Arieta's Blog


vai pasaule prot smaidīt?
jūlijs 30, 2010, 11:32 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Gribas šitādu noskaņu saglabāt visai piektdienai cauri un sestdienā iekšā. Lai var kā vakardien – traukties uz zeltainās gazelles pa ģertrūdes ielas bruģi, saulei skropstās spēlējoties, un smaidīt par to, kā ir, par vasaru visās šūniņās, par jūlija enerģizējošo spēku. Ja vēl piemet to čilīgo un vieglo sajūtu, kāda rodas svilpojot, un to bērna noslēpumainību, kas čukstos slēpjas… :)

No vienas puses, visu laiku kliedzu pēc miera, sakārtotības un kaut kā, kas mazliet līdzinātos rutīnai, lai dabūtu iekšējo bardaku sistematizētāku, krāsiņu pie krāsiņas. Lai varavīksni iekšā salipinātu. No otras – ir tik daudz darbošanās, iešanas un braukšanas rada to nepieciešamības sajūtu; to, kura citiem pret tevi. Un ir jauki rīta dzestrumam ļaut sevi modināt, aizdūdot līdz virtuvei pēc brokastu kafijas un vest cirtas žāvēties lodžijas vējā, kad zini, ka šodien tevi (un tieši tevi), kāds gaida, grib satikt un ir atvēlējis šķipsnu sava dārgā laika. Vēl jaukāk, ja šis kāds ir draudzīgā lāču skāviena cilvēks, vai arī potenciālais ienākumu avots.

Tagad jādodas, lai var visas enerģijas sakopot uz labajām domām par to, lai rītu Tallinas ielu varu saukt par savējo. (fingers crossed)



miers mājās
jūlijs 28, 2010, 2:11 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Var jau būt, ka noilgošanās pēc kaut kā vai kāda ir veselīga, gluži tāpat kā izsalkuma sajūta, ar noteikumu, ka pēc īsāka vai garāka laika perioda tā tiek apmierināta. Var jau būt. Bet mana neizsakāmā pārilgošanās pēc manām mājām, kurās ir pareizās krāsas, pareizie priekšmeti pareizajās vietās, vīraka smarža un murrājošs spalvu kamoliņš….nu ir tik ļoti ieilgusi, ka draud sadragāt iekšas.

No otras puses, tas neizmērojamais gaidīšanas periods ir iemācījis pieticību un citu skatu uz dzīvojamo vidi. Piemēram, vēl pirms pāris mēnešiem absolūtu iekšējo pretestību izraisīja bloku mājas ar mazgabarīta kastīšdzīvokļiem un plastmasas logiem, kas neļauj elpot. Vairs ne. Nu jau es priecātos par jauku, nesmirdošu kastīšdzīvokli pieklājīgā attālumā no centra, jo tās slāpes pēc savas vides ir ņēmušas virsroku. Un, analizējot šo paradoksu ar savu jauno otrās-iespējas-došanas skatījumu uz pasauli, es saprotu, ka viss jau patiesībā ir tīri vienkārši, loģiski un likumsakarīgi. Proti, es kā dizainere baidos no lētām, nekvalitatīvām konstrukcijām vai nepārdomāta plānojuma un standarta risinājumiem – dzīvot bloku mājā taču vienmēr ir bijis absolūts tabu. Bet patiesībā? Patiesībā taču tieši ar dizaineres skatījumu uz lietām es spēju pielāgot telpu saviem standartiem, vajadzībām un vizuālās estētikas etaloniem. Smieklīgi, ka nepieciešams teju pusgadu ilgs bezmāju periods, lai apjēgtu pašsaprotamo.

Tas interjers bildītē ieraksta sākumā ir neaprakstāma daiļuma, toņu harmonijas un funkcionālā plānojuma kokteilis. Es zinu, ka nebūs tā, bet visiem spēkiem centīšos dabūt to noskaņu – to vieglo, lidojošo, iedvesmojošo, kura, no rīta pamostoties, liek lūpām savilkties smaidā un mīlēt pasauli ne par ko, tā pat vien.

Bet, izkāpjot no skaistās un apcerīgās dūdošanas, man gribētos pateikt, ka vēl vairāk par skaistām tirkīza sienām un rakstāmgaldu kastes-uz-krēsla vietā, man gribētos, lai aiz loga, kaimiņos, kāds nonstopā nespēlētu savu akordeonu vai elektrisko sintizātoru, vai arī kas tas, pie velna ir!!!! Šobrīd jau kādu 2.stundu notiek “brauciet lēnām pār tiltu, draugi” un “cik blēdīgi tie vecāki” atskaņošanas mēģinājumi. Mēģinājumi, kuri ik pa laikam, pie nepareizi nospēlētas nots, apraujas, lai turpinātos atkal no jauna, un no jauna, un no jauna. Līdz klinķim. Es tikai gara acīm varu iztēloties, kā kāds makten iesvīdis opis nošļukušās padomjlaika trenūzenēs, bikšturos un bez krekla, trenējas savam izgājienam savas un laulenes 50. kāzu jubilejā, kamēr saimeniece virtuvē vāra treknu vistas buljonu. Vai, varbūt, citādāk – aizgājis priekšlaicīgā pensijā, viņš apsver alternatīvas peļnas iespējas un nu štuko repertuāru savām koncerttūrēm Vecrīgas pievārtē. Lai nu kā arī nebūtu, es noteikti negribētu spiest viņa tuklos pirksteļus un zvaigžņotām acīm klausītos šo samezglotos skaņu virknējumus. Jo man ir līdz kliņķim!!!!

Un es ievelku elpu, pagriežu skaļāk melodiju un ritmu kakofoniju un ļauju acīm līksmot. Lai jums forša nedēļas vidus diena, gaidot jūsu chesnut / kitty / turquoise / chocolate / sleepy vai kādu citu no daudzajiem SUNDAY paveidiem ! :) —->



par īsto sajūtu
jūlijs 27, 2010, 12:22 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Viņa ļoti ilgi bija slēpusies, tēlojusi aizvainoto un nepieejamo, ierakusies drēbju skapja dziļākajā kaktā, turpat vien – pie netīrās veļas un nobristo kedu pāra. Katru reizi, kad centos aicināt šamējo mesties uz vienu roku, palīdzēt dabūt iekšiņu uz āriņu, sakopot iekšējo viesuļvētru līdz (kaut vai)  apskāviena lieluma ierakstam, šī vien iecirtīgi papurināja savu cirtaino galvu, apgriezās uz papēža un palika tupam tumsā. Nezinu, kas šodien tik ievērības cienīgs, ka viņa savā apakšējā plauktā kļuvusi tāda kā nemierīga, bet jau kopš paša rīta agruma dzirdu klusu knosīšanos.

Viņa, īstā sajūta,  nenāk bieži, bet kad nāk, tad, es ļoti ceru, ka uz palikšanu.

Nezinu, vai vispār iespējams tagad izrakstīt visu šajos divos mēnešos iekrājušos, jo daži notikumi jau noputekļojušies blāvi pelēki, bet vasara taču arvien ritinās uz priekšu, un es neļaušos sev nokavēt ne gramu krāsas un ne mirkli siltuma.

Šobrīd Arieta ir bez savas mājvietas un kaķa, bez rakstāmgalda un krēsla, toties ar trakoti karstošu datoru, salauztu vellapēdu, veselu kaudzi darāmo darbu un šo –