Arieta's Blog


āda
aprīlis 12, 2011, 3:48 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Tad, kad visu citu (kā tev nav) gribas ļotāk par ļoti, un tas ieilgst un ieēdas, rezultātā tev milzīgi, masīvi un patiesi negribas pilnīgi neko.

Daudz kafijas (jo tautā runā, ka darbadienās grādīgie nav vēlami), nav brīva laika, un ir viss pasaules laiks.

Tādā stadijā, kad dvēsele ir vēmekļu toņa biezzupas stāvoklī, šķiet, ka ar vieglu roku varētu beidzot īstenot lietas, kuras sakrājušās “varbūt kādreiz varētu” mapītē.
Kaut kad nesen pēc kārtējā roka vai metāliņa konča apmeklējuma galīgi sapriecājos par pievilcīgajām-ne par daudz ne par maz muskuļotajām-gaumīgi “izdekorētajām” puišu rokām. Viņu rokas uz stīgām, viņu plaukstas ap bungu vālītēm un mikrofonu. Un manas acis, kā pielīmētas dzīvajai gleznai uz skatuves, sajūtot asinis pulsējam zem ādas.

Ta nu kā sāku zagt netā cilvēku ādas smukumus, tā nespēju rimties. Pārsvarā jau par daudz un teju kā apģērbs izskatās, bet tās gaumīgi notetovētās rokas (visā garumā) ir mmm mmm :)



piektdien izdīga debesis
aprīlis 12, 2011, 1:49 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Pagājušopiektdien, dienā, kad bija jāsadzen rokā visi slimības laikā iekavētie darbiņi, notika viena no tām lietām, kuras notiek tieši tad, kad tās neplāno. Šoreiz notika debesis un nesteidzīga darba nedēļas beigu atmosfēra saules gaismas strēlē pāri manam rakstāmgaldam. Dzeltenais un zilais smuki sadejojās, sacēla žilbīgus, bet neredzamuc putekļus.. un APČĪ. Inficēta un pagalam :).

 

 

Pie infekcijas simptomiem pieskaitāma terpentīna smarža 40 kvadrātmetros un mazliet kāpņu telpā, līdz elkoņiem noķellētas rokas un saguris, laimīgs, smīns. Ā, un vēl tādi nieki –

 

_______________________________________________________________

Šovakar, nezin kādēļ, kāds manā prātā iesēja neveselīgu un, acīmredzot, stulbu ideju – komplektā ar vakariņu dīvānu beidzot novērtēt Portmanes tēlojumu iekš Black Swan. Pēc kritiķu vērtējuma gan būtu pieklājies uzreiz saprast, ka kinolentei garša galīgi ne pa manai gaumei, bet es jau no tiem, kas netic. No tiem, kam jāpārbauda, cik tad ļoti netīkami būs.
Bija ļoti. Atkal jau par cilvēka psihes disfunkcijām, šizofrēnijām, paranojām un visādām citādām – ijām un ojām. Vienvārdsakot – auglīga pusotrstunda tiem, kam patīk cunami tējkarotē. Nezinu, kā lai citādi sauc pavisam ikdienišķas dzīves, standarta problēmu un vides dramatisku saspīlēšanu ar patosainu klasisko mūziku. Vēl labāk – klasiskā mūzikas kāpinājumi šausmenei pielīdzināmos momentos un kadros.
Ja neskaita Portmanes gandrīz sataustāmo skaistumu un nevainojamo tēlojumu, gandrīz jāsaka, ka labāk būtu skatījusies kādu košu un skaļu standartkomēdiju.



Zaļais coming up
aprīlis 6, 2011, 6:52 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Pirms koki sajūk prātā un izspridzinās dzīvespriecīgos pumpuros, un pirms pērnā gada brūngzaļā zeme, pirmās smaržīgās lietus čalošanas atdzīvināta, vienā acumirklī pārtop viskošākajā no zaļajiem…. pirms tā visa pavasaris pamanās izdīgt manī sajūtu formā.

No skata nešķiet, ka šim laikam, kad tikko pazuduši pēdējie sagumzītā sniega pierādījumi, atsedzot sagurušu zemi un pelēko toņu paradīzi, varētu piemist kaut nedaudz šarma. Kā šodien, kad koku pakauši negribīgi stutē sagurušos mākoņus, bet gaiss – biezs un īgns.
Bet šarms ir, tikai jāaiztaisa acis, uz mirkli nokušinot uzstājīgo vizuālo pasaules uztveri, kura pīkst un bubina kaut ko par drēgnumu, kurš pa katru vīlīti spiežoties viņas siltumā.

Man pēc ledus laikmeta mēnešiem, kad oža un tauste iestūķētas saldētavā nelietojamas, tik ļoti gribas sasmaržot, pieskarties, sataustīt un sajust pārmaiņas, ka zemapziņa to dara manā vietā.

Smagais gaiss pirms debesis plīst pušu prieka asarās
Zemes pakļāvīgums zem kurpju zolēm
Lietus pilieniņi, rūtotajā žoga sietā saķērušies
Matu saruna ar mitrumu, kad dzimst mazas, nešpetnas un nepaklausīgas lokas
Saules pielieti, vasaru sološi rīti
Cilvēku soļi – tādi kā palēcieniem, pacilāti un viegli

Un tad vēl mans mini mazdārziņš uz palodzes, jo nepacietīgie to zaļumu aiz loga nevar sagaidīt. Iekšā bērna priecīgais satraukums, un daudzi mazi, lecīgi knariņi  rausta nosvērto un pacietīgo personības daļu katrs uz savu pusi.
Padevos veikala komercijas trikam ar ieejas zonā izvietotajiem kūdras maisiem, plastmasas garšaugu podiņiem un milzu izvēles sēklu stendiem. Vēlāk, siltā un saulainā svētdienas priekšpusdienā, putnu treļļu pavadījumā, zemainām rokām un smaidīgu muti tēloju dārzkopi.
Lai gan neviena no trijām bazilika šķirnēm, ne arī maurlociņi un dilles vēl uzdīgt nav saņēmušies, tagad ikrīta kafiju papildina rūpīga sējumu pārbaude. Zinu taču, kāds prieks, kad pirmais zaļums parādīsies, un cik ātri tie garšaugi izstiepjas pavasara saulē :)

 



RUN
aprīlis 4, 2011, 9:55 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Cik skatos ikdienā aplasāmajos un apstaigātajos blogos, lielākajai daļai tā rakstīšanas vēlme ir izslēgusies aptuveni tai pat laikā, kad man. Laikā, kas sakrīt gan ar Japānas traģēdiju, gan Latvijas miniatūrajām kalendārajām svinībām – astroloģiskā pavasara iesākšanos. Pavasars nupat jau rādās sevi iesildījis un gatavs prieka sēšanas maratonam, aicinot stumt tās tuntuļdrēbju kaudzes skapja tumšākajos stūro, un ļaut justies mazliet plānākiem, brīvākiem un visvarošākiem.

Tas, ka ilgi esmu klusējusi, nebūt nenozīmē, ka lauzu savu pavasara gaidīšanas apņemšanos – katru dienu darīt, izjust, nobildēt ko jaunu, iepriekš garām palaistu. Pat gluži pretēji – šis, apņēmības ziņā, man ir patiešām slavējams periods. Vienīgi nezinu, kur manī rodas tas dīvaini skarbais mazohisms, jo visas apņemšanās un jaunie centieni vairāk vai mazāk saistīti vai nu ar sevis ierobežošanu vai piespiešanu. Sak, ja jau nav attiecību, kurās jāpielāgojas un vārdi “gribu”/”negribu” jāaizstāj ar “kompromiss”, darīšu sev pāri pašrocīgi, bez citu palīdzības.

Pavasara jaunumu topā vēl arvien neizkonkurēts, stabilu pirmo vietu ieņem jaunais skriešanas treniņa paradums, kurš, ne no šā, ne no tā, vienā svētdienas rītā ieperinājās manī sākotnēji kā jestra un nevainīga ideja. Smieklīgākais ir tas, ka skriešana vienmēr ir ierindojusies man netīkamo nodarbju listes augšgalā, līdz ar to, no tās vienmēr esmu manīgi izvairījusies. Bet laikam jau tā ir, dzīves posmos, kad visas darīšanas un patikšanas ir iestrēgušas kaut kādā apnicīgā ciklā, tik ļoti gribas ievilkt svaigu gaidu, ka esi gatavs uz sev visneraksturīgākajām nodarbēm.

Divas ieelpas, trīs izelpas, divas ieelpas, trīs iz- el -pas. Riebjas. Motivācija turpināt slēpjas tik iekš fakta, ka jārūdās, jāizaicina pašai sevi, lai pārliecinātos, cik tad patiesībā esmu spējīga izturēt, un cik no visas nevarēšanas aizņem dīcamfaktors.

Tā kā skrienu ar austiņām (tās, kuras maģiski rada mūziku), nākas eksperimentēt ar klausāmajiem žanriem un izpildītājiem. Pirmās pāris reizes kaut kā maldīgi bija šķitis, ka r n’ b un european shit radio topu karaļi un karalienes ar saviem bītiem būs labākais pavadījums ritmiskajām ķermeņa mokām. Wrong. Skrienot, kad kāju muskuļi no nepareizā sasprindzinājuma sāp tik ļoti, ka gribas kaukt baltī, turklāt sirds nu tik ļoti prasās ārā pa muti, dusmas uz komercmūziku un yobitchshakeyourass atdzīvojas, pieņem izmērus un padara manus soļus vēl smagākus.
Metāls ir labāks, bet ne gluži piemērots mokošai elsošanai, kad it’s all about the rythm.

Un tad es jaunatklāju postroku. Ne jau nu tā, ka būtu kāda diena, kad nebūtu neko no tām elektrizējoši valdzinošajām mūzikas skaņām baudījusi, tomēr nebija mēģināts to klausīties skrienot. Pamēģināju, atzinu par perfektu esam, darīšu vēl un darīšu daudz.
Vienīgi tuvākajās dienās laikam tomēr esmu spiesta ņemt pauzi. Kakls tā kā sāp. Kaulus tā kā lauž.  Varbūt nevajadzēja minisvārkos un krekliņā Nabaklab dzišindienā vaļējajā iekšpaglamā stāvēt?

Varbūt.

Reku viens no man mīļajiem skrienamgabaliem –