Arieta's Blog


matu sprogās ielijis rudens
augusts 30, 2011, 11:02 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

(Ingrīda Kadaka – “Pārpilnības laiva”)

Linda vakar svinēja beidzot pati savējo ceturtdaļgadsimtu. Nolauzusi godam, nav vārdam vietas! Un, atbildot uz viņas sagādāto balonpārsteigumu manā gaviļdienā, es Laumiņas istabu pārvērtu par īstu princeses guļamistabu – oāzi. Jo katrai meitenei (un te es pat nekļūstu salda), kādā no viņas dvēseles priekškambariem vai meitas istabiņām mitinās princese. Dāma. Sievišķīguma iemiesojums. Nav jau nemaz svarīgi, cik bieži katra no mums to maigi kaprīzo būtni palaiž brīvsolī. Galvenais, ka ir un ir , un ir tas sievišķīgums, izcakināta skaistuma izjūta un ilgas pēc īsti romantiska buduāra, kur, kāju pār kāju eleganti pārmetušai, gulēt spilvenos un ar skatienu zīmēt mākoņaitiņas griestu baltumā.
Fotogrāfiska pierādījuma gan nav, bet varu likt roku uz sirds, ka tajos 14kvadrātmetros ir vismaz trīs klēpji visvisvisskaistāko Pļavnieku  savvaļas puķu, un vēl tikpat daudz Purvciema tirgustantiņu dārzu lolojuma. Pie griestiem organzas plīvus, krāsainas rīspapīra laterniņas un kreppapīra tauriņi.

Bet nu laiks nopūtai. Gan klusai, iekšēji apspiestai un slēptai, gan arī skaidri sadzirdamai. Līdz ar to otro kaklā ieprūst nepaklausīgs, derdzīgs kamols un nerijas lejā. Rudens.
Sūrajam mierinājumam nupat vēl tika ļauts trīs eiforiskas dienas ar saules krunciņām acīs atsveicināties no pēdējiem košajiem mirkļiem un plandošiem svārkiem, un matiem, un kleitām.
Bet nu esot laiks, jāmazgā nost karameļbrūnais iedegums, jāieziemo košās lupatas, jāstāj tik neprātīgi šķērdēt endorfīnus, jāmet miers. Laba daudz nevajag. Says who? 
 VAJAG laba daudz. Vairāk ir labāk. Pārspīlējumi, uz ikdienības izšļakstījušās krāsu bundžas, šķīstošu glāžu emocijas, milzīgas siltu segu kupenas, trīs kaķi ierastā vieninieka vietā. Tā vajag. 
Izpūšuvienāelpaspūtienāvisulielobēdu. Mieriņš. 

Paldies Kni virtuvei par dziesmu, kura ir trāpīga saldsērīgo augusta beigu izjūtu audiāla glezna. Ļoti ļoti smeldzina un sabiezina krāsas – tik labi kā tumšās šokolādes kūka sagurušā otrdienas vakarā. Lai jums ar garšo! :)

 



zosāda
augusts 27, 2011, 1:23 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Katrā
no vispelēkākajiem pelēkajiem mietpilsoņiem
seleriju tantītēm, kuru matu kodaļas iespīlētas zilidzeltenos lakatiņos
semočku un piedurkņsvītru urāliem
Rīgas Laiku citējošajiem hipsterbērniem
mūžīgajiem vecpuišiem brīvdomātājiem
un prātīgajām mājsaimniecēm plānotājām

Katrā mājo kādas pārdabiskas spējas. Pārdabiskas tamdēļ, ka piemīt vien konkrētajam indivīdam, nevis tāpēc, ka būtu saucamas par paranormālām. Un visi pārējie indivīdi, kuri ar šādu īpašo KautKo nav apdāvināti, taisa lielas acis un netic, un turpina neticēt.

Runājot par manu īpašo personu, jāatzīst, ka savu jokaino būšanu jau esmu atkodusi, un atzinusi ne vien par sev atbilstoši absudri smieklīgu esam, bet arī gana noderīgu. Proti, neatkarīgi no manas apziņas, man uzmetas zosāda ikreiz, kad redzu/ dzirdu kaut ko izteikti neglītu.  Visbiežāk tas gan jāattiecina uz darba lietām, kas ir pat ļoti ērti – mans ķermenis vienmēr protestēs, ja kādā pārguruma stadijā manas smadzenes sametīsies šķērsām, un vēlēšos iegādāties, piemēram, kādu atbaidošu paklāju vai krēslu.
Pozitīvajiem iespaidiem, skaistā atpazīšanai, savukārt, viena konkrēta miesiska reakcija nemaz nav piedēvējama. Skaistums  uzsūcas momentā, pašai nemanot, un rada tādu pouff! miniatūru eiforiju.

Mans piektdienas vakars ir tik zvaigžņots kā visiem tiem, kuri šonakt pacēluši skatu augšup. Mans miers ir incidentisks, bet tāpēc ne mazāk jauks.



meitenīt, vai jums ir astoņpadsmit?
augusts 18, 2011, 9:43 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Foto no postsecrets.com

Ir, ir! Ar cininiska smīna izgaismotu seju atbildēdama paloku galvu un izņemu no somiņas rozīgi balto plastikāta kartīti. Re, auto vadīt drīkstu, liecies nu mierā.

Agrāk vienmēr satraucos, kad kāds mani noturēja par gados jaunāku. Un, sakot “agrāk”, nebūt nedomāju tikai pamatskolu ar tās muļķīgi nepieciešamo taisīšanos par vecāku nekā esi , bet arī tepat vēl pirms gadiem pieciem, kad pirmo reizi iemēģināju roku interjeristes profesijā. Klienta sarauktās uzacis un neticīgais” vai tad kādu skolu arī būsiet beigusi”, celtnieku “ko ta jūs, meitenīt, te meklējat?”, un dizaina salonu pārdevēju ieslīpais, caururbjošais skatiens – vai jūs te skolas uzdevumā? Nepatīkami, bet galvenokārt nogurdinoši. Mūžīgās skaidrošanās, neizpaliekošās sarkšanas un citas neveiklās situācijas, kuras manis kā dizaineres eleganci un pašpārliecību galīgi nespodrināja.
Bet tas bija agrāk. Pēdējā pusgada laikā esmu saņēmusi pavisam niecīgu skaitu uzaicinājumu uzrādīt braukšanas apliecību vai “pasīti”. Ja agrāk tas būtu, angļu mēlē runājot made my day, tad tagad ir pat nedaudz sērīgi. It kā gribēju būt liela dāma, atstāt nopietna un pieauguša cilvēka iespaidu, bet tomēr skumji, kad tik ilgi sejā sēdējušie bērnišķīguma vaibsti sāk izplēnēt.

Bet, vai nu par laimi vai nožēlu, bet konstanta kāpšana pāri arvien augstākam vecuma slieksnim ir viena no retajām lietām, par kuru vēl arvien un vienmēr vari būt drošs. Par to, ka katru gadu atkal un atkal būs augusts, būs pats mēneša viducītis, būs skaistākās mellenes pienā gan brokastu bļodiņā,gan debesīs, un es tapšu par gadu gudrāka. Par gadu harmoniskāka un ar jēgpilnāku skatu uz dzīvi.

Savus divdesmit un piecus esmu aizvadījusi darbojoties kā uzgriežamā lellīte, mēģinot paspēt iepriecināt visus, nepievilt nevienu, un nepazaudēt pati sevi tam visam pa vidu. Līdz ar jūtos dizainere vairāk nekā jebkad agrāk, esmu iekšā procesā līdz ausīm, un, pats galvenais, lai kādas ziepes nebūtu – to procesu mīlu caur’un caur’!

Ak, jā, par virsrakstu runājot.
Kā kādā no pēdējiem ierakstiem minēju, Dšobrīd esmu pieslēgusies arī interjera dizaina projektu autoruzraudzībai. Nākas mosties ārpus manas ‘komforta zonas”, lamāties uz nekaunīgiem šoferiem, un izklaidēt citus laiku pa laikam nespējot noparkoties vietā, kur brīvi varētu nostāties vismaz divi, ja ne visi trīs auto. Tā visa sakarā šorīt, modusies pusastoņos rītā, atliku visas savas primārās vajadzības uz nezināmu, vēlāku laiku, kad manam organismam labpatiksies pamosties un pieslēgties pagaidām mehāniski veiktajām kustībām. Kopā ar Laumiņu aizbraucām līdz Bolderājā topošajai jaunceltnei, sulīgi nolamājāmies par būvdarbu vadītāja maģisko spēju salaist d..ēlī pilnīgi jauku un saulainu dienu, un metām atpakaļ uz Rīgu. Atpakaļceļā mūsu maršrutā vienmēr braucam garām dažādām Bolderājas iestādēm, no kurām spēļu zāle “Zilais Dimants” ir vispieprasītākā izklaide. Precīzāk – pieprasīta ir tukšā coca-cola pudelīte, kuras vākā ar naglu iestiprināta tualetes atslēga.
Tad nu šodien, iesteidzos Zilā dimanta zilajos dūmu mutuļos, asarainām acīm izklepoju ceļu līdz atslēgtantei-bārmenei-dimanta karalienei un Bolderājas vietējā mēroga slavenībai, lai jautātu pēc atslēdziņas. Atslēgas vietā pretī saņēmu labāko humora devu visai miegainajai dienai –

Es: Vai varētu, lūdzu, atslēdziņu?
Dimanta Karaliene: (lauzītā krievu akcentā) Pase vai autovadītāja apļecība?
Es: ?
Dimanta Karaliene: (lauzītā krievu akcentā) Vai jums astoņpadsmit ir?
Es: (nosmeju) es jau tikai uz wc!
Dimanta Karaliene: (lauzītā krievu akcentā) Bez razņici. Apļecību!
Es: (izvelku no somiņas tiesības un smaidot sniedzu dimanttantei)
Dimanta Karaliene, pēc rūpīgas kartītes izpētes, neticīgu skatienu uzsviež manas tiesības atpakaļ uz nospeķotās bāra letes un negribīgi paripina kōlas pudelīti uz manu pusi..

The bliss! :D



dubstep
augusts 14, 2011, 5:51 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Es arī esmu normāls čalis, man arī patīk dolbīties. MHM!

Patiesībā realitāte ir pavisam vienkārša – es varu uzlādēties tiklab kā no gaudulīgām hipsterdziesmām oranžās debesis, tā arī no drūmākajiem basiem un nestājoša ritma vibrācijām bungādiņās.

Un vispār, tāda dīvaina diena – no rīta uzmodina ar attāla pērkona negaisa ducināšanu, bet pēc tam tāvien nespēj izlemt – līt/ nelīt, varbūt vēl sauli uzspīdināt. Tā kā solīts, kā zināms, makā nekrīt, pieņemu svētdienas izaicinājumu, un dodos vienā skaistā riteņbraucienā ar Gazeli un svaigi krāsotiem hennas matiem. Henna vispār viltīga, maita. Tik vien vēlējos, kā rītdien, savu nākamo gadskaitli oficiāli sagaidot, būt cik nu spēju ruda. Tā vietā saknes iekrāsojušās kaut kādā brūnganzaļganā nesaprotamā tonī, liekot kārtējo reizi secināt, ka trīs stundu ilga sēdēšana ar siena šļuru matos ir ne vien nepatīkama, bet arī neparedzama un lielākoties bezjēdzīga laika pavadīšana.

Un, ak jā, ja mani lasa bagātais amērikas (tieši tā, AMĒRIKAS) onkulis, tad, klau –
Dzišindienā šogad nesūti man jagulāru, jahtu vai penthausa atslēgas. Nēvaig. Tā vietā es tikai vēlos beidzot būt oficiāli Arieta.

Ja tomēr onkuls’manu paziņojumu būs palaidis garām, nekas neatliks, kā beidzot sākt iekrāt.

 



Arietas augusta krāsas
augusts 14, 2011, 2:07 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Ar visu skaļo darba dunu uz manas ielas, steidzīgiem, bet neizbēgami nepieciešamiem atvaļinājuma mirkļiem Mazirbē, automātiskajām ātrumkārbām zeltītā mašīnītē un visu aizmirsto ceļazīmju nolādēšanu, kretīnisku klientu psiholoģisko teroru un mūzikas festivāliem….uz vairākām nedēļām savu skrituļošanas veselīgo prieku biju saudzīgi iepakojusi neliela izmēra sainītī un pabīdījusi zem gultas. Laikam jau vislielākais vainas slogs jāuzņemas autoruzraudzībai vienam no foršākajiem interjera projektiem ever, kura šobrīd paredz arī manu šoferēšanu pie auto stūres cauri Rīgas ielu nezvēra rīklei. Pēc tādas dienas, kurā manas smadzenes krāsu un formu vietā pārmaiņas pēc nemitīgi nodarbina “vai šī zīme attiecās uz visu krustojumu?”, “…kāds te ir atļautais ātrums? “, “Vai tad apdzīšanas aizliegums jau beidzies?”, “lūdzu, lūdzu, lūūūūūdzu nenoslāpsti krustojumā”, skrituļošana šķiet tik mazsvarīga, ka vienmēr var pagaidīt. Savukārt tajos vakaros, kad patiešām ļoti sagribas ļauties kaifīgajam slīdējienam dabstepa vai postroka pavadījumā, vienmēr pamanās savilkties augusta nikni tumšvioletais virs galvas. Vakar nē.

Tā kā ripuļdraugi sen nebij satikti, ļāvos izbraukt pa visiem iemīļotākajiem maršrutiem vienā piegājienā – iesāku ar Brīvības ielas veloceliņu, tad meža smaržā gar Šmerli, garām Motormuzejam un Biķernieku trasei un tieku līdz Pļavnieku veloceliņam. Un tad es pamiru. Nē nē, kājas darbojās tikpat aši un pārliecinoši, bet tas skaistums virs galvas un visapkārt dzeltenzaļi ziedošajās pļavās bija tik tik tik tik burvīgs, ka spēju vien pūst un elst. Un elst, un pūst. Un purināt galvu ar nēnutasirkautkasneaprakstāms izteiksmi. Tādās reizēs vienmēr gribas, lai līdzi ja ne otas, eļļa un molberts, tad vismaz sakarīgs fotoaparāts, lai to neizstāstāmo var arī citiem parādīt. Savu augusta sajūtu pati sadzēros litriem vien, noglabāju atmiņu apcirkņos un sakonservēju mazās bundzītēs, lai novembra lietos. Nu, jūs jau saprotat paši.

Vienīgais mīnuss, ka man ir tāds nejauks paradums, automātiskas interjerista apziņas spazmas, visas ieraudzītās uhhh un ahhh krāsu kombinācijas iztēloties telpā, priekšmetos un aksesuāros. Lūk, ņemšu to tumšzilo, lavandasa violeto un medus oranžo pareizajās proporcijās, un sanāktu vienkārši izcila saulrieta guļamistaba. Eh :)

Fotoaparāta, tātad man nebija, bet varbūt arī labi, jo no tās bildes bez smaržas, plašuma visapkārt, rietošās saules acīs un vēja sejā tik vien sanāktu kā banāla 90to gadu desktopa bilde. Tāpēc tā vietā parakājos tīmeklī, atrodot precīzas vakardienas krāsu kombinācijas, un sakomplektēju tās noskaņas kolāžā. Gluži kā stila bildē kādam interjera koncepcijas piedāvājumam.

 

Pavadījumam – krāsainas skaņas.



saulrieta gubeņi
augusts 3, 2011, 11:36 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Vasarai ir tāda dīvaina tendence – sākties ar tikko jaušamu zaļdzeltenā siltuma migliņu, tad šauties pa taisno iekšā sirdī, un, skaļi rībinot bungas, ziedu virtenēm ap kaklu, pūst fanfaras un bezkaunīgi skaļi smieties. Tieši tāpat, vasarai ir tendence augustā debesis samētāt pilnas ar pašiem skaistākajiem putukrējuma gubu mākoņiem, tomēr gaumīgi prast izvairīties no šķebināšanas, gaisam liekot smaržot kaut kā mazliet rūgteni. Mazliet sērīgi.
Augusts ir skaists pa hipsteru modei. Vasara nu ir nedaudz apbružāta un “čilo” uz paburzītiem pludmales deķīšiem, vakarpusē uzraujot plecos vecmātes adīto jaku.
Ja neskaita to saldsērīgi smeldzīgo sajūtu, kas neļauj aizmirst par jau tik tuvu esošo aukstumu, kurš steidzīgi zogas atpakaļ, augusts ir lielisks. Un tas lieliskums slēpjas tādas detaļās, kuras, iespējams (un te es nerunāju strikti un nelokāmi), līdz galam un patiesi mīl tieši augusta gaviļnieki.

Nu, piemēram –

*trakojoša jūra baltām ziedu galotnēm
*Persiki, arbūzi, melones -tik sulīgi, ka pāris minūšu laikā negausīgam ēdājam visa seja gaužām lipīga un salda
*tādas svarīgas, gandrīz karaliskas mākoņu kompozīcijas. Nav vairs nemaz “pa gaisu”. Ir putukrējuma biezums ar mežģīņu maliņu
*”sestdienas” sajūta. Tā ir tad, kad zini, ka jau pēc pāris dienām viss “trallallā” būs jāstūķē atpakaļ skapja tumšākajā kaktā, bet pagaidām vēl drīkst un var. Sestdienas sajūta burtiski paģēr laist grožus vaļā un likties uz mutes iekšā vasarā, priecājoties ar tādu bērnišķu sajūsmu, ko citā laikā grūti no sevis izdabūt.

Es pati šogad gan pēdējo vasaras mēnesi esmu iemanījusies uztaisīt par darba svētkiem, pašai nemaz negribot. Bet nu ir taču tā – aukstajā, līdz vēmienam apnicīgajā ziemā vai dubļu periodā pirms un pēc, tu sēdi, viens cilvēks, visu dienu istabā, grauz savu sauso ceturtdaļu, un klusu meditē par tēmu – kas ir šodienas svarīgākais uzdevums-  uzvārīt kafiju vai noskatīties kārtējo filmu? Līdzko ielīksmojos siltuma un krāsu pasaulē, tā darbi man apkārt sadzemdējas gandrīz jāsaka, ka nelūgti un negribēti. Vismaz ne tik daudz, vismaz ne tik steidzami, vismaz ne tik augustā.

Klusa nopūta. Toties lietām redzama virzība. Positivus un Summer Sound nu aizvadīti, jālec mugurā pēdējam, lai godam vasaras mūzikas svētki nosvinēti. Labadabababaaa – es jau nāku!