Arieta's Blog


rudo rudens ekvinokcija
septembris 23, 2010, 11:02 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Nupat radio 101 jūsmoja par to ekvinokcijas parādību, kad dieniņa un naksniņa vienā garumā. Es, savukārt, šodien jau no 7:30 jūsmoju par rudens ikgadējo haimorītu un padomju laika poliklīniku iepelējušo sistēmu, kā rezultātā atkal teju 3 stundas nodirnētas tumšās penšu uzgaidāmajās telpās.

Bet vispār, iestājies rudens, vai, kā apgalvoja Švāns -rudo svētki :). Vakar laikam būšu jau nosvinējusi ar Kapteini Morganu roku rokā un krāsainām ēverģēlībām. Patīkami bija atkal sajust mazliet jau piemirsto baudu, strādāt uz gludas virsmas ar sintētisko otiņu – to maigo “kā pa sviestu” sajūtu. Kur nu vēl visas varavīksnes krāsas spontānās kombinācijās, ļaujoties pilnīgi nekontrolētam zemapziņas plūdumam. Cerams, ka mazajiem svētdiens’skolēniem krāsainie apļi un rimbuļi ies pie sirds, tā, lai krāsu terapijas aplis var veiksmīgi noslēgties. Tas aplis ir dikti ārstējošs – krāsu tonētājs sākumā bišku iepilina prieku ar katru pigmenta lāsi bundžiņās, tad es ,sajūsminoties par košo dzīvesprieku, to iegleznoju ķeblīšos, lai beigu beigās, mazais ķipars to ieraugot, smeltos iedvesmu vienam dikti smukam akvareļfantāzijas lidojumam.



i’m so heavy, heavy in your arms
septembris 22, 2010, 12:47 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Atvainojos par klišejiskumu un nolietojumu, bet man šobrīd ļoti gribas par sevi teikt dziesmas vārdiem, ka “that’s my girl, she can be all 4 seasons in one day”. Jo iekšējais kurbulis biksta aprakstīt visādas savstarpēji nesarīmējamas pārdomas, garšas, noklausītas sarunas un svaigākās emocijas.

Piemēram, par filmēšanu. Cik grūti bija iekšēji sevi beidzot pielauzt labprātīgi nostāties kameras priekšā, pēc tam, kad tik ilgi esmu griezusies prom pat no foto objektīva. Rokas šķiet liekas un traucējošas, sveša mēle, noteikti ne manējā, domu black-outs, personības paralīze. Tam pretī prieks par saņemšanos, par būšanu daļai no kaut kā, kas top, pat ja komerciāla dizaina vārdā. Nepatīkams ir fakts, ka LV televīzijas cilvēki patiešām nevis negrib redzēt, bet NEREDZ, to lētuma piegaršu itin visā. Par montāžu vēl nemācēšu teikt, bet režija, scenārijs (vai drīzāk – ierunājamie teksti), kadra kompozīcija – tik ļoti atstrādāts un līdz nelabumam noriebies šablons. Sakodu zobus un, šķietamu pacīlātību tēlojot, mētāju tos nolāpītos spilvenus, glāstīju dīvānu un smaidot māju ar galvu, kad nebiju runātāja, bet kadrā nācās atrasties. Muļķīgi kaut kā, pie pilna saprāta savās acīs sevi pašu par tizleni pataisīt. No otras puses- varbūt viens no neizbēgamajiem “iniciācijas” rituāla posmiem. Mēli aiz zobiem un izturi. Izturi. Izturi. Lai pēc tam? …

Pārejot uz citu tēmu, manu iemīļoto pārtiku un barošanos, jāsaka, ka šovakar man sanāca apbrīnojami garšīgs un, nekaunēšos šī vārda, vegāns “sāļais našķis”(noskurinos šo bibliotekāro apzīmējumu lietojot).

– 1 burkāns no Vidzemes vagām

– 1 ķiploka daiviņa no sazinkurienes Rimi izpildījumā

– puse citrona

– sauja grauzdētu, lobītu saulespuķu sēklu

– splash ( šļaksts? :D) olīveļļas

– citronpipari

Visu pareizi savienojot, sanāk supergaršīgi, un, jācer, slimības dēmonu uz neredzēšanos aizdzenošie “divdesmitpirmāseptembra salāti “. Lai būtu pavisam dizaineres gaumē, vēlams servēt uz tirkīza toņa liela šķīvja un dekorēt ar citronu gabaliņiem. Krāsas pavisam noteikti piešķir garšu un šarmu!

Vispār, izbaudu vientulības vakaru, kuru tagad, kad kompānija biežāk ir, nekā nav, kaut kā citādāk māku novērtēt. Pilnīgi noteikti bez viebšanās, pilnīgi noteikti ar smaidu un iekšēju mieru. Apmēram šitā –

Un uz arlabunakts nots beidzot, pašas šovakar dzimusī atziņa – Skatīties uz skaistiem vai ļoti skaistiem puišiem ir tas pats, kas siekaloties ap svaigi ceptu šokolādes kūku. Abi divi agri vai vēlu padara tevi resnu :)

Uz veselību!



dāāāguns tāāāk
septembris 20, 2010, 8:08 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Gumijas zābīši, vilnas zeķes, septembra peļķes un dzelzavas ielas asfalts kopā ir siltāki par mūsu dzīvokļa grīdu. Hau ōsom iz zet?
Šodien kārtējo reizi pārņēma nenopurināms sūrums par savām kuslajām miesām un ķīniešu ražojuma imūnsistēmu. Nu kas gan tur liels – mazliet salīt 45 minūšu garumā? Varu derēt, ka stilīgais cilviņš (tie, kuri vienmēr izskatās satriecoši pašpārliecināti un stilīgi, jo valkā dažādus apģērbu gabalus neatkarīgi no gadalaika un nokrišņiem vai temperatūras) manā vietā nebūtu pat acis pamirkšķinājis un nākamajā rītā pamostos sprigans un žirgts, un lektu savās hipsteru ūzās un vicotu ārā lietū. Man kaut kā tā nesanāk, pat gluži pretēji. Sapičkājos pilna ar c vitamīniem visās to izpausmēs, medu, litriem tējas un homeopātisko pretgripas medikamentu… pat balzāms ar upeņu sulu un svaiga ingvera tēja, ķiploku smārds pa māju un.. nu, doma skaidra. Ne sūda!!! (atvainojos)
Tā nu šņurkājos, mēģinot savu sarkanacaino un īgno personu savākt kaut kādos rāmjos, lai rīt varu būt pats daiļums uz filmēšanu (cinisks smiekliņš fonā).

Sēžot mājās, sāk pietrūkt dažādības. Rīt gan plānots sīčiem ķeblīšus krāsot, kas varētu izvēsties pagarā vakarā ar balzāmiņiem vai rumu, tāpēc pagaidām pietaupu spēkus. Vēl it kā varētu uzzīmēt pūci.

(ja nu kāds vēl nemāk zīmēt skaistu pūci) –



Saloci savus stringus!
septembris 20, 2010, 1:20 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Gribēju jau rakstīt par “draugi runā” sadaļā ievietotajām ikdienišķajām dažu gudreļu domu atraugām un to, cik ļoti kaitina Koelju stila pamācības un moto… kad blogu pasaulītē uzdūros kam daaaudz ģeniālākam. Biedējošam. Man burtiski atkārās žoklis un aiz tās milzu neizpratnes, nejēdzu pat pārtraukt skatīšanos, nespējot noticēt, ka tas nav kāds neizdevies joks. Title – idiotiskākās nodarbes, kā notriekt savu laiku –



aiz loga
septembris 19, 2010, 2:31 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Mans deguns ir nolēmis vairs neļaut ieelpot rudeni un pārtikt no lapu, peļķu un vēja kulinārijas. Screw you deguns, neceri, ka tamdēļ padošos piena upēm ķīseļa krastos (šī vārdu kombinācija man allažiņ ir uzdzinusi drebuli un zosādu, nelebā nozīmē).

Es atvainojos par (atkal jau) sveša bloga dziesmas palienēšanu, bet piestāv tik ļoti, ka roka neceļas jebkādu alternatīvu meklēt –

Iemūrējos purvciema dzelzsbetonā, klausos vēju cauri stiklam plastmasas ietvarā, neko neatbildu pretī. Nekustīgas pēdas, skrienošas domas, neapstādināmas atmiņas un sajūtas. Gribu izsist caurumu tajā sienā, ieskriet pa taisno lietus mākonī, nu tā, uz gadsimtiem diviem, pasēdēt un pavērot, kā veidojas un sabrūk dzīves. Izokšķerēt visu pirms izmēģināšanas. Vēl es gribētu paslēpni, jā, kā Poteram. Uzmest uz pleciem virs pūkainā halāta, ierausties 23.trolejbusā un skatīties acīs visiem pēc kārtas, nekaunīgi ilgi, negaidot neizbēgamo novēršanos. Izlasīt noslēpumus, stāstus un dzīves, saprast, kā garšo kafija tiem, kas dzīvo Pļavnieku 12. stāvā. Vai tā citādāka nekā Marijas ielas 2.stāva studentam.  Gribu spēt būt sev vienīgais sarunu biedrs, neredzama, nesajūtama. Gribu mācēt taupīt vārdus, nogaidīt, neskriet ugunī. Vienkāršas emocijas, brokastīs piparmētru tēju bez medus, bez cukura.
Visvairāk gribu negribēt, aizņemties inertumu kaut uz dienu.

I



trallallallaa
septembris 18, 2010, 4:18 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Šī ieraksta fonam, manuprāt, ļoti piestāv tās mazo rūķīšu pasaules skaņas. Izklausās pēc prieka bitēm no tās pasaules, kur svin ziedēšanas, salduma, bezvēja un dūcamdziesmiņu svētkus. Šitās bites noteikti dzīvo Zemenī (mistiska pasaule, kur ir putni, zemenes , bezmaksas apskāvieni un mūžīgā vasara) –

Bērnībā es daudz slimoju. Ar angīnām, bronhītiem un traku apsēstību ar fantāzijasliteratūru. Mums ar māsu bija teju 3 augstās padomju sekcijas daļas pilnas ar bērnu grāmatām no dažnedažādām pasaules valstīm. Pasakas, stāsti, romāni, dzejoļi, bilžu grāmatas un .. nu pilnīgi viss, ko varētu iegribēties, jo visus pirmsskolas gadus īsti pat nebija nepieciešamība bibliotēkas apmeklējumam. Es, kā jau klusa un apzinīga čiepiņa, burtiski apriju to visu, novāka līdz vākam, uz gulētiešanas laiku, pretēji vispārpieņemtajai pasaciņu lasīšanai pirms miega, no mammas pieprasot JAUNAS, pašsacerētas pasakas.

Vispār ar šito penteri es neko jaunu negribēju pateikt vai atklāt, tikai atgādināt pati sev, cik svarīga ir pasaku un fantāzijas dimensija. Cik svarīgi ir nepazaudēt to bērnu sevī, neļaut viņam apmaldīties  tajā baisajā, noteikumu, normatīvu, neticības un cinisma “pieaugušo” pasaulē. Šī jaunā, melnbalti pelēkā pasaule patiesībā nav nemaz ļauna vai garlaicīga, tikai daži, kuri ir svarīgāki par citiem, viņu tādu mālē. Un man gaužām nepatīk, kad mēģina aizsiet acis vai aizbāzt muti, saka kura kāja jāliek pāri kurai, kad tās gribas sakrustot, vai arī aizliedz ēst saldējumu trolejbusā. Un tas nenozīmē, ka esmu par klajāko anarhiju, visu likumu laušanu un totālām pasaules transformācijām. Itin vienkārši gribas vairāk cilvēkus apkārt, kuri vēl tic bērnībai ar visu tās naivumu, aizrautību, dzīvesprieku, jaunatklājumiem un ziemassvētku vecīti.
Es tiešām ticu, ka, ja mēs pa vidu vēlēšanām, dienišķajai maizes šķēlei un istabas mazgāšanai palasīsimies muminu stāstus, Karlsona nešpetnos izgājienus, Pepijas pasaules uztveri un Ronjas meža dievināšanu, mēs varētu kļūt maķentiņ labāki. :)



par gribēšanu un veselīgo nedabūšanu
septembris 18, 2010, 3:28 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Saka, ka gribēt nav kaitīgi, kaitīgi esot nedabūt. Kurš, pie velna, ko tādu ir izdomājis?. Tas ir veselīgākais, kas var būt, jo dzen uz priekšu, neļaujot iemigt šķietamajā nebeidzamās laimes šūpuļtīklā zem ziedošiem naudas un mīlestības kokiem. Pie patiesi dzidras un burbuļojošas dzīvības notur tikai nepārtraukta virzība, arvien jauni izvirzīti mērķi, cerības un gribulis. Jā, nav tā, ka baigi forši, bet kas gan cits ir šis viss, kas ar mums notiek, ja ne visa veida attīstība un pilnveidošanās no pirmā līdz pēdējam elpas vilcienam?

Vakar dedzināju sveces un klausījos raudulīgu mūziku, blenžot paneļu griestu pavirši aizšpaktelētajās plaisās. Mēģināju  iedziļināties , savilkt kopā iekšiņu ar āriņu kārtējo reizi, saprast, kas mainījies un vai ir labāk. Viennozīmīgi, mainījies ir viss, un labāk ir. Ja man, piemēram, maijā kāds būtu teicis, ka rudenī būs šitā…hah, es atmestu ar roku, sūri nosmīnot, ka pret rudeni es visdrīzāk jau būšu mirusi :D. Pavasaris un vasara, par spīti perfektajai vidējai temperatūrai, bija diezgan sūra. Šausmīgi daudz gribētā, vēl vairāk nedabūtā. Rudenim tāda saldi rūgenta garša, kā pelašķu tējai ar medu. Jo gribās jau vēl arvien dažādas savstarpēji nesavienojamas un plaši izplatītas lietas. Teiksim, labi apmaksātu darbu un daudz brīvā laika, siltu un skaistu, un samaksājamu dzīvokli, šokolādes kūkas rīta un vakarā, un 38.izmēra džinsas (ne tikai skapī, bet kājās), smaidīgus latviešus uz Rīgas trotuāriem, bezmaksas JRT izrādes, lapsenes vidukli un to jūras zilo kleitu, vēl kādu mazu jauku auto, jaunu pāri nervu un siltas pēdas. Tomēr, ja esmu godīga un pateicīga, tad šobrīd ir salīdzinoši saldi un saulaini. Cenšos neplēst vaļā puslīdz sadzijušās brūces, lai rētas neveidojas, un šajā periodā sūdzēties ir kaitīgi. Man ir darbs, man ir, kur dzīvot un ko ēst, pagaidām vēl ir arī brīvs laiks, veselais saprāts un atjaunoti jūnijā nozagtie apakšveļas krājumi. Un, pats galvenais – nav apātijas, nav vienaldzības un padošanās; taisni otrāda – milzīgs gribulis uz visu.



piektdiena ir tā pati pirmdiena, ir tā pati trešdiena
septembris 17, 2010, 4:34 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Šodienas riksītis, kas pēdējās divās stundās bija pāraudzis pamatīgā sprintiņā, nu ir rimies. Vairāk kā nedēļu mocītā elektrība, plānotie saslēgumi, hermētiskās rozetes un pārslēdži sagūluši kur nu kuram pienākas kādā no 12 tehniskajiem plāniem. Mazliet skumji gan tas, ka darbiem vēl neredz ne galu, ne malas, jo vēl jau jāķibina manas karsti mīļotās riģipša konstrukcijas, bet to var mazliet palikt maliņā.

Pirksti ir kā ledū iesaluši, pēdas savukārt tīksminās pie mini radiatora sāniem, citronu tēja ar medu un upeņu ievārījums. Slimība kaut kā paspēja kā tāds nahals uzsvempties uz pleciem un tagad taisa “heijā hopsā”, jodelē, un ko tur vēl – kā jau slimības mēdz darīt.

Patiesībā iekšēji viss ir pierimis līdz tādam līmenim, ka nu jau neviļus un negribot sāku domāt par ārējo. Īpaši vakaros, īpaši kad rozetes sazīmētas un biznesa zvani beigušies. Biznesa zvani jau nebūt nav slikti, ja vien tiem sekotu arī citi.. nu, vakaru zvani, tie, kas pārsteidz ne vien negaidot, bet arī patīkami. Atrodoties smilšu kastes rotaļu līmenī lielajā dzīves labirintā, man tā bērnišķīgā pārliecība, ka daži cilvēki var rotaļāties arī vieni, pa laikam pasaucot kādu ciemā un pacienājot ar smilšu kūkām. Daži ne. Es arī ne. Spēlēties viena es māku, un strādāt viena – vēl jo labāk. Bet jūtot vienai, sajūtot vidi, cilvēkus, svešas emocijas sev apkārt – manis ir par daudz, sev vienai. Arī tās varēšana, uzņemšanās un atbildība nogurdina. Ir jau jauki spēt visu vienai, paļauties pašai uz saviem lēmumiem un aprēķiniem. Bet tikpat jauki ir vienkārši uzlikt galvu kādam uz pleca, vai ieritināties blakus dīvānā, uzlādējoties no tās divu radītā klusuma elektrizējošās enerģijas. Aizmirst par ergonomiku, voltiem, vatiem un vienkārši ļaut, lai viņš uzvāra tēju un zina pat nesakot, ka klāt jāpieliek vismaz 2 karotītes medus. Un jā, es gribēšu arī to šokolādi, kas stāv tieši tur.. nu ja, tur kur mēs abi zinām.

In the end of the day, it’s all about simple things.



zilā krāsa
septembris 16, 2010, 3:17 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Ritums Ivanovs “Mirklis mūžība” 1997.

Man seko. Kopš pasenās inficēšanās ar tirkīzu, kura tikai plešas plašumā pa visu zilo toņu spektru, tā kaut kā, neapzināti, visu laiku ir blakus. Piemēram, projektā, kurā kliente sākotnēji uzsvēra vēlmi savā vidē redzēt tikai un vienīgi siltas krāsas, zilo un zaļo pilnībā izslēdzot…tagad vienu istabu pārliecinoši rotā tumšzili negaisa varenības griesti un sīksīku zilibaltu austrumniecisku ornamentu tapetes. Arī tajā komercijas un haosa pārņemtajā tv šovā pilnīgi netīši ir sanākusi tirkīzzila grīda. Kur nu vēl vidusjūras zilais virspalags uz vienas no segām manā istabā-ledusskapī.


Un šovakar cerību toņi arī no datora ekrāna. Beidzot saņēmos un piespiedu sevi noskatīties visu laiku par bubuli uzskatīto blogbāsteru Avatar.  Bubulis nemaz nebija tik bubulīgs, kādu savos stereotipos biju viņu samālējusi. Patiesībā diezgan pūkains un mīlīgs, ar starry-eyes, vieglu aizkustinājumu, bērnišķīgu aizrautību, salēkšanos “šausmīgi briesmīgi bīstamajos mirkļos”, un naivu prieku par mirdzošā meža pasauli. Vēl jau tie tievie, iznesīgie cilvēki ar kaķa acīm un deguniem un zvaigžņu ceļu no pieres līdz pirkstu galiem. Protams, protams, klišejas un paredzamības moments, ļoti labi labie, un ļoti slikti ļaunie, no kuriem pār kādu nāk apskaidrība, un viņš nospodrina savu nokvēpušo dvēseli un sāk dzīvi no jauna. Blah blah blah. Bet tomēr tā ideja par enerģētisko vienotību, utopiskā dabas un cilvēku absolūtā harmonija, cita veida, daudz dziļākas un patiesākas sajūtas un izjūtas – tā ir tāda skaista ideja, uz ko ticēt un cerēt. Jo tam, uz ko tic, vienmēr jābūt spožākam par to kas ir, pat tik spožam, lai acis kož ārā.

Vēl diezgan zils (un te es bez klišejām un zilās krāsas pielietojuma mūsdienu tulkojumā) ir viens muzikāls skaņdarbs, kuru šovakar man piespēlēja caur skaipa logu zilā rāmītī. Dziesma tāda viegla un gaistoša kā no zīdpapīra uzlocīts papīra kuģītis un palaists lejup pa upi..kura ir zila un oranža reizē – pilna smaržojošu rudens lapu.



not a shopaholic
septembris 14, 2010, 10:21 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Ne-e, es pilnīgi noteikti sevi neasociēju ar šainīgo meiteni bildē. Nevar jau gluži teikt, ka es jau neesmu tāda kā visas citas -citas -citas. Nu, ka nekāda veida iepirkšanās mani nevar pavilkt, plauktos izkārtotās preces neliek elpai aizrauties, nesākas saskaņošanas, plānošanas un fantazēšanas azarts. Man kā interjera dizainerei ko tādu apgalvot būtu visai muļķīgi, ņemot vērā, ka vismaz 40% jebkura projekta paiet ķemmējot mēbeļu, santehnikas, aizkaru un visvisādus citādus mājlietu salonus.

Stāsts ir par ko citu. Man nepatīk meklēt apģērbu – ne ar domu tikai palūkot, kas modē, kas pieejams, ko varbūt varētu piecakināt savai garderobei klāt; ne arī ar nepieciešamību pēc kāda konkrēta apģērba gabala. Pirmkārt, lupatu bodēs mitinās ļauni cipari. Parasti viņi slēpjas cenu zīmēs un uz birkām, vietās, kur jāatrodas izmēram. Otrkārt, tas ir mans sasodītais ideālisms, kuru ļoti bieži gribas kaut nedaudz pašķaidīt. Kā zināms, ideālisms fantāzijās nekooperējas ar ķermeņa un sejas ne-ideālismu – tādās reizēs spogulis ir ļauns, smukā puķainā blūze tiek dusmīgi norauta un, pirms pakāršanas atpakaļ stendā, paslepus noglāstīts skaistās princešu piedurknes un maigais audumiņš. Treškārt, salīdzināšana. Tas ir tik dumi, ka ir obligāti jāuzraksta, lai debilā sajūta mazinās. Uzvelkot kaut ko daiļu, reizēm pilnīgi iekšēji kņudina apziņa, ka kādai draudzenei tā drēbe izskatītos daudz labāk un komplimentējošāk. Pēc tam vairs rokas neceļas ko tādu pirkt, jo šķiet, ka līdz ar to domu, apģērbs zaudējis daļu sava šarma – tas zemapziņā jau pieder kādam citam un nekad vairs nevarēšu to valkāt paceltu galvu. Un pēdējokārt, tā ir izvēle. Mode brīžiem šķiet kā no ķēdes norāvusies padsmitgadniece, kura ārdās pa omes skapi, velkot ārā polsterētas žaketes un žabo, lai tikai, dies’ pas’. nenāktos kaut ko uzvilkt divreiz. Man, piemēram, nav nekādu iebildumu pret 60to gadu stilu – manis pēc, kaut mūžīgi.

Ar interjera saloniem ir pilnīgi pretēji. Dīvānam vienalga, vai rudi mati piestāvēs tā pārvalkam, un kāds būs tas dibens, kas uz viņa sēdēs. Tā vide ir daudz nesteidzīgāka, vairāk ļauj iedziļināties savās vēlmēs un vīzijās…un re, konsultante piedāvā kafiju, pie reizes atnesot vēl vairākus katalogus ar līdzīgiem modelīšiem.. lai pašam nav jāpiepūlas :). Flīžu saloni, mīksto mēbeļu veikaliņi, lietoto mēbeļu noliktavas – tās ir tādas mīļas mājas, topošās. Vienalga – manas vai citu, bet tajos ir solījums un nākotne; tie neizirs pēc pirmās mazgāšanas un sarkans būs sarkans, visdrīzāk, arī pēc 3 gadiem.

Bet dzīvīte ir skarba – lai cilvēki ticētu, ka tu proti taisīt smukas mājas, tev jāprot arī smuki pucēties. Nu ta neko, šodien pēc “Dominas” pār manu krustu šķērsu uzarto un pārkarsušo prātu noklājās visdziļākā ziluma septembra nakts debesis.

Lai mierīgi! :)