Arieta's Blog


sociālais nāvessods jau pēc nepilna gada?
septembris 3, 2014, 12:03 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Satori šodien bārsta pērles. Kur atrast vēl precīzāku sievietes lomas un sociālās stigmas formulējumu? Izlasīju un esmu gatava parakstīties zem katra vārda.

http://satori.lv/raksts/7851/Kuces_kundze



it’s been to long
septembris 3, 2014, 3:09 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Nepaspēju pat pārbaudīt, kad tapis pēdējais ieraksts, pēdējā svaigu emocija ieklikšķināšana virtuālajā nekurienē. Laikam ir tā, ka jaunradei nepieciešams mazliet svaigas krāsas smaržas, mazliet melanholijas un drusku vairāk neapmierinātības kā par saskābušu pienu vakara kafijā. 

Tas, ko es mēģinu sev iestāstīt dienu no dienas, un pat ne tikai sev, bet tai pat laikā arī visiem apkārt, ir fakts, ka pārmaiņas mani nesaista. Ka jaunais nav mans virzītājspēks un ka vislabākā attīstība ir sava veida stagnācija, vietsēde (vai vietsēdēšana?). Un, acīmredzot, tajā brīdī, kad kaut kur sakustas kaut kādas molekulas vai atomi, un pārmaiņas ielaužas manā ikdienas skrējienā. Nu ja. Tajā brīdī tā pašapmierinātā stagnācija savāc savas parpalas un kaunīgi nolien stūrī, atbrīvodama vietu visam tam, kas iepriekš sapakots kastēs un nogrūsts bēniņos. Nu tur svaigas emocijas, svaiga pašas būtība, senaizmirstas un tikpat kā jaunas iedvesmas. 

Nogriezu matus. Nevis apšņikāju galus kā sākumskolā, kā vidusskolā, kā augstskolā, bet maķenīt citādāk. Un noskatījos šo – http://www.imdb.com/title/tt1980929/. Tik vien vajadzēja, lai kaut kas sakustētos un lai būtu cerība, ka uz palikšanu. Šādos brīžos, kad nakts atgādina par spēju iedvesmot, es gribu beidzot spēt pierakstīt to recepti. Kas ir tas, un kad ir tas un kāpēc tieši tas ir tas, kas uzjundī to milzu pacēlumu, to vēlmi, pat –  iekāri.

Filma ir fantastiska. Varbūt maķentiņ arī tāpēc, ka man patīk Keira. Bet tā tik tāda mazmazītiņa piebilde. Noskatieties!