Arieta's Blog

Šovakar drausmīgi sāp galva, un pie reizes kaut kā drausmīgi sāp pasaule.

Varbūt tas (tās pasaules sāpes) mazliet pateicoties sarkanajai četrstūrgrāmatiņai, kurā Nora Ikstena pamanījusies uzburt tādu rupjmaizes vienkāršības un pirmdienas paredzamības mīlestības atainojumu zemes virsū. Citkārt viņas darbi uzrunā ar valodas bagātību, reizēm – ar nelineārajiem sižetiem, bet visvairāk – ar to, ka jādomā, un labi daudz. Šoreiz cita pēcgarša; viss kā no parasta sadzīviska romāniņa plānos vākos, bet pasniegts antīkos porcelāna šķīvīšos ar rozīšu apgleznojumu. Nezinu teikt, vai patīk, bet neapšaubāmi patiesi un neapšaubāmi mana mīlsetība pret Ikstenu vēl arvien nerūsējoša.

Virtuvē, cepeškrāsnī klusu dudina un smaržo banānkūka, pa kreisai rokai uz dīvāna – pūkains kaķa kamoliņš, aizsedzis acis ar ķepiņām, kā no gaismas slēpdamies.
Acis ir miegainas, kājas siltas, vaniļas aromāts matos, un…gandrīz var sagaršot vasaru –

Kad pēc 5 dienu antibiotiku kursa ausis vēl arvien aizkritušas un balss skan visai baisi (tā, kā izklausās cilvēka balss, kad viņš pagrabā lasa kartupeļus, bet jūs augšstāvā ar viņu runājat), loģisks solis ir 3.reizi doties pie otorinolaringologa (skan kā mēles mežģis).
Tomēr, kad pēc rentgena, apskates un konsultācijas, ārste man pavēsta, ka, ja ne manas sūdzības, viņa teiktu, ka esmu pilnīgi vesela…..man vairs nav, ko teikt. Domīga dodos mājās, pa ceļam iegādājoties kārto papīra kabatas lakatiņu 10paku, ko iztērēt imaginārajām iesnām. Turpinu būt teicama aktrise, uzcītīgi šņaucu degunu un neklausos mūziku, kas ausīs rada nepatīkamās “plak plak trrr” skaņas. Piemēram, jauno, ilggaidīto King of Limbs (kas ir pagalam besīgi, ņemot vērā, ka vēlētos ne vien visu noklausīties atbilstošā, tīkamā un baudāmā skaļumā, bet arī atkārtoti).

Citādāk iet dažādi. Esmu zaudējusi jebkādu toleranci pret ziemu un aukstumu, ilgojos pēc plīvojošiem, puķaini krāsainiem svārciņiem, nakts pastaigām un silta vēja matos. Un pēc citām lietām, kuras gan jau kaut kad nāks, kad būs laiks, un kad sals būs izsalis savu salstamo. Šonakt ļoti, ļoti gribētu sapni uz pasūtījuma (sastāvdaļas skatīt zemāk) –

Es mīlu literatūru, īpaši prozu.

Šodien pat – tik ļoti, ka iekšā kaut kas uzsprāgst, un es nezinu, kur sākas īstās emocijas, kur beidzas piedēkļi. Kā narkotikas, vienīgi šīs neviens par kaitīgām nesauc, pa pirkstiem nesit un nost neņem. Varu apreibt atkal un atkal, pazaudēties. Bet viņi teiktu – Ō, tu beidzot esi sevi atradusi?

It kā nepietiktu ar to, ka nu jau 3 mēnešus mati krīt ārā tā, ka drīz arī košais hennas tonis neko nespēs līdzēt, tagad pret mani ir sadumpojusies ir teju visa imūnsistēma. Kas sākās kā nevainīgi aizkritusi auss, tagad ir ievilcies kārtējā antibiotiku kūrē, krietni nepatīkamā spiedienā galvas apvidū un nespējā uzklausīt skaņas, kas mazliet virs vidējā skaļuma diapozona. Te, klusuma pasaulē ir dīvaini. Vēl dīvaināk, ka pirmo reizi es runāju mazāk nekā Laumiņa – tas visu šo situāciju padara gluži vai sirreālu.

Šodien pirmo reizi daudzu dienu laikā izlēmu, ka varbūt beidzot pienācis laiks filmai…ja nu tā pavisam klusītiņām to skaņu uzgriež, un slēdz nost, kad sākas gaudu gabali sarežģījumu momentos. Kā jau nereti tas notiek, arī šodienas filmu uzraku vienā no vietējiem blogiem, pie tam šoreiz – veiksmīgi. Nesteidzīgas fucked-up cilvēku dzīves un attiecības, skaistas hipiju drēbes un skatieni, kas pielīdzināmi dzejnieka monologam. Skatoties atskārtu vēl pārliecinošāk, cik ļoti tieši acis un skatiens var mani “paņemt”. Neatkarīgi no dzimuma, tas ir pirmais, ko cilvēkā pamanu, un, ja tas ir gana runājošs, īpašs un dzīvīgs, pārējo seju varu arī gluži vienkārši neievērot. Varētu pat teikt – ieslēdzas selektīvā redze.

Filmas caurstrāvojošo pozitīvismu un krāsas sacukuroju līdz pēdējam, uz sveces liesmas atkal cepot tik sen nebaudītos Marshmallows. Jau smarža vien tik ļoti laimes enorfīnus sauc ārā, ka mute apmierinājumā smaida, gaidot kad uzcepsies tas, kurā varēs iekosties, kas būs mazliet kraušķīgs no ārpuses, perfekti izkusis iekšpusē, un tieši tik staipīgs, lai varētu nocūkāties līdz ausīm.

Ak jā, pretēji pēdējai rindkopai, mans filmas favorītcitāts –

“I’m so sick of optimism. It’s fucking exhausting. “