Arieta's Blog


legally blonde
maijs 30, 2010, 9:30 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Zinu, ka jau pēc 30 min manā galvā nebūs ne miņas no tik idiotiskas domas, kā tapināt šo ierakstu. Bet te nu es esmu – tikko pēc karstas rožu ziedlapiņu vannas, sēžu satinusies pūkainā un mīkstā cacu halātā un skatos fcking lētu cacu romantisko komēdiju  ar smukulīšiem Cameron Diaz un ,protams, Katčeru. Tā kā visam jābūt nu akurāt kā Holivudas paraugfilmās, par spīti kakla sāpēm, nupat nonstopā izriju pusi šokolādes saldējuma kastes. Tā vienkārši, sēdēju, baudīju “radošumu”, kuru piedāvāja divu skaistu smaidu un acu pāru kinomāksla, un ēdu saldējumu. Jebšu, kā teiktu laumiņa – mazliet norāvos no ķēdes.

Tā taču parasti cacas dara, kad ir maaazliet saskumušas ? Es taču būšu sekojusi īstajam plānam?

Lai nu kā, šodien sev piedodu. Šī ir mana pēdējā grēcīgā diena vienatnē Jūrmalā, kad bezdarbību varu novelt uz “man jau nav kur dzīvot, man nav pamata zem kājām”, un šīs izlaidības beigas taču kārtīgi jānosvin. Vecmeitu style.

Es ticu, ka rīt būs jauna diena, jauna dzīve, jaunas apņemšanās un draudzīgāka attieksme pret birojiem, uzvalkiem un darbu no 9iem – 6iem.

Bet pagaidām – What happens ir vegas…



“deserta šokolādei līdzīgs produkts ar pildījumu ar dārza zemeņu garšu”
maijs 30, 2010, 5:54 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Šīsdienas vilšanās nr. 58  – ilgi kārotā un visbeidzot dabūtā šokolāde garšo pēc absolūta mēsla ar plastmasas pildījumu. Un es tikvien gribēju, kā izvilināt savu kuslo pēcpusi no stūra dīvāna ar jau izdaudzināto absolūti idillisko skatu uz pēcpusdienas piesauļotu dārzu… un aizvilkties līdz vietējai mellužu bodei pēc kaut kā jauka, ar ko iepriecināt tunci. Lai tuncim jauks svētdienas vakars, lai līksmo un iegrimst kādā zināmā paštīksmē.

Un atkal jau jāpateicas savai sievišķajai, smalkajai intuīcijai, kas tā vien teica: “Jā, aiziet, Ariet, pērc vien to šokolādi ar zemeņu pildījumu, nerausties, piever acis uz to, ka cena tikai 35 saņi! Tu taču zini, ka naudas nav daudz…tu taču ļoti gribi pielikt seju un atlaisties dīvānā, lai aizmirstos kādā nekvalitatīvā komēdijā…tu taču apzinies, ka kvalitāti ne vienmēr nosaka cena… nu, Ariet!!! Cilvēki aiz tevis rindā gaida, dari kaut ko! ”
Lūk, par spīti pārliecinošajai un neapšaubāmi loģiskajai pārdomu un iekšējo pamudinājumu līknei, šokolāde tomēr izrādījās mēsls. Un, kas gan varētu būt vēl nejaukāks par šādu atklāsmi siltā un zaļā Maija vakarā? Protams, ignorēt plastmasas sviesta garšu uz mēles un turpināt lēni “baudīt” salkano masu gabaliņu pa gabaliņam vien.

Vispār, ir dīvaini. Atkal jau sēdēt kastu, kastīšu un drēbju maisu cietoksnī un apzināties, cik tas nepastāvīgs, cik ilgus gadus tam vēl būs laika noilgums. Ka šobrīd pēc 3 mēnešu ciemošanās Jūrmalmājā, viņš pārcelsies uz 3 mēnešu dzīvi Valdemāra ielā, lai pēc tam dotos atkal uz kādu no pusēm, pagaidām turot no manis noslēpumā – uz kuru tieši.
Lipīga no pašas sarūpētā materiālisma, nosacīti pašas sagādāto un par nepieciešamām saukto mantu ielenkta un ierobežota. Vienīgais labums, ka ar katru pārvākšanos to apkārt apkarināto miltu maišeļu kļūst arvien mazāk, prioritātes un vajadzības noteiktākas un loģiskākas. Cenšos cīnīties ar sentimentu un nostaļģiju, neskatoties atpakaļ uz lietām, kas nedod spēku iet uz priekšu, drīzāk atņem enerģiju un velk atpakaļ zeltaino putekļu piestrāvotā vakardienā.

Es te varētu gari muldēt, bet lielāko pārvākšanās drudzi jau esmu no sevis nopurinājusi, pie kam esmu svēti apņēmusies dot iespēju saulrieta gaismai un krāsai iespēlēt pa taisno sirdī iekšā. Ir tik viegli padoties spilgti dzeltenzaļajam, kad tas uz gaiši pelēkzilā virmo nepārtrauktā kustībā. Vai sajust laimes tirpiņas kāju pirkstos, sperot soļus nule nopļautajā mauriņā. Dot iespēju visam, kas baro bez maksas, nepadarot to par labdarību, bet beznosacījuma mīlestību harmonijas radīšanai.
Ak jā, un paldies Ilkai par linku uz 1,5 gadu vecām veģetāriešu vakariņām, un paldies Grēviņam ( lai arī neapzināti), bet par īsto muzikālo emociju īstajā brīdī. Cienājieties jūs ar –

http://www.youtube.com/watch?v=8dMOjCMoJ0o



i’ll go until my heart stops
maijs 30, 2010, 1:51 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Bija doma saraudāt seju līdz emo acu stāvoklim un pēc tam sasmērēt ieraksta fonu ar tušas paliekām, tā lai spēcīgi un Avrilas stilā. Tā, lai iebliež. :D Diemžēl, virtuālā vide tādu opciju pagaidām nepiedāvā, bet, kad piedāvās, uz skropstām noteikti vairs nebūs nekādu smiņķu, pie tam viss, kas rauj gabalos, jau sen būs izsāpēts un, ja ne aizmirsts, tad neaktuāls noteikti.

Šīvakara mācība nebūt nav kas jauns vai nedzirdēts, bet saprotu, ka nāksies sev to potēt iekšā ar varu, kamēr nekļūšu viedāka un mazāk mazohistiska. Proti, nu nevajag šādā dvēseles stadijā skatīties romantiskās komēdijas vai, nedod dievs, drāmas. Toties man vienmēr pa rokai ir arī antidote – šoreiz Laumiņas ieteiktie 36 crazyfists.

Tagad atliek vienīgi cerēt, ka vismaz sapņu pasaule mani šonakt, mīļas pārmaiņas pēc, pārāk nespīdzinās un būs tik nesaistīta, ar ikdienā notiekošo, cik nu vien var. Ka nāks vienradži ar varavīksnes krāsas krēpēm, ziedēs visas puķes un koki reizē, laiks nepastāvēs un, kad vien vēlēšos, mazi Umpalumpas gādās man sudraba biķerī malku no šokolādes upes, bet fonā ģitāras strinkšķinās skaisti iedeguši, puskaili puiši ar tumšiem un lokainiem matiem. Hell yeah.

Arlabunakti realitāte, I wish I never wake up again. :)



Say M-I-E-R-S
maijs 28, 2010, 1:03 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

mana *all time favorite* kaķu bilde. Mans miers un manas debesis :)

Gribu mieru. Vienu lielu, dziļu māla bļodu līdz malām pilnu ar pūkainu, mīkstu un krāsainu mieru.. un tad ielīst kaut kur stūrī zem jumta loga ar skatu uz statiskām, pašpārliecinātām, pašpietiekamām un pārpasaulīgām zvaigznēm melnā plašumā, un leksēt to mieru iekšā, aizgūtnēm vien.

Protams, ka nav tā, kā es gribu, jo tā jau nekad nav, izņemot īsos labsajūtas mirkļus, kuri atskrien bez iepriekšēja pieraksta, lai tikpat ātri pazustu, atstājot vien vāru nojausmu, ka ciemojušies.
Ir tikai katastrofāls nemiers, satraukums, apjukums, neziņa, tūkstotis un viens akacis zem zolēm, pārlieku karsta saule virs galvas, pārlieku daudz kliedzošu un brēcošu vēlmju, un par daudz apspiestu kaislību.

Pozitīvi ir tas, ka ar katru pārvākšanos mantu paliek arvien mazāk, un nupat jau izskatās, ka viss, kas nav mēbeles, būs nogādājams ar manu veco, uzticīgo omi vienā piegājienā. Vēl jau negribas skaļi kliegt pasaulei sejā, ka esmu kļuvusi mobila un brīva 21.gadsimta sieviete, bet tādam raksturojumam noteikti tuvojos!!!

Vizsdrīzāk, ka tās bezcerīgās skumjas un vieglais aizkaitinājums ir sekas tam, ka nav jau visa šī dzīvesvietas maiņa gluži tāda, kā plānota un iecerēta, meklēta un lolota. Tomēr nekas cits jau neatliks, kā ticēt, ka MEKLĒJOT neko riktīgu jau mēs neatrodam; tas riktīgais atrod MŪS brīdī, kad atslābināmies un ļaujamies pofigisma paisumam.

Šodien man patīk, kā vampīri dzied savās brīvdienās par bērniem, kuriem nav izredžu –



Nākamā pietura – lāčplēša iela
maijs 27, 2010, 4:38 PM
Filed under: Ausu prieki, Sajūtas un pasakas

Nu tad beidzot ir.

Kaut kas nedaudz stabilāks, vismaz uz gada 3 zaļākajiem un skaistākajiem mēnešiem. Es neteikšu, kas tas ir, tikai minēšu, ka sākas ar DZĪVO un beidzas ar KLIS, tajā ir 9 burti, 6 dažāda izmēra pamata sastāvdaļas un 2 mazāka izmēra aksesuāri ar skatu uz baznīcu, un ostas puses jumtiem. Iespējams, ka tuvākajā laikā īpašajiem ,vai izredzētajiem, vai uzminējušajiem, tiks atklātas arī sīkākas detaļas, vai, varbūt, pat ļauts ieskatīties Noslēpumam taisni sejā, bet par to vēlāk. Kad pati būšu noslēpumu izgaršojusi līdz galam un sapratusi, kā garšo, vai garšo, un vai tas baros mani morāli, vai arī tikai fiziski spēcinās un stutēs.

Visādi citādi ir vasara. Zied, smaržo un zaļo, dzīvo un dzied, runājās un ne mirkli vairs nepiekūst, nedodot atelpu maņām. No tā virpuļviesuļa galva akurāt noreibusi, bet cenšos turēties pie haosa epicentra cieši jo cieši, lai, gadījumā, ja kāds izrauj lielajai, piepūšamajai vasaras bumbai gaisa aizbāzni, man vēl arvien paliktu pie kā turēties un es netiktu aizrauta kaut kur negaisa padebešos, nezinot, kur nosēdīšos.

Un vēl, ja man būtu fotoaparāts, es jums daudz daiļāk varētu parādīt, cik skaisti Laumiņa prot darināt rotas krāsu mīlošām meitenēm. Manā īpašumā tagad ir tik burvīgas krelles, ka mani pilnīgi noteikti apskaustu pat visas jūras un mežu laupītāju meitas, Arabellas un Ronjas, skaisto vārdu īpašnieces. Nu šitik burvīgas ———————————————>

Es zinu, ka daudzām acis zib un daudzas arī grib (īpaši tās, kam plastikas ķēpas neiet pie sirds), tāpēc ķeriet rokā un plaukstās laumiņu, barojiet ar saldumiem un citām noderīgām lietām, un noteikti arī sev varat tādu sadabūt. :))

Vispār man šodien iekšā bija gruzis… nu nevis parastais emo gruzis, bet lielais, melnais – emo gruža vectēvs. Viņš atnāca un nolakoja man melnus nagus, un lika klausīties sērīgas meldijas, un slapināt seju. Māte paskaidroja, ka tas neesot vis gruzis, bet pilnmēness, jo gruži vasarās īsti redzamības robežās nerādoties, esot noliegums. Lai nu kā, nagi tagad ir melni, pa iekšu ņemas kukaiņu kavalērija, bet es skatos zaļumā pa logu un domāju, ka man pietrūkst jūras, pietrūkst mīlestības sevī, pietrūkst mīlestības pret pasauli, kura man sevi tik skaistu ir uzdāvinājusi, atrisinot eksistenciālos jautājumus un ļaujot baudīt nesteidzoties.
Un ja tā padomā.. var jau arī sadzīvot ar gruzi, un melni nagi man tīri labi patīk. 2010. man ir piekāpšanās gads, ceturdaļgadsimta gads, jaunas mūzikas, jaunu cilvēku, jaunu skatpunktu, plašāka redzesloka gads.

Tālab došu jums dienišķo muzikālās dailes devu (šoreiz tādu iebumsnījošu, lai pamodinātu 4dienas iesnaudušās iekšējās personības) un steigšu vest Zelta divu riteņu gazeli un sudraba 4 riteņu omi pie ārstiem.

Un par cerību pilno skatu nākotnē. Ja man būtu iespēja meistarot video, es radītu saulrieta siltuma gaismu, papeļpūku lidojuma slāpēto eleganci, nesteidzīgu braucienu ar divriteni cauri liepu alejai. Un minčus uz krāsotu koka māju pirmo stāvu palodzēm.



par A un R
maijs 25, 2010, 12:17 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Pienenes noziedējušas, zāle pagalmā ataugusi īstenā gandrīz-jūnija zāles garumā, bet koki balti un pūkaini no smaržīgā pavasara sniega. Es, toties, ieputināta PĀRMAIŅU pavasarī līdz kaklam, un cenšos vēl kaut ko pa apakšu kūņoties, kaut kur tikt, kaut ko paspēt, kaut ko pamanīt un izbaudīt. Laikā, kad viss kājām gaisā, kad vienus ziedus tik bezkaunīgi ātri nomaina citi un kad temperatūras stabiņš lēkā kā negudrs, grūti noticēt, bet šīs te dabas mātes rotaļas šķiet vien liegs rīta vējiņš salīdzinoši ar tām pārmaiņu vētrām, kuras virpuļviesuļiem plosa manu rudo galvu.

Nepilna nedēļa dzīvesvietas atrašanai Rīgā nes sev līdzi daudzas jo daudzas tikšanās ar svešiniekiem, kurus redzu pirmo un, visdrīzāk, pēdējo reizi. Jaunas personības, viņu mīmikas un žesti gan man ir kā tāds bezmaksas saldais ēdiens, kad var vērot, izdarīt pieņēmumus, secināt un pārkrist pāri pašai saviem aizspriedumiem.

Ja kaut kādā veidā jārezumē pagājušā nedēļa, tad visdrīzāk jau ar Arietām.

A un R ir lieliskākie burti skaista un skanīga vārda veidošanai, tā man allažiņ šķitis. Tajās skaņās tāds dzinulis, enerģija, dzīvesprieks un spēks, ko gribas izkliegt piedauzīgi skaļi pa visu nakts melnuma Strēlnieku laukumu. Varbūt tieši tāpēc 22.maija izskaņu izdejojām un izbļāvām metāla pavadījumā iekš Depo šmucīgajām, bet pagalam viesmīlīgajām un izdejo-trako-lēkā-jamajām telpām. Tas bija tik bezgala daiļi, ka vēl nepilnos 25 var ārdīties kā pilnos 18. Un ne alkoholu vajag, ne pilnu deju zāli cilvēkiem, ne draugu baru. Puiši blieza kvalitīvu metālu  (ja nemaldos, Ambrosia bija tā paņemošākā blice, bet garantijas nav, jo pret pārējo pūli mazā Arieta bija pavisam īsiņa un pārlieku mūzikas varā), deju zālē dj rūpējās par to, lai ne brīdi negribētos sēdēt malā, savukārt Laumiņa bija perfektākais deju biedrs!!!

Rakstāmo kopā nespēju šodien savākt, iespējams tā ir tāda manas šībrīža sadzīves miniatūra projekcija virtuālajā telpā. Bet katrā ziņā, paldies tiem, kuri 6dien ieradās, īpaši šai te —–> :)

visu laumiņu Laumiņa L.

Bet reku dodu ieraksta patieso tapšanas iemeslu, jo gaužām gribējās padalīties ar jaunuzrakto –

Vasaras krāsu un siltuma svinēšana hipijiskā mierā un ar smaida krunciņām ap acīm (+ tam visam eņģeliski skaista soliste) —>

Vienkārši paņemošs gabals bez visiem hipijiem un krāsiņu bullshita :P —->



+27
maijs 20, 2010, 1:52 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Es te rakstīju un  pierakstīju daudzus jo daudzus liekus teikumus, maziņus melnumiņus uz tīra un plaša, neapdzīvota baltuma. Un tad visu tā rūpīgi izdzēsu un paslaucīju zem dīvāna, jo varbūt netīro veļu vispirms vajag izmazgāt, pirms karināt pagalmā starp ziedošām ievām.
Iespējams, ka miega bites pie vainas, ar saviem medus kukuržņiem un ziedputekšņu varavīksnēm uz pasaku valstību. Tās bites īpaši darbīgas pēc +27 grādu dienas Rīgas centrā augstpapēdenēs ar smagu datorsomu un nepiedodami lielu un fcking neērtu dekoltē.

Vispār laikam jau beidzot maijam īsta pārmaiņu garša. 1.jūnijā būšu jau pilnīgi citā pilsētā, pilnīgi citā mājā, dzīvoklī un istabā, pilnīgi citā kompānijā. Pēdējais gan nosacīti, jo Džūnas jaunkundze ir svēti solījusies sekot, lai kur arī šī dzīve mani iesvilpotu.

Nerakstās šonakt, dateles ir ļoti saldas, kaķa murrāšana šalc ausīs un visapkārt tas kņudinošais nemiers. Nu tas, kurš bungā pa visām sienām un grīdām, radot tādu sajūtamu vibrāciju. Ka kaut kas nāks, kaut kas mainīsies, un ar šo “kaut ko” vismaz uz brīdi visas vecās sliedes atkal būs nost un nāksies balansēt. Un tajā visā kokteilī vēl neziņa, skatījums uz utopijas pasauli caur cinisma brillītēm un tamlīdzīgas lietas. Nepienākušas un nepieietas.

Man, piemēram patīk kā šitādai nepienākušai dziesmai ( skat.zemāk), pretnostatās pavisam pienākusi ( vēl zemāk)



labas domas, labas domas, labas domas
maijs 12, 2010, 11:23 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Šodienas krāsas un sajūtas Toms izdzied un pārējie izspēlē tik skaisti, ka sāpīgi –

Nevelkot neko garumā – es esmu nogurusi no labo domu domāšanas, no akcentēšanās uz pozitīvo, no iešanas pa saules pusi, no skaistām cerībām. No tā visa es nekļūstu veselāka nenieka.

Kakls gan ir atkarots no Turku ielu tirgoņiem, toties tagad citi orgāni ķīlā paņemti. Un tā kā piere ir ļoti sāpīga un smagnēja, sanoša bite, kas taisa vates migu deguna dobumos, tad man galīgi visas domas un emocijas sapinušās tajā vatē. Nu akurāt tik ļoti, ka nevar izrakstīt ārā.

Tāpēc ir tikai šis te. Plastikas un akrila piespraudīšu kaleidoskops. Autors – rudmate, tautā dēvēta arī par bruneti, kura nu jau teju 2 nedēļas nevar vērot maiju plaukumā. Goddamn!!!



viņš mani biksta
maijs 9, 2010, 1:16 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

…sēžot tepat blakus dīvānā, ielicis savu plaukstu manā, un klusītiņām ņurd.
Laikam jau būšu atradusi savu īsto, jo kā gan citādi tulkot šīs mīlestības izpausmes – ne mirkli no manis neatstājas, viņa jūtas aug augumā un meklē kādus fiziskus veidus kā sevi pierādīt. Nu jau nedēļa būs apritējusi kā esam kopā, roku rokā.

Es un mans fcking jaukais elpceļu vīruss. Viņam te labi – siltas tējas, siltas zeķes, siltas šalles.. un vispār – silta uzņemšana. Nesmādē ne antibiotiku triecienus, ne sūkājamās tabletītes vai deguna skalošanas kūres. Ne -e. Viņš ir stiprs, neatlaidīgs un tik bezgala jauks, ka vēlas ar mani doties visur. Un savā bezgalīgajā greizsirdībā pat nedomā palaist mani vienu pasaules plašajos ceļos. Pat, ja tas būtu tikai līdz Melnās Piektdienas namdurvīm, velnsarārā!!!

Pie joda, es gribu Parkway drive, gribu vilkt savu ūberpavasara kleitu un baudīt spirgti zaļo uz negaisa vēsi pelēkā.

Sātan atstājies!



maijs 7, 2010, 12:22 AM
Filed under: Ausu prieki, sirds paisumi

viegls un maigs kā
skatiens acīm puspievērtām
cauri skropstu miglai
maija rīta palagu baltumā


kā izdomāts pieskāriens