Arieta's Blog


Mei-tene…te-ne te-ne te-nevajag raudāt
augusts 31, 2010, 2:26 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Virsrakstā Gustavo viedā atziņa, kas galvā skan visu vakaru kopš izbrauciena naksnīgajā pastaigā pa Mangaļsalas molu.

Diena bija no tām vieglajām, nevērīgajām, nesatrauktajām, kad īsti vietā ir viszinošs “ko tur vairs” smīns par iepriekšējo nakti, papildināts ar elegantu rokas atmājienu “rīt atkal viss saliksies pa plauktiņiem”. Tādām dienām ir patīkams temps, kanēļmaizīšu aromāts, copītē sataisīti mati, un mājās atstāti mobilie telefoni. Tādas dienas ir gluži kā sievišķības noslēpumu glabājošās dāmas, kuras var uzvilkt visvienkāršākās bikses un blūzi, nefrizējušās un nemālētām sejām iziet ielās, un tik un tā likt atskatīties vismaz katram otrajam vīrietim. Šādas dienas sevi neļauj plānot, tai pašā laikā paverot bezgala daudz izvēles variantu un dāvājot absolūtu mieru un visu pasaules laiku, lai izvēlētos tieši to, kas šodienai piestāvētu vislabāk.

Manā kontā šodien visādi prieciņi un labie darbiņi saskrējušies.
Pirmkārt jau visbeidzot gandarījums par pabeigtu pārāk ievilkušos 3d vizualizāciju projektu. Ceru, ka arī klientu sirsniņās ielīs sauļuka siltumiņš, debesu gaismiņa un jūriņas brīzīte no apburbuļojoši skaistā interjera.

wiii wiii wiii wiiiii /arieta aizrautīgi plaukšķina un smaida zobu smaidu/

Pēcāk izbraucu ar savu zelta gazelli pa rudenīgi pievējoto Rīgu, sasveicinājos ar pirmajām brūni dzeltenajām kastaņu lapām un taisīju šļa-ka-tas joņojot pa peļķēm. Gluži kā vakardienas lietos, kad bērnišķīgā priekā  savos gumijniekos slāju pāri ūdens lāmām sabedrotajos trotuāros, kaifojot par to, ka nav jāuzmanās, jāpiesargājas un “ak dievs, kādas tagad manas kurpītes!!! Gazelle drusku stenēja pēc ieilgušās dīkstāves, bet ripoja smuki un šļakatoja  ūdens pērlīšu dimantus saulrieta gaismā. Romaņķika aš. Abas ar gazelli apciemojām arī VW omi. Večiņa galīgi stīva palikusi, šodien pat nedvašoja vairs, aķis nosēdies, riteņi saķīlējušies, laka lūp nost, signalizācija niķojas. Prasās uz kapsētu jau, citādi šitādu veterānu paverdzināšana sāk šķist bišķi perversa.
Pēc sporta riteņpastaigas formā, proootams, nodevos kulinārijas priekiem. “Eat.pray.love” gan vēl manās rokās nav nonācis, bet nekad neesmu bijusi pārlieku tālu no šīs dzīves pieejas. Mūsu dzīvoklis saulrietā ir īpaši krāsains un mājīgums izlīst pa visām sienām, pavisam droši ielīstot arī uz plīts čurkstošajā pannā un katlos.

Un tad, vakarā, mūs ar Lindu aizvizināja līdz tam molam. Bija tā perfektā sajūta, kura piezogas tumsā, ejot ar ieslēgtu lukturīti ,vai braucot ar auto. Sajūta, ka cilvēks cenšas nakti ieraudzīt, bet tā niecīgā gaisma, kas no tehnikas nāk, rada vien redzmību nelielā attālumā, liekot domāt par to, cik nepārzināms un neskaidrs viss aiz šīs mākslīgās gaismas robežām. Tieši tāpēc man labāk patīk gaismai likt pazust, iekāpt naktī visai un saplūst. Sasmaržot tumsu, jūru uz mola, un viļņu saslapināto betonu. Nedomāt par robežām un par to, uz kurieni brauc visi tie kuģi ar sasodīti skaistajām gaismiņām.

Nu jau aizmuldējās skuķis. :) Arlabunakti.



pelēks
augusts 29, 2010, 12:45 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Ir auksti. Biju cerējusi, ka šo faktu nāksies atzīt ne ātrāk kā vēlā septembra vakarā, pie svecītes, karstvīna glāzes un vilnas pleda ikdienišķā kino pavadījumā. Bet nē, aukstums grib būt tieši tagad un tūlīt, negaidot vēl vienu sasodītu mēnesi.

Tāds drēgns un īgns miklums iespiedies cauri blokmājas blokiem, atradis mikorplaisas atstrādātajā sistēmā, un nu laimīgi kūņojas aizkaru puķēs. Un ko lai daru es? Ne vairāk kā rīta kafija ar ( ļoti būtiski! ) karsētu pienu, svītrainas pirkstiņzeķes un pelēks rudens džemperis. Kaut kas garām piedurknēm, mazliet tuntulīgi tizls un absolūti nepievilcīgs.

Manis pēc tas trakais vasaras karstums būtu varējis palikt, ar visām ģībiena robežas priekšpusdienām un neaprakstāmi vieglajām naktīm. Nekā tamlīdzīga, rudens nāk klāt drošu soli, apzināti un fanfarām skanot. Būs jau būs, kā meteorologi paredz – tiks mums visi gadalaiki savā spožumā, bez puņķošanās un ļumīgiem rokasspiedieniem.

Vakardien kārtējā ballīšu ballīšu ballīte. Nevarēju sevi piespiest priecāties, lēkāt un notriekt naudu pārlieku uzcenotos kokteilīšos. Neizdevās arī ielaist kluba BUMSĪ BUMSĪ ritmu asinīs, ignorējot bezgaumīgi ģērbušās meitenes acīmredzami neērtās augstpapēžu kurpēs, nogribējušos, slienainus čaļus ar atstrādātām sejas izteiksmēm un līdz vēmienam apnikušām standarta kustībām. Patiesību sakot, neko neizdevās izjust, viss bija pliekans, žāvājos bez mitas, un kā rūdīta vecmeita nosodoši noskatījos uz jauniešu trakošanu putās. Sajutos veca, kūtra, mīlestību pret deju un nakti nodevusi. Ceru, ka mans cipars tam ir pietiekoši labs attaisnojums. Un varbūt vēl tas, ka vakar rudens mani piespieda sev nepatikt ka-nu-nemaz, spogulis skaudri patiess un pavisam neglaimojošs.

p.s. Es nevaru atrast pietiekoši spēcīgus piecstāvu matvārdus, lai aprakstītu, cik ļoti man ir noriebusies tā ņemšanās ar youtube video iekš wordpress. NENORMĀLI NORIEBUSIES. Pārsvarā rāda tikai linku, izstiepies, saraujies, kliedz, bļauj – nekādā jēgā. Reizēm, kad to pašu rakstu pārpublicē otrreiz, video parādās. Reizēm nē. Atkarīgs no wordpressa garastāvokļa. Jaukiņi.



kapitālisma plēsoņas asinspirts
augusts 28, 2010, 5:25 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Dažbrīd, arī konkrēti šobrīd, gribas kliegt, plēst matus, sisties ar galvu sienā un, iepriekš ieskrienoties, mesties plikiem celīšiem uz asfalta un pašļūkt savus pāris metrus. Tas ir tādās dienās kā šī, tādās jaukās un saulainās sestdienās, kad jāpelna cacīgām lupatām, blokmājas miteklim un lētam alkoholam. Šīs dienas ir īpašas ar radošas domas atmirumu un to, ka pilnīgi nespēju savākties. Tā vietā, lai kvalitatīvi un ātri uzceptu to nolāpīto 3d vizualizāciju cilvēkiem ar sliktu gaumi, kuri man par virtuālu bildīti gatavi apmaksāt mēneša izdzīvošanu, es ložņāju pa svešiem blogiem tik ilgi, kamēr gribas kaut ko iepostot arī savējā. Un tā tā ķēdīte aiziet, un projekts paliek puscepts/ pusvārīts, neglīts, negribēts un atstumts.

Bet šie jau tikai vājuma brīži, kuros lamāju cilvēkus par viņu stulbumu un fantāzijas trūkumu, un sevi par nespēju smuki dzīvot kapitālisma pasaulē, kur noteikumus pilnīgi noteikti nediktē radošie prāti. Kā mēs visi zinām, vājuma brīži pāriet, anarhistiskās izpausmes ielien savā alā un kārtējo snaudas periodu, bet tu, cilvēks, turpini kalt to nemūžam nenokaļamo klinti.

Bļāviens, kurš normāls cilvēks grib sev sauli uz sienas, jūras fototapeti uz otras, smiltis ar zelta spīdumiem uz kamīna un mākonīšus zilās debesīs uz griestiem, kopā ar lamināta bīddurvju skapi un dermantīna apdares gultu??? Kill me, please…



gribu imantu no rīta un vakarā
augusts 28, 2010, 3:00 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

” Mums ir grūti skaistos vakaros, mums ir smeldze, skumjas un grūtsirdība – skaistums sāp, kad tas mums ir nesasniedzams “. (Imants Ziedonis)

Gribu kaut ko no Ziedoņa, vairāk nekā no svešu blogu vagas izrušinātas pāris rindiņas. Gribu daudz, daudz, lai rokas dubļos līdz elkoņiem un stipri, un īsti smaržo pēc rudens smeldzes.



vairāk nekā foto
augusts 28, 2010, 1:21 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

http://blogs.denverpost.com/captured/2010/07/26/captured-america-in-color-from-1939-1943/2363/comment-page-8/

Pilnīga un piesātināta garšas un sajūtu buķete taisni no Amerikas 1939-1940. gados. Tāda skaudra realitātes un patiesuma piegarša, tik īsta, ka starp pirkstiem sataustāmi jūlija svelmē izdegušās zemes putekļi.



davai, buģim žiķ družno?
augusts 28, 2010, 12:53 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Šī vasara ir nedaudz sasaistījusi manī varēšanas un paspēšanas, tai pašā laikā gribēšanas atstājot nemitīgi urdam un berzējamies kaut kur netālu no sirdsapziņas. Jau kuro dienu atveru arietakraasaas, lai nedaudz padalītos savās pēdējās vasaras noskaņāss, pirmajos pieskārienos rudenim, māju sajūtas tapināšanā, kā arī tai iesāktajā ceļā, ko mēdzu dēvēt par : “dzīve, buģim žiķ družno? “

Jātic, ka nu jau būs izdevies sadraudzēties, vai vismaz ieiet tai fāzē, kad ne vairs tikai viena pie otras ciemos ejam pa svētkiem, bet  arī pa nakti paliekam pavisam parastās darba dienās. Laikam jau atslēga uz šo draudzību ir bijusi visparastākā ļaušanās. Spēja pieņemt visu, kas bijis, kas ir un kas varētu nākt, stāvēt tam notikumu mutulim pašā epicentrā, un ļauties vējam matos un svārku stērbelē. Bija naivi ticēt, ka, dīdoties maliņā un skumji graužot savu sauso ceturtdaļu, kāds mistisks labvēlis no viesuļa dzīlēm man pretī sviedīs labiekārtotu četristabu dzīvokli, radošu un labi apmaksātu darbu, kaudzēm socializēšanās iespēju, un tam visam pa virsu vēl pāris tonnu šokolādes. Naivi. Tad nu kāpu iekšā, grābu pati un, galvenais, nebaidījos notriekt sagrābto. Tā tāda mazliet maģiska gudrība, kuru man reiz iemācīja viens finansu sfērā ļoti veiksmīgs puisis. Proti, nauda jātērē ar prieku un vieglumu, ļaujoties nepieciešamībām, bet arī kārdinājumiem. Nedomājot par to, cik paliks, un līdz kuram datumam nu būs tā josta ciešāk jāsavelk. Un, kad tā ar vieglu roku skanošais izdots, tikpat viegli tas kaut kādā veidā pie tevis atgriezīsies atpakaļ, parasti ar uzviju. Galvenais noteikums, par to nedomāt, nesatraukties un ne uz ko necerēt. Nepiesiet visas savas bažas tai materiālajai pasaulei. Un tad, kur skaties, kur ne – bliukt, miljons iekrīt taisni klēpī! :D Labi, ne nu gluži tā, bet doma noprotama.

Nu re, un tā ļaujoties esmu tikusi pie –

*mājām ( tas nekas, ka bloku ēkā, kur vannas istabā pelē stūri un pa logu iekšā šņāc automazgātuve)
*apaļiem 25, kad, veikalā pērkot dienišķo vīniņu, vēl aizvien taujā pēc pasītes
*maniem pirmajiem pilsētas gumpīšiem, un pirmās īsās dermantīna rudens jaķeles
*vairākiem maziem un lieliem interjera projektiem dažādās Latvijas pilsētās
*rakstiņu rakstīšanas par dizainu, interjeru and everything nice
*pastāvīga darba everything nice veikalā sākot no septembra beigām
*piedalīšanās daudz aprunātajā, apsmietajā, bet arī apsmaidītajā Mājokļa jautājumā

…un… pie ļaušanās arī turpmāk :)

Protams, protams, ka šis viss sevī ietver arī negulētas naktis, īgnus kafijainus rītus, histēriskas pēcpusdienas , un slapjas acis laiku pa laikam. Tomēr, dzīvot pāri malām ir interesantāk, nekā dzīvot bļodas dibenā. Tā man būs domāt. Tā, lai dienām nav žēl nolēkāto nakšu, bet naksniņām – pazaudētās un neredzētās dienasgaismas. Nu, gluži kā dzied Stars –



būs un ir. labi :)
augusts 14, 2010, 12:57 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

mājas. miers. mūzika.
kanēļkafijas krūze. kaķis.

Toņu gammas arīdzan skaistas līdz reibumam, kad pelēkstrīpains tīģerkaķis uz zilpelēka gultas pārvalka pie rudi sarkana spilvena murrā.

Vispār jau darbiņi traki sadrūzmējušies man riņķī, rausta aiz kleitas malas un karājas piedurknēs, dunkā sānos un kniebj pēdās. Jāsaka – “Kuš, nu ļaujiet tak cilvēkam kādu brīsniņu daydream…” (latviešu valodā ekvivalenta, manuprāt, nav). Grīda izberzta, dubļi aizdzīti, trauki jau reizes trīs nomazgāti, archicads atvērts un sestdiena kūsā pavisam ašā tempā. Izbrīvējos tik nedaudz, lai, radio 101 iedvesmotu, pacienātu kādu ar sestdienas miera mūziku, jaunuzrakto saitu, kurš neļauj nesmaidīt – http://www.everybodyloveskiss.com/
kā arī ar aicinājumu uz augusta svinēšanu pilsētā – http://www.madara-cosmetics.lv/lv/festivals/.



pičiņu pačiņu actiņām
augusts 3, 2010, 7:39 PM
Filed under: arieta iesaka filmas

Jau sen bij doma kopā savākt visas filmas un mult-filmas, kas sirdī iekritušas, vai likušas smiet līdz asarām, vai tikai asarot, bez smiekliem, vai padomāt mazliet vairāk kā parasti. Gan tālab, lai citiem vieglāk būtu ieteikt, gan tamdēļ, lai pati atcerētos par tiem gabaliem, kurus varbūt kādreiz atkārtoti jānoskatās.
Šitādā krāsiņā ir tās, kas jau redzētas vairāk kā vienu reizi
Bet šādā – īpaši dear ones

1. Benny & Joon
2. The fountain
3. The notebook
4. Wristcutters- a love story
5.Cashback
6. Brakfast at Tiffany’s
7. Juno
8. 500 days of summer
9. I love you man
10. Girl interrupted
11. veronica decides to die
12. chocolat
13. vanilla sky
14. closer
15. once
16. nick and norah’s infinite playlist
17. an education
18. into the wild
19. frida
20. the holiday
21. neverending story
22. klass (EST)
23. nuovo cinema paradiso
24. coco avant chanel
25. charlie and the chocolate factory
26. scaphandre et papillon
27. catch me if you can
28. the departed
29. lucky number slevin
30. bright star
31. knocked up
32. the hangover
33. the white oleanders
34. almost famous
35. Amelie
36. la vita e bella
37. office space
38. the green mile
39. lost in translation
40. fight club
41. the devil wears prada
42. the hours
43. the prestige
44. public enemies
45. the libertine
46. love actually
47. casanova
48. accross the universe
49. breaking and entering
50. the aviator
51. the sound of music
52. roman holiday
53. definitely, maybe
54. inside i’m dancing
55. away we go
56. Spanglish
57. i’m not there
58. la meglio gioventu
59. elegy
60. red.white.blue
61. la belle personne
62. love me if you dare (jeux d’enfants)
63. seven pounds
64. paris je t’aime
65. stardust
66. hard candy
67. punch-drunk love
68. The blow
69. Public enemies
70. My life without me
71. Keith
72. Lovely, still
73. City Island
74. Wonderful life
75. The Royal Tenenbaums
76. Scott Pilgrim vs the World
77. Love and other drugs
78. It’s a kind of funny story
79. The king’s speech
80. Dedication
81. Last night
82. Patrik 1,5
83. The Duchess
84. Never let me go
85. Me and you and everyone we know
86. Prozac Nation
87. Arthur
88. Jane Eyre (2011)
89. Phoebe in Wonderland
90. The romantics
91. Garden state
92. Barney’s version
93. Turn me on, Dammit!
94. Ondine
95. Like Crazy
96. Take this waltz
97. Intouchables
98. Adam
9
9. Social network
100. Ruby Sparks
101. The moonrise kingdom
102. Hope Springs
103. Silver linings playbook
1
04. Tomboy
1
05. Hitchcock
106. The Great Gatsby
1
07. Frances Ha
108. Blue Jasmine
1
09. About time
1
10. Her
111. Short Term 12
112. Enough said
113. Blue is the warmest color
1
14. The way way back
115. The wolf of wallstreet
116. Begin Again

Multenes –
1. fantastic Mr. Fox
2. ratatouille
3. coraline
4. up
5. wall-e
6. spirited away
7. princess mononoke
8. Howl’ s moving castle
9. finding nemo
10. my neighbor totoro
11. ponyo
12. L’illusioniste

šis tiks papildināts ik brīdi, kad mana atmiņa apskaidrosies



parfīms
augusts 3, 2010, 6:07 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Agrāk nekad nebiju ievērojusi, cik lielu iespaidu uz mani atstāj smaržas, cik ļoti meistarīgi viņas pamodina dažādas noskaņas, atmiņas, ilgas un smīnus. Aromterapija laikam būtu nākamā efektīgākā garīgās dziedināšanas metode pēc krāsām. Vislabākais gan abu apvienojums – kad kādu skaistu mirkli papildina izteiksmīga smaržas glezna, kuru vizualizēju savā iztēlē. Un tā nu izdodas dzīvot vairākās dimensijās, vairākos līmeņos, padarot to ikdienu, kura par pelēku saukta, ne mazāk košu par viskošāko košumu.

Un ja jau par smaržām, tad vienu dīvainu fetišu nesen sevī uzraku. Cik nu nesen – jaunajā, pusgadu ilgajā dzīves posmā. Proti, puiši vai vīrieši, kuri lieto smaržas. Un, galvenais, ka nav nozīmes izsmalcinātībai, smaržas specifikai vai paša izstrādājuma kvalitātei. Tikpat labi tā var būt matu želeja, aromātisks šampūns vai skūšanās losjons, dezodorants vai kāds cits tamlīdzīgs izstrādājums. Neiedziļināšos un paralēles nevilkšu, jo nekādu lielo loģiku tur nesaskatu. Varbūt mana iekšējā būtība patiesībā noliedz visu dabisko un izmisīgi ķeras pie mākslīgi radītiem “aksesuāriem”, kurus nedomājot var piedēvēt pretējam dzimumam. Varbūt tā, un, ja tā, tad nepatīkams ir fakts, ka mana iekšējā būtība ir tāda palaistuve, ka tai vienalga, kura skūšanās losjons tas ir, galvenais, ka veča!!!
Par šo faktu īpaši sasmīkņājos  pēc tam, kad Pulciņā tiku pāris dziesmu garuma liekta atmuguriski, griezta un virpināta mūzikas ritmos. Soļo mājup, klausoties everything is made in china muzikālo ģenialitāti un pēc paraduma virpināju matu šķipsnu. Visu laiku nevarēju saprast, kas tā par tik jauku smaržu, kas kaut kur sejas tuvumā, tāda satraucoša, patīkama, stabila. Beigās atjēdzos, ka plaukstas smaržo pēc kāda nez vīriešu parfīma. Sasmējos pati par sevi :).

Lai nu kā būtu ar tiem puišiem, bet smaržas es labprāt katru gadu ievāktu, iekonservētu mazos ķopsīšos un pēc kāda laika cienātos pati un cienātu citus. Varētu izdomāt dažādus smaržu kokteiļus, katram no kuriem klāt varētu lipināt zīmīti ar iespējamajām blaknēm, kā arī ar simptomiem, pret kuriem tā varētu cīnīties.

Nu, piemēram, …kā smaržo…

… mati pēc nakts vai vēla vakara pastaigas
… svaigā gaisā izžāvēta izmazgāta veļa
… tikko cepta, vēl silta baltmaize
… vīstoši liepziedi
… svaiga piparmētru tēja
… kaķa kažociņš
… eļļas krāsas
… gaiss, kad tikko ir lijis
… veci bēniņi
… bibliotēkas grāmatas
… klēts pilna ar tikko atvestu sienu
… svaigi pļauta zāle
… jūra pēc negaisa
… trūdošas koku lapas ielu malās rudenī
… uzkaplēta zeme
… medus un citrons
… noasināts zīmulis
… jauns papīra bloks vai klade
… āda pēc sauļošanās
… tikko izremontēta istaba
… jaunas drēbes, tikko no veikala un nemazgātas
… tikko nopūsts sērkociņš
… sveķaina malka

es varētu turpināt bezgalīgi :). Jau tagad tāda pusnemaņa starp realitāti un sapņu pasauli, bet darba diena vēl nav galā. Jāsteidz šis tas vēl sadarīt, lai rīdien, apņēmības pilna un žilbinoša, varu doties gan uz to darba interviju, gan par ezotēriku parunāties, gan dzīvokli lūkoties.
Nu tad par gaisīgām un sapņainām noskaņām- čin čin!!!



amoureuse de l’amour
augusts 2, 2010, 3:20 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

***
Kad dvēsele uzbriedīs liela,
čagana kā svētdienas pankūku mīkla bļodā,

kad  pati sev pāri pārkritīs,
tā izspridzinās manas pogas pa vienai vien –
tinkš! tinkš! tinkš! – viņas saskries jūlija nakts debesīs.
Tad, ganot trauksmainās bites,  iekšā kas lodā

es gaidīšu..
kad tās zvaigznes atpakaļ manī sakritīs

***

Brīži, kad šķiet, ka ticība nepieskaramām, bet skaidri sagaršojamām un sajūtamām enerģijām visapkārt, ir absolūta un neapstrīdama nepieciešamība. Ka mums katram būtu jāprot tā brīnišķīgi bērnišķīgā naivumā priecāties par emocijām, kuras paši izvēlamies – palaist brīvībā vai pieķēdēt pie būdas.

Šovakar labprātīgi ļāvos iedvesmas tirpoņai pirkstgalos un kaut kur tur (pielieku plaukstu kaut kur starp sirdi un vēderu). Pagāju malā no sevis, noskatījos kā aizraujas elpa un radošais nemiers virpina matu šķipsnu…
Patīkami, ka ir vēl filmas, kuras bez jebkādas piepūles, ar vieglumu, bet nesatricināmu pašpārliecību, spēj cilvēku ievest sevī pašā. Šoreiz par “the bright star” – mainīga tempa, tomēr absolūti harmoniska plūduma, pilna filigrānu detaļu un aristokrātiskas atturības, ārkārtīgi skaistu 19.gs. apģērbu, interjeru un lauku ziedu. Rudzupuķes gan vēl arvien nemainās, kādas toreiz, tādas šodien. Tieši tāpat kā mīlestība, tik pat beautiful & blue vienlaikus.

Bet filmu sirsnīgi iesaku; kādam atkal izdevies vizualizēt to visu sajūtu Sajūtu tā, ka nezinu, vai prastu labāk, vai darītu citādāk. Ak jā, vienīgais liekais bija tā matu griešana uz bēdām…ja jau bez klišejām, tad varēja to stilu līdz galam izturēt.