Arieta's Blog


vienas tematiskas vakariņas?
oktobris 4, 2012, 2:50 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Man reizēm kļūst bail pazaudēt pašai sevi. Pārsvarā šī “patība” šķiet tik pašsaprotama, visas būšanas un nebūšanas, trūkumi un spozme, un lietas, kuras ir tik ļoti ieēdušās, ka nemūžam ārā nedabūt. Un tomēr. Mūsu dzīvēs ienāk arvien jauni un jauni cilvēki un personības, mēs sevī ielasām tūkstošiem, miljoniem romānu rindiņu, ieklausām mēnešiem un gadiem ilgas visdažādākās noskaņas mūzikas notis. Un tas viss atstāj pēdas tai būtībā, ko uz konkrēto brīdi saucam par savējo. Nav jau it kā slikti, pārmaiņas cilvēku notur pie dzīvības, jo ir kustība, ir attīstība, vai degradācija, un tādējādi tiek piepildīts tas, ko dēvē par “dzīves jēgu”. Tā attīstība, tā mācīšanās.
Vienīgi reizēm, neskatoties uz šo visādi citādi saviļņojoši skaisto cilvēka būtības ceļojumu laikā, šķiet, ka šīs pārmaiņas ir uzspiestas. Mēs gribam mainīties, lai kādam izpatiktu, vai, lai liktu sev spēt kādu iemīlēt. Lai būtu noderīgi, lai būtu ētiski, korekti, labi draugi, apzinīgi un rūpīgi radinieki, atbildīgi darbinieki, un tā es varētu turpināt bezgalīgi. Bet, sasodīts, tā visa mainīšanās patiesībā ir augstākā māksla! Spēt noturēt to smalko robežu starp to, kas tu esi, to, kas tu gribētu būt, un to, kam tev vajadzētu būt. Spēt atrast to harmoniju, kur tu pats nejūties sevi apracis, bet tai pašā laikā arī nebūtu iestidzis stagnācijā.

Pirmais tāds īsteni brīvais vakars nez cik ilgā periodā. Tā kā sen nebija nekāds ātrais “kino” skatīts, beidzot novilku vienu sen iecerētu meiču seriālu. Rezultāts – 6 sērijas viena vakara laikā, un pagaidām izmisīgi turu īkšķus par 7.tās laicīgu atnākšanu. (Marta – paldies par “Girls”. Bija vērts tik ilgi atlikt, citādi tolaik, kad uzzināju par to, būtu visas sērijas badīgi apēdusi, ļaujot tām automātiski izšķīst visā pārējā seriālu kokteilī. Kad sāku skatīties, tad pilnīgi kā bez sāta. )

Nu ja, bet tas galvenais, kas pamudināja beidzot, pēc pusotra mēneša pauzes te kaut ko ierakstīt, bija viena aša, garāmskrienoša doma. Par to, ka mani vairāk motivē nevis veiksmīgi, skaisti, tievi, gudri, asprātīgi un mierpilni cilvēki, bet gan tādi, kuri nevar savākt sevi nekādos rāmjos. Es gan runāju par cilvēkiem “cilvēkiem”. Tiem, kuri nav mani draugi vai radinieki, bet tādi atnāca-aizgāja paziņas, vai nejauši satikti sen neredzēti darba kolēģi, vai arī, kā šajā gadījumā – meiča, kurai dzīvē uzbrucis totāli melns periods. Mellāks par mellu.

Vispār, mazliet būs melots. Motivē varbūt mani arī šādi, sagruvušie eksemplāri, bet iedvesmo gan drīzāk skaistais un dzīvespriecīgais. Tie, kuri māk dzīvot un kuri prot patiesi smaidīt, smieties un priecāties. Izgaršot dzīvi visās tās jomās, sataisīt no salvešu izgriezumiem lustras abažūru rudens vakariem, uzrīkot spontānu vakariņošanu ar vienas krāsas vai tematikas ēdienu, vai vienkārši brokastu kafijā iebērt kanēli virpuļviesuļa formā.

Selindžera “Deviņi stāsti” un “Girls” pie vainas.
7.sērija- es jau nāku!