Krišjāņa Barona iela 107, invalīdu biedrības, Ziemassvētku tirdziņš no 13.12.līdz 19.12.no plkst.10-18;19,2.stāvā.

Invalīdi pārdos savus rokdarbus, darinājumus un meistarojumus. Tirdziņš darbosies sākot no 13.decembra katru dienu no plkst. 10 līdz 18.00-19.00, atkarībā no tā, vai ir kāds atnācis un tirgotājus atradis.Un tā darbosies līdz 19.decembrim(ieskaitot).

Te būs atrodami tamborējumi, adījumi, pinumi, ādas siksnas, skaistas šalles, filigrāni tamborētas jaciņas, topiņi, adītas bērnu un pieaugušo zeķītes, tamborētas eglīšu mantiņas, svecītes, piparkūkas, kartiņas, cimdiņi, kokgrebumi u.c. rokām darināti brīnumi.

Tirgos paši vecie tantuki, pusaklie onkulīši. Tas viss par ļoti draudzīgām un zemām cenām!

Tad nu visi, kam nav slinkums un deadlines plecus nenospiež, samobilizējieties un aizdodieties citus un sevi iepriecināt, abpusēji noķert silto pirmssvētku sajūtu.

 



reklāmas ar gastrīta efektu
decembris 8, 2010, 12:12 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Ja nu kāds vēl nav saskāries ar šo… pat nezinu, kā lai labāk raksturo absolūti diskriminējošas un šodienas pasaules kārtībai vidējo pirkstu rādošos reklāmas plakātus un saukļus, kuri tapuši slavināti vienā no man mīļākajiem dizaina vēstures periodiem – 70 tajos.

Izskatot visu, apskrienas dūša, velk uz pinkšķi un liek priecāties par to, ka esmu te un tagad, tomēr. Par spīti visiem hipijiem, krāsiņām un rokam. Tas, ko man bakalaura tapšanas laikā klārēja dizaina grāmatas – par jauniešu dumpjiem 60to beigās, sieviešu emancipāciju, dzimumu vienlīdzību līdz par eko domāšanas iedīgļiem 70to vidū, pēkšņi liekas tādi lieli un nesmuki meli. Ja ņem vērā, ka visa šī informācija un vizuālais noformējums tika “barots iekšā” sabiedrībai, kurā auga, dzīvoja un pilnveidojās arī mani tā laika iecienītākie dizaineri… tad labāk nedomāt, kārtējo reizi.

http://owni.eu/2010/11/08/top-48-ads-that-would-never-be-allowed-today/

Lūk arī šoka iemesls –

 



eyes wide shut
decembris 7, 2010, 11:55 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Owl – autors Kikariz, avots- Devianart

Šīs dienas es esmu tas dzīvnieks, kas augšā. Viņš ir mazs, pūkains (gluži kā es savā visvisvisdziļākajā būtībā) tuntuļkunkulis, viņam pilnīgi noteikti patīk zaļā krāsa, meži, laumiņas un … viņš ir vai nu pārsteigts pats par savu esamību, vai arī pārstrādājies. Man šoreiz tas otrais.
Tik ļoti aizraujoties ar dizaina blogu, es pazaudēju minūtes, pazaudēju stundas un pilnus vakara un nakts cēlienus. Tukšojas melnā meža ogu tēja, griķu medus burka jau pusē, bet nav miera ne brīdi. Un, lai arī absolūti piekrītu uzskatam, ka mūsdienās pieejamās informācijas daudzuma dēļ ir tik ļoti  jāšķiro, ar ko barot savas smadzenes un no kura junk labāk atteikties, interjera priekšā esmu ļoti vāja. Nu tā, ka ļoti. Skatos līdz 4iem rītā, acis izsprāgušas no pārāk ilgās nepārtrauktās blenšanas datora ekrānā, bet es vēl steidzu pēdējās jaunatklātās lapas pievienot favorītiem, lai rīt.. nu vai parīt.. vai vismaz kādā brīvākā brīdī līdz Ziemassvētkiem visu tā kārtīgi varētu izpētīt.

Vēl tikai maza slavas dziesma jaunatklātajam pamatēdienam bulguram, kuru nejauši Rimi tracinošās reklāmas izbiedēta, paķēru no plaukta kuskusa vietā. Bulgurs ir graudaugs, kas pēc garšas un konsistences ļoti atgādina miežu putraimus, vienīgi Rimi ražojuma ātri vārāmajā versijā, tā pagatavošana aizņem vien 7min! Graudiņi sanāk birstoši, neķepīgi un īpaši gardi, ja pievieno eļļu no kaltēto tomātu burciņas. Esmu mēģinājusi bulguru papildināt gan ar lazdu riekstiem (iepriekš iesaku pamērcēt ūdenī), gan, šodien, ar garšvielās un vīnogu kauliņu eļļa apceptiem dažādiem dārzeņiem (dārzeņus apcep pannā, kurā pēc tam iemaisa jau izvārītu bulguru). Garšīgi, ātri un jammī jammī.

Ak jā, un vēl man topā ir banānmaizīte no Martaram vegatērijas. Šodien iepriku melno šokolādi, nākamo mēģināšu ar vairāk banāniem, mazāk miltiem un šokolādes piedevu.

Mājīgo noskaņu lai papildina mans šodienas KKL no radio 101 –