Arieta's Blog


manas domas nav manas domas
novembris 8, 2011, 10:57 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Rītos kā šis, kad plakstiņi noraustās pirms pelēkbaltais debesu blīvums iekāpj pa logu istabā

kad manas paralēlās pasaules malā dzīvība ir nenosakāma un bremzēta

un kaķis sajūt tos miega atomus, kuri nejēdzīgi izkaisījušies papalagiem, bet vienkopus nav savācami

kad ķermenis pamostas, dvēseli atstājot iemigušu

bet skatiens kā pielīmēts pēdējam dzīvajam oktobra lapu dzeltenajam mākonim uz vēsi pelēkā dzelzsbetona fona

Rītos kā šis, es skatos un nesaprotu, kā man ar sajūtu izdodas apstādināt pasaules kņadu

un varbūt domu migla ir tā pati, kas tur, ārā, virs bērza

Tāds svešāds miers, mazliet trīcošas rokas, vīgriežu tēja, un šis, kas vakar iemiegot skanēja ripītā savas reizes 5 vismaz –

Artificial Audio – Violkolora



f* it
novembris 7, 2011, 1:31 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Vissūdīgāk ir tas, ka tad, kad tiešām ir visvisvissūdīgāk, beigu galā vienmēr ir jāpaliek pašai ar sevi, un jāiztur līdz galam. Vari padīcināties pūkspilvenā – kaķī, uz mirkli atslīgt labākajam draugam uz pleca, uzrīkot “vienu ātro” Amaretto& kōlu, to visu drīkst, un var, un tas pat ir ļoti nepieciešams. Bet dienas beigās, kad tumsa ir debešķīgi skaista, visaptveroša un sekundes simtdaļā padara apziņu skaidru kā kristālu…tu saproti, ka visnelāgākais visā tajā ir tieši fakts, ka pats emociju koncentrāts ir jāizrauj pašai, vienā šotā.
Ne jau tāpēc, ka citi ir stulbi mudaki, kuriem pie vienas vietas mana pašsajūta, bet gan tādēļ, ka tikai un vienīgi es pati vislabāk pratīšu izvilkt to šauro zilo līniju cauri pašas radītajam labirinta haosam.



Man patīk, kad smeldz
novembris 6, 2011, 2:54 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Parasti ar klasiskākiem mūzikas gabaliem esmu tāli tāli attālos rados, ko skaidroju ar ne pārāk lielo sajūsmu par klavieru skaņu. Bet šis ir tik neticami garšīgi, tik piesātināti salds un rūgts vienlaicīgi, ka tik vien gribas, kā smaida pilnu muti izliekties pa logu un sāpēt pa taisno iekšā 3AM debesīs.

 



yellow
novembris 6, 2011, 2:48 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Mana radošā enerģija ir ielīdusi, iesprūdusi  un aizmigusi kaut kur starp nenogatavinātām, apžļembātām, un steigā izspļautām vārdu rindām tajā absurdajā virtuālajā dimensijā, kur ikviens drīkst un spēj būt jebkas un jebkāds. Lai nesauktu sevi par ņuņņu, un nespārdītu kājām tā jau savārgušo pašapziņu, es labāk meklēju attaisnojumus, kuri ir tik vien kā blāvi pieņēmumu aizmetņi – pārāk tizli, lai tiktu ietērpti vārdos. Attaisnojumu nav. Ir tikai samilzusi, smagnēja un smacējoša apātija, inertums un vienaldzība. Nu netieku galā.

Šodien dziedinājos ar skaņu, krāsu un smaržu. Ņēmu mazliet postroka, labi daudz dzeltenās krāsas, mazliet par daudz nevajadzīgu iepirkumu, meditatīvu vakariņu gatavošanas divstundi, bet noslēgumā – iegremdējos aprikožu smaržas paradīzē, atsvaidzinot piemirstās vannas baudas.
Un tad, kā viedi ļaudis runā – pozitīvā enerģija ir spēcīgs magnēts. Tieši tā es izskaidrošu sestdienas vakara noslēguma veiskmes faktoru ar rudens dzejoļa uziešanu kādā random blogā –

Ar tevi es lasīju kastaņus
rudens trūdošās milzīgās lapās
un rudens bij nosalis un kluss
kā atvests no dienvidiem papuass.
 
Bij slapjš un mazliet drēgns un auksts
ar mākoni lielu un zilu
un pēkšņi man likās: tu esi mans draugs
un ka es… tevi mazliet mīlu.
 
Tev bij tādas rokas nosalušas
un tu runāji visādus jokus
un debesis bij zilas, zemas un pušas
pār mums abiem kastaņkokos.
 
Es neteicu nekā, bij kastaņi skaistumā
jau no bērnības apbrīnoti
teikt vai neteikt, ka es tevi… nu jā
un varbūt pat ļoti.
(Imants Ziedonis)
 

Naksniņās nododu jums klausīšanai veselu klēpi debešķīgu skaņu un emociju. Paldies tam jaukajam cilvēkam, kurš dalījās ar mani skaistumā :)