Arieta's Blog


taste the summer
februāris 25, 2011, 12:34 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Šovakar drausmīgi sāp galva, un pie reizes kaut kā drausmīgi sāp pasaule.

Varbūt tas (tās pasaules sāpes) mazliet pateicoties sarkanajai četrstūrgrāmatiņai, kurā Nora Ikstena pamanījusies uzburt tādu rupjmaizes vienkāršības un pirmdienas paredzamības mīlestības atainojumu zemes virsū. Citkārt viņas darbi uzrunā ar valodas bagātību, reizēm – ar nelineārajiem sižetiem, bet visvairāk – ar to, ka jādomā, un labi daudz. Šoreiz cita pēcgarša; viss kā no parasta sadzīviska romāniņa plānos vākos, bet pasniegts antīkos porcelāna šķīvīšos ar rozīšu apgleznojumu. Nezinu teikt, vai patīk, bet neapšaubāmi patiesi un neapšaubāmi mana mīlsetība pret Ikstenu vēl arvien nerūsējoša.

Virtuvē, cepeškrāsnī klusu dudina un smaržo banānkūka, pa kreisai rokai uz dīvāna – pūkains kaķa kamoliņš, aizsedzis acis ar ķepiņām, kā no gaismas slēpdamies.
Acis ir miegainas, kājas siltas, vaniļas aromāts matos, un…gandrīz var sagaršot vasaru –



uzmundrinoša diagnoze
februāris 24, 2011, 3:23 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Kad pēc 5 dienu antibiotiku kursa ausis vēl arvien aizkritušas un balss skan visai baisi (tā, kā izklausās cilvēka balss, kad viņš pagrabā lasa kartupeļus, bet jūs augšstāvā ar viņu runājat), loģisks solis ir 3.reizi doties pie otorinolaringologa (skan kā mēles mežģis).
Tomēr, kad pēc rentgena, apskates un konsultācijas, ārste man pavēsta, ka, ja ne manas sūdzības, viņa teiktu, ka esmu pilnīgi vesela…..man vairs nav, ko teikt. Domīga dodos mājās, pa ceļam iegādājoties kārto papīra kabatas lakatiņu 10paku, ko iztērēt imaginārajām iesnām. Turpinu būt teicama aktrise, uzcītīgi šņaucu degunu un neklausos mūziku, kas ausīs rada nepatīkamās “plak plak trrr” skaņas. Piemēram, jauno, ilggaidīto King of Limbs (kas ir pagalam besīgi, ņemot vērā, ka vēlētos ne vien visu noklausīties atbilstošā, tīkamā un baudāmā skaļumā, bet arī atkārtoti).

Citādāk iet dažādi. Esmu zaudējusi jebkādu toleranci pret ziemu un aukstumu, ilgojos pēc plīvojošiem, puķaini krāsainiem svārciņiem, nakts pastaigām un silta vēja matos. Un pēc citām lietām, kuras gan jau kaut kad nāks, kad būs laiks, un kad sals būs izsalis savu salstamo. Šonakt ļoti, ļoti gribētu sapni uz pasūtījuma (sastāvdaļas skatīt zemāk) –



my own brand of heroine
februāris 22, 2011, 12:02 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Es mīlu literatūru, īpaši prozu.

Šodien pat – tik ļoti, ka iekšā kaut kas uzsprāgst, un es nezinu, kur sākas īstās emocijas, kur beidzas piedēkļi. Kā narkotikas, vienīgi šīs neviens par kaitīgām nesauc, pa pirkstiem nesit un nost neņem. Varu apreibt atkal un atkal, pazaudēties. Bet viņi teiktu – Ō, tu beidzot esi sevi atradusi?



pateiksi priekšā?
februāris 21, 2011, 9:03 PM
Filed under: spriedelējumi

Tik viegli ietekmējama, ka pašai kauns.

Skolā literatūras domrakstos, nevarot izvēlēties par labu tam vai citam vārdam, mēdzu rakstīt abus, vienu no tiem iekavās. Toreiz atbildības bija mazas, bet jau tik patīkami novelt kādu no pleciem nost. Atdot citiem, kuri (labāk?) tiktu ar tām galā.

Skola ir izspēlēta. Šī nu ir tā pieaugušo, lielo, īstā dzīve; ievads ir uzrakstīts.
Kā gribētos daudzus atbildīgos lēmumus, kuriem sekas lielākas nekā cipars liecībā, ierakstīt iekavās. Lai kāds cits izlemj, gudrāks.



***
februāris 21, 2011, 5:20 PM
Filed under: sirds paisumi

LŪDZU
iemāci man nosmakt
pavisam nemanāmi
Jau ilgi elpoju pārlieku rāmi

Nekušini un nepārtrauc
Nevienam nav tiesību pārmest
Kamēr te pilsētā visiem ir rauts
Ir aizpeldējis mans prāmis

Un, LŪDZU, neapskauj mani
nespied bez elpas sev klāt
Pagājuši jau gaismas gadi
Kopš neprotu elpot divatā



*
februāris 21, 2011, 5:01 PM
Filed under: sirds paisumi

 

tu mani gribi
(un) – es eju
uz vienu deju
ar tavu seju

kopīgi pirksti
un ritms svešvalodā
un smaids
pa mūsu lūpām lodā

pieskaries droši
dzirdi?
nē, ne taču gurniem
bet ar acīm
un sirdij



saule acīs
februāris 21, 2011, 4:55 PM
Filed under: sirds paisumi

 

 

 

man patīk dzeltens
un arī zils
bet pati es noteikti esmu
hlorofils

ziemā to vien daru kā skatos
kad debesis man savu zilumu atdos
bez krāsām es droši vien mirtu
bet lēni
kā visi saules
un vasaras bērni



tu esi skaists
februāris 21, 2011, 4:51 PM
Filed under: spriedelējumi

Reizēm, kas apjaušu savu vizuālo standartu absolūto neadekvātumu, man šķiet, ka nav nekā neglītāka par vīrieti bez mugurkaula.

Domājot par sievieti šai pašā kategorijā, nevaru izšķirties – nespēja mīlēt, pašcieņas trūkums, vai uzkrītoša vulgaritāte?

_____________________________________________________________

*zīmējuma autoru nezinu (bet noteikti kāda bezgala talantīga persona)



saldi
februāris 20, 2011, 1:41 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

It kā nepietiktu ar to, ka nu jau 3 mēnešus mati krīt ārā tā, ka drīz arī košais hennas tonis neko nespēs līdzēt, tagad pret mani ir sadumpojusies ir teju visa imūnsistēma. Kas sākās kā nevainīgi aizkritusi auss, tagad ir ievilcies kārtējā antibiotiku kūrē, krietni nepatīkamā spiedienā galvas apvidū un nespējā uzklausīt skaņas, kas mazliet virs vidējā skaļuma diapozona. Te, klusuma pasaulē ir dīvaini. Vēl dīvaināk, ka pirmo reizi es runāju mazāk nekā Laumiņa – tas visu šo situāciju padara gluži vai sirreālu.

Šodien pirmo reizi daudzu dienu laikā izlēmu, ka varbūt beidzot pienācis laiks filmai…ja nu tā pavisam klusītiņām to skaņu uzgriež, un slēdz nost, kad sākas gaudu gabali sarežģījumu momentos. Kā jau nereti tas notiek, arī šodienas filmu uzraku vienā no vietējiem blogiem, pie tam šoreiz – veiksmīgi. Nesteidzīgas fucked-up cilvēku dzīves un attiecības, skaistas hipiju drēbes un skatieni, kas pielīdzināmi dzejnieka monologam. Skatoties atskārtu vēl pārliecinošāk, cik ļoti tieši acis un skatiens var mani “paņemt”. Neatkarīgi no dzimuma, tas ir pirmais, ko cilvēkā pamanu, un, ja tas ir gana runājošs, īpašs un dzīvīgs, pārējo seju varu arī gluži vienkārši neievērot. Varētu pat teikt – ieslēdzas selektīvā redze.

Filmas caurstrāvojošo pozitīvismu un krāsas sacukuroju līdz pēdējam, uz sveces liesmas atkal cepot tik sen nebaudītos Marshmallows. Jau smarža vien tik ļoti laimes enorfīnus sauc ārā, ka mute apmierinājumā smaida, gaidot kad uzcepsies tas, kurā varēs iekosties, kas būs mazliet kraušķīgs no ārpuses, perfekti izkusis iekšpusē, un tieši tik staipīgs, lai varētu nocūkāties līdz ausīm.

Ak jā, pretēji pēdējai rindkopai, mans filmas favorītcitāts –

“I’m so sick of optimism. It’s fucking exhausting. “



..
februāris 19, 2011, 7:05 PM
Filed under: sirds paisumi

Ja tu spētu mani pavedināt tā, kā to katru dienu, nepagurušas, dara debesis,
es būtu tavējā uzreiz un uz mūžu.