Arieta's Blog


smaids zobklabja gadalaikā
novembris 30, 2010, 6:00 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

No šodienas es sākšu konsekventi ticēt idejai, ka viss notiek pareizajā laikā un konkrēti man piemērotākajā veidā. Kā gan citādi lai izskaidro visu notikumu virkni, kura malā stāvošam skatītājam būtu saucama par nožēlojamu izmisumu, savukārt manī rada vien tādu gruntīgu optimismu un pagaidām nesagraujamu apņēmību?

No š.g. februāra apzinīgi, pēc tam jau ar kamolu kaklā, vēlāk – izmisuma asarām acīs, meklēju darbu. Jebkādu darbu, atmetot vismazākās izdzīvojušās ambīcijas un mērķus, piedrāžot nesen iegūto bakalaura grādu. Augusta sākumā Liktenis pagrieza man savu otro, laipno sejas pusi, un izdevās iegūt pārdevējas vietu veikalā….kuru gan atvēra vien oktobra vidū. Sākumā jau laime absolūta, regulāri, kārtīga un bailīga mietpilsoņa sirdi sildoši ienākumi, liekulīgi smaidi jaunajiem krieviem, un mākslīgās rozes. Bet tagad? Pilna galva viskrāsaināko ideju, brīvas rokas blogošanai, bet, vislabākais, ka vairs nav tā sajūta, ka pakāšu savu laiku nevienam nevajadzīgā veidā. Netīru neredzamus putekļus, bet tā vietā, piemēram, aukstumam spītējot, izlaižu riksīti līdz Matīsa tirgum, lai pēc tam, pa kniepadatas lieluma virtuvi šiverējoties, uztaisītu baraviku risoto. Risoto, starp citu, sanāca absolūti burvīgs, aromātisks un pat pārāk vilinošs.

Muzikālais noskaņojums – gaišs, viegls, krāsains un vieglprātīgs –



smieklu liegums
novembris 29, 2010, 11:45 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Kad vakar pie durvīm kāds zvanīja, nenāca ne prātā, ka tie mūsu nedzirdamie, teju neeksistējošie kaimiņi. Kur nu vēl vairāk – ka nāktu ar agresiju, slēptu naidu un dusmīgām acīm! Kas tev deva!

Izrādās, tepat aiz padomju lakotā skapja mitinās kautra, bikla, pie sienas pat pieklauvēt nespējīga latvju meitene. Kura, redziet, nespēj naktīs gulēt, jo KATRU DIENU pēc 1iem naktī no mūsu dzīvokļa skanot skaļi, traki smiekli un kāds nelabi bļauj. Ko mēs darām? (Protams, ka skaļi smejamies (pie labiem jokiem ikvakara filmās) un kliedzam (kad vīns iztriekts pareizajā daudzumā)). Loģiski, ka patiesību viņiem nedzirdēt, tāpēc nācās vien apmierināties ar to, ka neko nezinām un, ka vispār pēc 1iem jau viena no mums vienmēr guļ, bet otra, līdz ar to, uzvedas klusu kā pelīte.
Bet tā cilvēku tieksme pārspīlēt, izbolītām acīm spalgi brēcot, ka “saulīt, mēs jau nu zinām labāk!”, “Meitiņ, mēs jau neesam kurlas!”
Labs ir, tad paliksim pie tā, ka katru nakti pēc 1iem mēs sarijamies sēnes, appīpējamies, lai sagatavotos bļaušanai un vājprāta rēkšanai precīzi 3:00 nakts melnumā.

Tematikai –



pūču dienas
novembris 29, 2010, 10:02 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Man patīk pūces.
Fakts.
Linda teica, ka tas tādēļ, ka viņas vizuāli esot līdzīgas kaķiem, tādas pašas ausītes, tā pat ķepiņas kopā saliktas sēžot. Es varētu vēl bilst, ka tik pat mierīgi un valdzinoši acis mirkšķināt prot, kā arī abiem tā vieduma un nesatricināmās harmonijas aura, kura nezūd ne mirkli. Un kā tad nepieminēt faktu, ka viņus abus, un mani, vieno māsa Nakts.

Valsts dzišindienu atzīmējot, kopā ar Līgu devos uz Potera pirmizrādi. Ja neskaita mazo spiedzīgo balstiņu īpatsvaru kino zālē, filma mani aizrāva tik ļoti, ka lidinājos tajā sapņainajā pusnomoda puspasakas dimensijā visu atlikušo vakaru. Smieklīgi, bet šoreiz tik tiešām jāsaka paldies kapitālisma rijīgumam un negausībai – aiz vēlmes, pieņemu, gūt pēc iespējas lielākus kases ieņēmumus, 7. Harija Potera grāmata sadalīta divās ekranizācijās. Līdz ar to nebija sataustāma režisora vēlme sabāzt visus notikumus nieka divās stundās. Gluži otrādi – bija pauzes izgaršošanai tieši atbilstošajās vietās un nepieciešamajā garumā, turklāt nezaudējot ne notikumu aizrautību, ne atbilstību grāmatas oriģinālajam sižetam. Malači kabači, krč!

Tad nu, kā rezumē no iepriekš rakstītā, man tagad ir pašai sava zinību uzraudze, bloga patronese un skaudra atmiņa par pārdevējas amata priekiem. Reku viņa, pagaidām vēl bez vārda. —>

 

 



un bija advente
novembris 29, 2010, 9:13 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

smuki samākušies padebeši Rīgas namu jumtos

—->

“Šitin tā te pēdējās nedēļas izskatās mana dienišķā paradīze, manas astotā stāva debesis” – gribēju rakstīt vēl pirms pāris nedēļām. Vai vismaz vēl pirms nedēļas. Nu jau viss ir pavisam, pavisam citādāk. Mainījušās krāsas, gaisa temperatūra, nokrišņu veids, svārku garums un zābaku neglītuma koeficients. Itin vienkārši – baltā, nesatricināmā ledus karaliene ir piestājusi uz tādu ilgāku vizīti. Veikalu plauktos sadzimuši nepareiza biezuma “ziemas” zābaki no valstīm, kur par sniegu cilvēki zina tieši tik daudz, lai atpazītu šo vielu pastkartīšu ilustrācijās un Ziemassvētku filmās.

Rīgas siltums pārlieku satrakojies, piepeši nolāpīti devīgs. Šorīt kārtējo reizi sparīgi spārdīju nost vatēto segu, lādēju suteņa karstumu un pēcnakts gaisu, kurā varētu ne vien cirvi, bet veselu tanku iekarināt. It kā jau man nepieklātos sūdzēties par pārlieku lielu siltumu, un es to arī nedarītu, ja kāds labdaris pieteiktos labprātīgi apmaksāt ikmēneša apkures rēķinu, kurš solās būt grandiozs.

Vispār laikam pēdējā laika netapušo ierakstu notikumi pavisam atšķirīgi un nesarakstāmi draudzīgi kopā loģiskā pārstāstā. Tad nu izmantošu veco, labo un mūžam nerūsējošo punktiņmetodi –

* Vīna patēriņš pieaug proporcionāli temperatūras stabiņa krišanai
* Dzīvnieku pretblusu šampūns Džunifera spalvai piešķīris valdzinošu mirdzumu un vijīgumu. Svēti ticu, ka efekts uz maniem matiem būtu grandiozāks nekā no izreklamētajiem Garnier, Fructis un Pantene pro V.
* 6dien mums ar Laumiņu ietirgojuma rekords, nespējām vien sist čekus, mainīt naudiņas un tīt stiklus burbuļplēvē.
*Šodien man tapa par vienu darba vietu mazāk, un par nezināmu skaitu skaistu miera un miegu rītu vairāk. Varētu jau teikt, ka nezūdošs smaids sejā ir nepareizā reakcija, vai arī, ka positive-thinking ir saindējusi manas latvietes smadzenes.
*Filmu listē divas jaunas iemītnieces – The city island un Lovely, still.

Pirmā tāda darbīga, ar asprātīgi pārdomātu un līdz detaļām nostrādātu, ievelkošu sižetu, kurā kādas, it kā standarta ASV ģimenes nesaskaņas un noslēpumi vai noklusēšanas ir ikdienas komunikācijas pamatā. Sulīgi dialogi, skaists “sliktais” puisis ar tumšām lokām, itāļu temperaments un skaļums. Galvenais, ka skatīšanās laikā nepārņem sajūta, ka tev mēģina iebraot jau atgremotu produktu, bet gan cenšas piedāvāt ko svaigu, nedaudz nepierastu garšu kombinācijās.
Otrā mazliet salda, bet jauka no matu galiņiem līdz papēžiem. Par mīlestību vecumā, kurā iemīlēties, IT KĀ, nemēdz. Nepameta sajūta, ka pamatdoma mazliet atvasināta no slavenās Romantiskās drāmas the Notebook, tomēr filmas kvalitāte no tā nemazinājās. Un pats galvenais – atkal īsti neierakstās standartos, jo nobeigums pārsteidz nesagatavotu, pilnībā izsitot no svecīšliesmiņu un kamīna romantikas snaudas.

* Dzelzavas ielā adventes vainags ir flīze ar ornamentu, uz kuras 4 tonāli saskaņotas sveces; starp tām – šokolādes un kanēļa aromāti.


* Atrasta jauns interneta radio, kurš priecē ar katru dziesmu, neprasot pārslēgšanas. Lai arī nedaudz nodrillēts, tomēr patīkams fons Džilianas runāšanai stundas garumā. —->
http://www.live365.com/index.live (Es klausījos alternative nation)

Noskaņojums vispār galīgi neslikts, lai arī maķenīt slinķis.



piekvēpusi
novembris 27, 2010, 3:15 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Indijas kanēļa dūmi palēnināti un kinematogrāfiski piedzīvo manu istabu; vīraks kā cigarete ar personīgo plaušu arvien sarūk, izkūpēdams laimes, iekšējā miera un izdomātas bohēmas izjūtās. Es sēžu kaut kur dūmu virpuļu malā, zogu sev no rīta tik ļoti kārotās miega minūtes, jo itin vienkārši nespēju atteikt savai iekšējai neārstējamajai romantiķei pārdesmit minūšu šokolādes sveces smaržas, piparkūku un pirmsmiega kafijas. Izstiepju pa laikam rokas sev priekšā, izdomāju gaisu biezu, un ienirstu. Mazā iesācējas meditācija, plastmasas harmonija, no Ķīnas importētēta domu skaidrība. Redz, man viņa dzidra, kamēr tiek līdz jums, vārdi to saduļķo, ierāmē, pārvērš par viegli pavairojamu kopiju ar standarta saturu.

Vakar vienā no saviem favortīblogiem uzgāju diezgan precīzu verbālu šī mana dzīves posma ilustrāciju – “Āh, un vēl es apbrīnoju tos, kuri ir uzņēmušies to, ko nespēj pavilkt, tā padarot sevi par apsmieklu.” (Autors – Signija).
Šorīt , kā vienmēr (un tagad, ar to balto sūdu uz zemes, vēl neizbēgamāk) skrienot, nevis ejot uz trolejbusu, domāju par sevi, savu uzņemšanos un apsmieklu. Apsmiekls, varbūt, esmu pati savās acīs, zinot, cik ļoti saķēpāju pašas ilgi cakināto iekšējā miera mandalu, piekrītot paveikt lietas, kuras manos spēkos ir vienīgi kombinācijā ar vēmiena sadijas nogurumu. Tomēr tā apsmiekla stadija nav ilga…kolīdz piezogas vēlme paņirgāties par pašas pārdrošību un centieniem plānotājā 7dienu nedēļā paslepus ielīmēt vēl astoto, atceros, cik smagi ir būt bezdarbībā. Pieņemot, ka manā emociju pasaulē pustoņu nav, viss ir primitīvi, brutāli un naivisma krāsās mālēts, atliek vienīgi pārstrādāšanās.

Negribas skaidrot to visu pragmatiski un juridiski. Nu, to visu bullshitu par to, kā mums jāseko saviem sapņiem, un par to, ka gudri cilvēki hobiju pārvērš par darbu. Protams, es, varbūt vairāk kā lielākā daļa sabiedrības, esmu tikusi lutināta ar darbu, kurā sevi atrodu un iepazīstu katrreiz no jauna. Bet varbūt tieši tādēļ tik melni mālējas rēķinu apmaksas darbs, kurā maksā par eleganti atstāvētām stundām, reizumis mātišķi pieskaroties kādai māla vāzei, stikla svečturim vai, tēlotā rūpīgumā notraucot neredzamus putekļus no mākslīgās orhidejas.

Vispār jau man neiet slikti. Ja būtu par latiem 50 mēnesī vairāk, es rīt pat dotos apskatīt vienu daudzsološu potenciālo MĀJU mitekli ar koku skatu pa logu, parketa grīdām un miiiilzīgu happy time zonu – virtuvi. Savukārt, ja man būtu tas, kā man nav, es vēlētos rakstīt šo postu tik ilgi, kamēr plakstiņi nekļūtu medus lipīgi un galva smaga kā svins. Tad es pilnīgi droši un bezrūpīgi ieslīgtu vinnija pūka pakalnu un Ronjas rumpainīšu pasaulē, lai tad, kad miega drebulis liktu sarauties čokuriņā, mani paceltu kādas siltas un mīļas rokas, kuru smaržu nesajauktu ne ar vienu citu pat sapnī, aiznestu līdz midziņai un ierušinātu ziemas kokona segu kalnos. Aizmigt bezrūpīgi, zinot, ka brīdī, kad tu savas rūpes atstāj nepiesietas, kāds viņas labprātīgi pieskatīs, kamēr tu guli.

Ak jā, un šodien noskatījos “Wonderful life”. Par vīrieti, kurš pasaules kapitālismu un korumpētību vaino pie sava nezūdošā pesimisma un “what’s the point” attieksmes. Par atšķirīgām kultūrām un lietu uztveri. Bez salkanām klišejām, spilgtām krāsām, vētrainas iemīlēšanās, milzīgām atklāsmēm. Varbūt kādudien uzrakstīšu konstruktīvāk un tā, lai iekārdinātu vēl kādu noskatīties, jo man jau nu patika pat ļoti. Nebija nekādu great expectations, asaru vai smieklu; varbūt arī tamdēļ, ka identificējos ar cinisma inficēto galveno varoni.

Lai nu kā, man jau mēneši un zvaigznes acīs, miedziņš klāt.



Lietus vairs nelien
novembris 25, 2010, 2:19 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

(Autore: Vija Zariņa, “Sniega pārsteigums”)

I’ve come to a point, kad man savās brīvdienās pietrūkst minūšu, stundu un dienu. Sev melojot, skatos kā pulkstenis ietikšķinājis iekš teju diviem naktī, un sūri rūgtu sajūtu kuņģa un smadzeņu apvidū, apjaušu, ka šādi tikai samazinu sev miega un rītdienas veselā saprāta daudzumu.

Ir tik ļoti ļoti daudz visādu ķecerīgu un pavisam šķīstu ideju, kuras obligāti jāīsteno, vēlams, sākot jau no šī brīža. Bet realitātē ir visādi veikali, padošanās humpalu vilinājumam, pupiņu sautējuma maisīšanai milzīgā vokpannā, džilianas 3. levelam un nolāpīto blusu indēšanai.

Šovakar, kad gājām uz trolejbusu pēc fantastiskā dzīvokļa apciemojuma elitārajā Raiņa bulvārī, tas baltais romantiskais nelietis nebrīdinot sāka plīvot lejā no debesīm. Jā, uhh un ahh, un snieeedzīīīņš, wiii wiiii. Nōt! Man vēl gribas mazliet netuntuļoties, nedomāt par neglītām ziemas stepju jakām un malkas cirtēju zābakiem. Izbaudīt jaunatrasto meiteni sevī, to, kurai patīk svārki, īsas kleitiņas un puķaini krekli, un matu cirtas pa gaisiem. Un ko, pie velna, tagad lai iesāk ar visām tām debešķīgi skaistajām kreklu un svārku grēdām, kas iegādātas šoruden, ledus Morrai spītējot? Vai nu būšu stilīga, cietīšu salu un vēju kā cacai pienākas, smaidu sejā un gangrēnu kāju pirkstos, vai arī jāpārvēršas par melni pelēko kunkuļlāci aka latviešu zelteni ziemā.

Tjā, šovakar jau atkal svešā miteklī pabūts. Tikpat, cik drausmi nepatīkami jūties, kad draugi aizbrauc uz citzemēm laimes meklēt, tikpat ļoti visas tavas mirušās laimes šūnas reģenerē viņu atgriešanās. Fakts, ka biļete uz Rīgu iegādāta vienā virzienā, visas mantas kopā ar māju sajūtu, savestas tepat taustāmā attālumā… un, ka vārdi “man tevis pietrūkst” jau pēc pārdesmit minūtēm var realizēties siltā apskāvienā un smaidīgā klusumā. Tieši tas klusums, kurā nav neērtības, tikai karstvīna dzesēšanas-elpas pūšanas skaņa un omulīgā sprakšķēšana kamīnā. Maijai ir fantastisks buržujdzīvoklis no sērijas “griesti līdz debesīm/ kamēr tiec līdz virtuvei, tēja jau dzeramā siltumā sadzisusi :)”.

Ak jā, un vakar ar Laumiņu dzērām pussauso točkas vīnu, saskandinot par neatlaišanu no darba un jauku dzīvokli. Standarta tosts par smukiem puišiem izpalika, bet neba nu pēdējais vīns :D. Točka jau vaļā ižidņevna, tagad pazīstu arī tumīgo krievu tanti, kura dzimusi Latvijā, bet augusi Sibīrijā.. Lai arī manāmā skurbulī, tomēr no tiesas centās atcerēties visus vārdus latviski, kuri pār vakara drēgnumā piesārtušajām lūpām vēlās ārā kā lempīgas klimpas. “Lietus lien!” Jā…lien gan.



I wanna be a billionaire so fricking bad
novembris 22, 2010, 1:27 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Tai brīdī, kad uzdrošinos blogā publiski paziņot, ka darba lauciņā man viss klājas kā pa sviestu, smērējas gludi un trekni.. še tev! Protams, ka jau nākamajā vakarā pamatīgs blieziens, kurš reālajā pasaulē draud ar štatu samazināšanu jau pēc nedēļas. Es jau jūtu, ui kā jūtu, kādas darbabiedru starpā šonedēļ būs teātra izrādes, cik daudz ziepes tiks iztērētas ziepējoties, un, cik daudz nervu šūnu ņems nelabu galu.

Bet es cenšos saglabāt pašu pamatu – iekšējo mieru, pieņemot situāciju, lai arī kāds nebūtu tās rezultāts. Kā viena vieda meitene man pačukstēja foodfesta pasākuma laikā, viņa nav superšainīga un pozitīva just like that, viņai itin vienkārši ir pofig par lietām, kuras nespēj ietekmēt. Mēģināšu mācīties no loģiskām atziņām un prātiem, kas par manējo harmoniskāki. Galu galā, ja veikals mani negribēs, tad pavisam noteikti priekšā ir kas cits – vai nu glamūrīgāks un ienesīgāks amatiņš, vai, piezemētāk domājot, kas tāds, kas ar sūdainu mietu dzīs manu karmu piena upēs šķīstīties.

Melnajai svētdienai par godu, esmu apgrūtinājusi savu kuņģi ar treknu Lidiņa sacepumu, focaccia un pizza con prosciutto crudo ( vai tiešām tā tos abus rakstīja? …), pa virsu vulgāri uzmetot vēl paŗis šķēles labi mitras šokokūkas. Pilns vēders ir alibi Džilianas izlaišanai un veselīgam skaistummiegam tūlīt pat.

p.s. neliedziet sev ikdienā smaržīgus ķermeņa kopšanas līdzekļus, jo tā aromterapija ar maņām un noskaņojumu dara brīnumu lietas!

*meitene no greipfrūtu un liepziedu ziepju namiņa

 



šogad klausījos
novembris 21, 2010, 11:51 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Te gan tikai daļa no tā, kas 2010.ajā ir veidojis manu muzikālo noskaņojumu. Tomēr katra no grupām savu artavu kādā konkrētā brīdī, daža laba arī ilgākā laikā posmā savu artavu ir devusi. Tad nu es visiem viņiem par godu izveidoju mana bloga playlist vol.2010. Gads bijis pasūdīgs, bet vismaz mūzika skaista :).

band of horses
mono
the proclaimers
parkway drive
and so i watch you from afar
four tet
polo nutini
anathema
slipknot
gogol bordello
sarah blasko
in culto
elbow
sally seltmann
everythng everything
imogen heap
radiohead
gizmachi
yann tiersen
pearl and the beard
splin
city and colour
husky rescue
the miserable rich
everything is made in china
36 crazyfists
vampire weekend
angus and julia stone
stars
dmb
the cure
camille
pomplamoose
peter, bjorn & john
mark ronson
eels
school of seven bells
sky sailing
snow patrol
sigur ros
jefferson airplane
prāta vētra
death cab for cutie
emiliana torrini
eskmo
the xx
broken social scene
sia
ben harper
biffy clyro
imonster
the big pink
moloko
pixies
nneka
the dresden dolls
thom yorke
eskobar
slegh bells- infinity guitars
the naked and famous
villagers
the smiths
brooke fraser
as i lay dying
cold war kids
creed
ida maria
meshuggah
the drums
an horse



par ko tu smejies. nevis AR ko
novembris 21, 2010, 1:35 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Google readerī uzgāju 40 kāda topa  asprātīgākos un augstāk novērtētos tweetus. Tā kā, spītējot globālajai čivināšanas modei, vēl ar vien neesmu un, ceru, arī nebūšu Twittera iemītniece, šie man nedzirdēti. Daži tik labi, ka tā vien gribētos autoru satikt dzīvē, aprunāties, un mazliet varbūt pat sadraudzēties. Jo saka taču, ka sabiedrība, kurā uzturies, arī veido to, kāds tu esi.

Daži no favorītiem –

 




aikānegribasrītuzdarbu
novembris 21, 2010, 12:26 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Visu dienu esmu ziedojusi Džūnas nesaukto un nevēlamo apakšīrnieku iznīdēšanai, pati sevi teju nenoindējot kopā ar negantajiem asinssūcējiem. Tagad kaķis slapš, bet mierīgs kušinās pa savu midziņu, bet es nevaru atiet no foodfesta ēdiena fetiša, un reizē – no brīvdienu nesteidzības un viļņojošā miera. Gribas vēl pāris tādos viļņos ienirt, un palikt plūstoši skalojamies uz nenoteiktu laika periodu, nekur neskriet, neko nepaspēt, bet – neko arī tā īsti nenokavēt.

Šo sakot gan jāspļauj pār plecu un jāsit pie koka, bet izskatās, ka vismaz dizaina nozarē visas aktivitātes lēnām atkal atsāk čabināties un rušināties, kaut kas notiek, un nu jau arī mana e-pastkaste biežāk pilna, nekā gaidoša. Darbs pats mani atrod tieši tik bieži, lai pa vidu paspētu veltīt pietiekami maz laika bloga izvirtībām, negulētām un nodejotām naktīm, un gatavošanas baudai.

Zinu, ka īdēšanas un drūmās pieres dusmu krunkas vietā man vajadzētu apmierināti murrāt, mīņājoties pa paklāju – man ir darbs rēķinu apmaksai, darbs dvēselei, radošā enerģija un fizisks spēku pieplūdums. Patiesībā tas viss ir fuflo, tufta un sviests. Kaut kāda “pareizā”, sabiedrībai iekodētā informācija, kuru baltos porcelāna šķīvjos mums servē žurnālisti un mārketinga speciālisti. Visas augstāk minētās pozīcijas kalpo tikai un vienīgi apmierināta un pozitīva indivīda integrācijai kādā no sabiedrības patērētāju grupām. No domas, ka mēs visi esam itin vienkārši pa- tērētāji, potenciālie maksātāji un klienti, mērķauditorija…man reizēm metas fiziski nelabi. Tas viss – samudžinātais birokrātijas aparāts, kuru darbina paklausīgi pilsoņi, kuri svēti tic diplomātijai, likumam, un ētikas kodeksa spēkam. Tas, ka negribīgi, bet tomēr brīvprātīgi esmu tā visa daļa, savelku seju smaidā, kad sarunu biedrs to gaida, ģērbjos melnā, kad etiķete to prasa, turu dakšiņu kreisajā rokā, jo kāds ir izdomājis, ka tas izskatās smalkāk, jo ērtāk jau nu tiešām tas nav.

Es aizrunājos, kā allaž. Gribas uzlikt uz sejas standarta apmierināti priecīgās sejas izteiksmes masku, lai apkārtējie beigtu lieki satraukties par manu “drūmo”, “neapmierināto”, vai “skumjo” seju. Es itin vienkārši par daudz domāju, un, laikam jau ne par zaķīšiem, rozā ponijiem un cukurvates sniegu. Negribas atkal un atkal būt tai meitenei, kurai sēžot Depo (nedejojot un nesmaidot!!!, bet vienkārši bezrūpīgi baudot dārdošo mūziku) cilvēki līdzjūtīgi jautā: “Ko tu te sēdi tāda skumīga”. Vai arī, nedod dies’ : “Pasmaidi!”.

Ar vienu tādu “skumjās meitenes novērotāju” 3dien noriskēju un devos smagiem ziloņlēcieniem piebradāt deju zāli. Viņš bija pavisam mazulis, tomēr cienīga “dzīves pazinēja un piepisēja/ rokenrola karaļa” paskata –  pusgariem matiem un ādeni, šaurajās džinsu ūziņās. Jauks, mazs sadzēries bērns.

Ko es darot Depiņā?
Jā, viņš arī atnācis uz Tesu.
Tad jau man patīkot alternatīvā mūzika?

Un nezina, kur likt rokas, kur nelikt. Un WOW – tad te ir krūtis? :D

Par bērniem, sentimentu un labu mūziku šovakar –