Arieta's Blog


par mājām
jūnijs 28, 2011, 3:46 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

 

Tādās lielās, cilvēciskās sanākšanās, kuras smaržo pēc svaigi izmazgātiem, baltiem kokvilnas galdautiem un saulē vītušām madaru kupenām māla krūkās, ir viegli noķert sentimentu. Tādās mājās, kur grīdas dēļi ir ilgāk dzīvojuši par vecāko ēkas iemītnieku, bet pakalni ir rāmi zem ozollapu čabēšanas, ir neiespējami palikt vienaldzīgai. Gruntīgi saimes galdi, saulgriežos plūktas zāļu tējas, suņa uzticīgais purns plaukstu baksta.

Ir klišejas, kuras nekad sevi neatražos, nekļūs pliekanas vai nonievātas. Jo tajos dziļumos, kur jūtu to nenogurstošo muskuli tikšķam, šīs ir tās māju sajūtas lietas un vietas, kuras smeldz. Kodīs cauri līdz kaulam un zemapziņai, kamēr vien nebūšu spējīga radīt pati sev šādu klišeju kopijas. Vai arī paņemt pie rokas kādu, ar kuru to darīt kopā. Tā viegli.



kuces būšana
jūnijs 27, 2011, 10:21 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Nesaprotu, kas tas manī par labumiņa un jaukumiņa gēnu ieperinājies. Ta pat ne gēnu,drīzāk uz vecumu organisms kļūst pielaidīgāks pret tolerances baciļiem. Jūtu, kā ne pat ar gadiem, bet nu jau – mēnešiem, kļūstu arvien pielaidīgāka, iejūtīgāka, saprotošāka. Spējīga paklusēt brīžos, kad sūdu pilna mute. Vai arī – vēl trakāk – kad otram seja jau piespļauta, mest kažoku uz otru pusi, meklēt pēc mutautiņa, lai satīrītu šmuci. Vai arī, dies pas’, iet nolūgties par nekontrolēto un pārspīlēto reakciju vai rīcību.

Piemērs tepat pa roku galam. Nupat izrakstījusi savu dusmu par manu riebumu pret slāvu mūziku un to, ka skaļais tingeltangelis man visu radošo domu bojā, laimīga aizgāju uz virtuvi vakariņas gatavot. Gars nolaists, trakā gānīšanās pāri, un nu tak varētu mierīgi to skābeņu zupu vārīt. Kas tev deva? Grauž tak iekšā mazais urdītājs. Manējais ir ļoti uzstājīgs, ar tādu smalciņu, bet kaitinoši sīcošu balstiņu. –

Vai tad es pati neklausos reizēm mūziku tik skaļi, ka apkārtējiem varētu traucēt? Un logs? Nu ja, ka turu vaļā, ja karsti, pat, kad tumbās dārd smagākas kompozīcijas. Un, kuram būs vērtēt, kurš mūzikas stils ir pareizāks un labāks, un kurš – nevienam nevajadzīgs mēsls? Un tie puiši, kas mašīnas pucē? Ne es zinu, kālab viņiem tāda darba vieta, ne arī drīkstu nosodīt. Un ko tad lai viņi iesāk? Vai es pati viņu vietā parakstītos pavadīt visu smago darba dienu ar ūdens strūklas šņākoņu un retiem klusuma momentiem fonā? Protams, ka nē! Bez mūzikas tā būtu tīrākā elle!

Es taču saku, mans iekšējais urdītājs un knibinātājs ir nūģis gludinātā uzvalciņā, ar pionoeru lakatiņu ap kaklu un pareizu, nevienu repliku neizpelnošos matu sasuku. Es viņu nevaru ciest, tomēr viņa neatlaidīgie centieni mani pavedināt, laikam ejot, sāk vainagoties kaut kādiem panākumiem. Sūdu būšana.

Protams, mēs nevaram visu dzīvi būt spuraini un koši pusaudži/ revolucinoāri, kuri ar savu egoismu var kalnus ārdīt. Protams. Tomēr dīvaini, ka tik ļoti pretīgi apjaust sevi maināmies, kļūstam par sabiedrībai draudzīgāku cilvēku.



vientulība ir sātans
jūnijs 27, 2011, 9:44 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Virsrakstā es nelamājos, ne-e. Un arī vienbūšanu un vienpatību ne nosodu, ne apbižoju. Patiesībā tas ir tikvien kā vienas no skaisto krievu deju hītu / tucinieku dziesmas vārdu tulkojums. Oriģinālā būtu –

Oģinočistva svoolaaač
Oģinočistva skukaaa
Ja ņe čustvuju  sjerdcēēē
Ja ņe čustvuju rukuuuuu

Miglā tītais noslēpums, kas šai brīdī pazib tavā prātā (es vismaz ļoti ceru, ka tā :D), ir – no kurienes šī skaistā balāde? No kurienes šīs slāviskās ieskaņas? No kurienes šī smeldze?

Lai arī cik ļoti man gribētos jums uzlabot pirmdienas vakaru, sakot, ka, lūk, es meklējos jaunos, svaigos mūzikas apvāršņos, audiāli izglītojos un atbrīvojos no nacionālisma… tie būtu meli. Nav tas mans sasniegums, nav mani lauri. Atbilde ir “Enri”. Automazgātuve Enri. Krievu automazgātuve Enri. Un, kamēr es varu būt non-judging un iecietīga arī pret citām tautībām un viņu kultūru, nezin kādēļ citu tautību mūzika netiek skandināta pa pus pagastu no 8-22iem katru mīļu dienu.

Var jau būt,es vienkārši lēnām pārvēršos par īgnu un kasīgu vecmeitu, bet uzskatu, ka tiem lāga zēniem no automazgātuves ( tb. skūtajiem urālu kretīniem) nav nekādu tiesību traucēt manu skaisto vasaras rituli ar šito sūda bum-bum-traļi-vaļi. Ne vairs viens cilvēks var logu turēt vaļā, ne elpot tīru, no oi bļe suka davai veseļei brīvu gaisu.

Rekur arī dusmu vulkāna izvirduma cēlonis –
(cilvēkiem ar īstenu alerģiju pret šīs tautas strīpbikšu jauniešu iecienīto “mūziku” silti iesaku  atturēties un šoreiz neskatīt, kas lāčukam vēderā. )



sīkruna
jūnijs 21, 2011, 1:01 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Reizēm, atverot wordpress bloga “add new post” sadaļu, kolīdz baltajā, neaizpildītajā lodziņā gaidoši sāk mirgot kursors, saminstinos. It kā būtu ko teikt, jo tač’ krustu šķērsu dažādas domas apžļembātas, cita par citu bravūrīgākas, bet es tik vien spēju, kā blenzt tukšajā laukumā. Nē, nepārprotiet, tai verbālajai impotencei nav nekāda sakara ar iedvesmas trūkumu vai nespēju pierakstīt emociju izvirdumus. Drīzāk tas ir kā satikt sen neredzētu tuvu draugu – sajust pāri pārveļamies prieka vilni tikko ieraugot jau piemirsto tik pazīstamos sejas vaibstus, kuru nomaina tūlītējs apmulsums brīdī, kad būtu jāver vaļā mute, lai pateiktu ko vairāk par “sveiks, kā iet? “.  Cilvēkam, kuru reiz esi pielaidis tik tuvu klāt, ka viņš, iespējams pazinis tevi labāk nekā tu pats, nu jāklāsta tavi “jaunumi”, kuri jau sen kļuvuši par rutīnu.
Tā tehniski skatoties sanāk small-talk jeb sīkruna ar blogu. Jo, te ienākot, vienmēr pastāv izvēle – rakstīt par to, ko ēdi vakariņās un kurš kuru piečakarēja jaunajā “Gossip girl” sērijā, kārtējo reizi filosofēt par laimīgas un pilnvērtīgas dzīves noslēpumu, vai arī… izspļaut to, kas pa taisno no dvēseles sakāpis rīklē, un smacē nost par visdrēgnākajā vasaras periodā.
Lai arī kā negribētos katru reizi izvēlēties par labu pēdējajam, ar uzdrīkstēšanos joki mazi.

Drosme uzrodas nepiemērotos (vai arī – tieši otrādi) brīžos, kad viss ir līdz apkaklītei, kad vienīgā doma, kas kā neprātīga sitas pret būrīša restēm – izrakstīt to pretīgo sajūtu no sevis ārā. Atbrīvoties no liekā. Aizmirst dusmas un aizvainojumu, izmantojot treknāko un sulīgāko filoloģijas arsenālu. Tomēr, skaidrs kā diena, realitātē, pie remdenas tējas krūzes un pablāvas galda lampas gaismas, emocijas un izjūtas paspējušas tik ļoti pārsātināties, ka vairs nav spēka un motivācijas. Varbūt kāda skaista melodija youtube atskaņojumā, mākoņu un slaidu meitenes kāju kopbilde ar zīmīgu tekstu violeta toņa slīprakstā… un piekušināts miniatūras tipa mazo emociju pieraksts. Kā tikko manāmi pieskaroties ksilofona plāksnītēm, skaņu tā arī īsti nesagaidot.

Visdrīzāk gan, ka viss augstāk minētais ir klaji meli un teatrāla čīkstēšana tādēļ vien, ka pirms pāris dienām skrituļslidošanas ceļu sargi beidzot piedzīvoja savu pirmo lietderības epizodi. Kritiens bija straujš un nesāpīgs ar nelielu Holivudas piegaršu – inerces radītu slīdēšanu pa asfaltu. Tagad, mazliet kliba un īdzīga, esmu spiesta atturēties no ikdienas padsmit kilometru baudas, to kompensējot ar popsīgu skuķu seriālu.

Ak jā, pa vidu pelēkajam toņu spektram arī kaut kas košāks – šodien bija viens no “pirmoreiz šovasar” atgadījumiem – izliju līdz ādai. Bijām ar Gazeli biznesa tripā uz Čiekurkalnu, kur mūs pilnīgi nesagatavotas noķēra jūnija negaiss. Lai arī tai brīdī, kad no matiem pāri degunam straumītē drūzmējās aukstas lietus lāses un bikses bija pārvērtušās par virsādas slāni, nekādu lielo kaifu no drebuļiem un šņaukāšanās nenoķēru, tomēr ir lietas, kas ir patiesas vienmēr. Lietas, bez kurām neviena no manām vasarām nebūtu līdz galam mana, apburoša un kattreiz no jauna iemīlēšanās vērta –
* negausīga saldējuma leksēšana no lielās kastes, neko nedozējot porcijās un ne ar vienu nedaloties
* vīna un jūras kombinācija, ideālā gadījumā pēc oficiālā naktsmiera laika
* Ģitāras skanējums brīvdabā
* neplānota nakts pelde
* mākoņgleznu galerija, pļavas smaržā uz muguras zvilnot
* liepziedu, jasmīnu un madaru aromāti
* … un, izlīšana.. tā pamatīgi nejauki un līdz pēdējai vīlītei :)



summer rain, you can never…forget that
jūnijs 16, 2011, 3:31 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

 

Šis rīts lika atcerēties vēl vienu no daudzajām vasaras pievilcīgajām īpašībām – to, ka ir iespējams izbaudīt tik ļoti nepieciešamos kontrastus, neriskējot nolikties uz divām nedēļām gultas režīmā ar pilošu degunu un čerkstošu večas balsi.
Šonedēļ mākoņi dikti daudz staigā, pārsvarā rokās sadevušies, bariņos vai sadrūzmējušies sānu pie sāna un samelnējuši nikni. Kad nu ir par daudz, un staigāšanai jāmet miers, ierastais pilsētas zaļums aizklājas ar ažūru, kustīgu ūdens piruešu instalāciju.  Un, nav jau vērts vairs atkāroties, bet, protams, ka līdz ar čaukstošo lietus sienu, pilsētas kanalizācijā aizskalojas viss rīta aizkaitinājums un bittersweetness, atstājot vien svaigu jasmīnu smaržu aiz loga.
Sakritības ir skaistas ar to, ka neparedzamas, gluži kā vasaras lietusgāzes. Lūk, un sakritības pēc vakarvakar jaunatklāju spēcīgu, spēcinošu un vibrējošu mūziku Jizue izpildījumā. Ironiski, bet rekur jums Lietus suns jūnija viducī –

* foto ir viens no mākslinieka Tim Walker meistardarbiem. Tāds magnētisks spēks viņa darbos, lai arī, pirmajā acu uzmetienā, manai gaumei mazliet par šizīgu.



larger than life
jūnijs 16, 2011, 3:38 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Zem pēdām riteņi. Zem tiem – tumšpelēkā asfalta lente, izritinājusies gar šosejas malām, blokmāju pagalmiem, apkārt pēc sveķiem un vakara miglas smaržojošam mežam. Un neizskaidorjamā, atkarību radošā narkotika, kura sazin kad nonākusi manā asinsritē, kura dzen mani arvien kāpināt tempu, nejūtot vakara vēsumu ne piezogoties no mugurpuses, nedz arī uzkrītot virsū pavisam.
To, ka viegli ļaujos atkarībām, ātri iekarstu un aizraujos, it kā jau zinu, tādēļ cenšos parasti skatīties pāris soļus uz priekšu, lai nesastrādātu blondas stulbības. Tas, ko es NEZINĀJU, ir, ka spēju noraut atkarību arī no darbībām, kuras vēl nesen bija tik ļoti ārpus mana interešu loka. Sports – are u kiddin’ me?

Bet patiesība ir un paliek skaudra; vēl jo skaudrāka tā ir brīžos kā šis, kad ceturtdaļgadsimts tūlīt tūlīt solās būt aiz muguras, draudot man ar piederību jau pilnīgi citai vecuma grupai. Tai, kurā cilvēki ir beiguši virpuļot savā diplomu, bakalauru un maģistru mutulī, tai ar mošanos divatā dzīvoklī, kurš nav pa perimetru “aptaisīts” ar padomju lakoto skaideņu mākslas darbiem, tai, kurā brīvdienās nenosvīsti vis slapjš pilsētas top naktsklubā berzējoties gar citu sviedrainajām ekstremitātēm, bet gan savā nule iegādātajā piepilsētas privātmājas dārzā uzroc puķu dobi.

Lūk, tur arī visa tā sāls. Kad smadzenēm filtrējošie mehānismi un aizsargdambji piedzinušies ar mēsliem un atsakās funkcionēt, nostaļģiski infekciozās domas jādzen prom ar varu. Ar nesaudzīgu vēju sejā, un skatienu, kas piespiedu kārtā piekalts vienīgi pelēkajai ceļa lentai zem kājām, kura vienīgā ir bezgalīga un īsta.

Ieskrienos.
bums

Abpus ceļam nekonkrēti un miglaini apveidi, fast forward uz priekšu patīta diena.
bums

Nokaitētās emocijas, sakāpinātās sajūtas, mirklīgās laimītes, vilšanās un piezemēšanās uz pakaļas realitātes šķembu kaudzē – nav vairs nekā.
bums

Kārtējā izklupienā tempa kāpināšanai kaut kāds bezformas un bezkrāsas gaismas kamols izsitas kā tenisa bumbiņa no krūtīm vietā, kur vēl arvien apjukusi sevi cenšas apsteigt sirds.
bums

bums

P.S. Jā, tā nu ir patiesība. Es klausos dabstepu, man ir legingi, puķaina kleita, omīgas jakas un šauras bikses. Vēl man patīk intelektuāļi, vintdž, grāmatas un kultūra. Gess, hū em ai?



tik saldi, ka kaklā kož
jūnijs 13, 2011, 11:51 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Kamēr lielais vairums mūsu mērenā klimata joslas apakšīrnieku sūkstījās un gremzās par neciešamo tveici, velna sutoņu, ārprāta karstumu, jeb par tautā saukto bula laiku, es priecājos un gavilēju.
Kad citi, elsdami un pūsdami, sviedriem norasojušām, spīdīgām pierēm traušās ārā no pēļiem jau ar pirmajiem saules stariem, es vēsā mierā sutinu savā miega eiforijā līdz iecienītajiem vienpadsmit pulksteņiem, un ne ar ausi neklapēju. Tad, kad lielākā daļa latvju bāliņu un tautu meitu, līdz ar aizkariem atvelkot vaļā arī spožo lodi zilajā debesjumā, spļauj kaktā un lādās par vēl vienu nekam nederīgu un izķengātu dienu… es tikai apmierināti pavīpsnāju un ceļā uz veikalu pēc saldējuma bezspēcīgi ļauju smaidam iezīmēties sejā, vaigu bedrītēs ķerot karstus saules zaķus

Tas, ko agrāk iedomājos par jaunības maksimālismu esam, tagad uztveru kā vienkārši parastu cilvēcisku dīvainību. Nu to, jūtos-labi-sākot-no-+25-grādiem. Visu pagājušo nedēļu biju lipīgi salda kā īriss, kas līp pie zobiem un cērtas kaklā. Jūsmoju, planēju tajā ēteriskā, vien nelielajai latviešu daļai saredzamajā labsajūtas dūmakā, kura, saulei zenītā esot, akvareliski izpludinās virs mazajām sānieliņām, apbantējas ap jasmīnu krūmiem un čagani nosēžas saules uzsildītajā mauriņa zaļumā. Sitmannost’, bet tas siltums, kas ieēdas līdz kaulam, nāk komplektā ar ne ar ko nesalīdzināmu labsajūtu un harmoniju, drošības sajūtu un nesaraujamu vienotību ar visu zaļo apkārt, balti pelēki zilo virs galvas un bišu iecienīto akāciju saldmi. Un tik daudz enerģijas, spēka, un dzīvotprieka.

Pēcpusdienās ar Laumiņu lecam riteņos, kuri pēc 30 minūšu nesteidzīgas mīšanās nogādā mūs Ķīšezera krastos. Pēdas, šķiet, itin viegli var piekust pie saulē nokaitētajām, šķietami nevainīgajām pludmales smiltiņām, kamēr pleci nobrūninās smaržīgi, silti un laimīgi.
Starp citu, nemaz nenojautu, ka, lai tiktu pie roņu priekiem (aka plunčāšanās atvērtajos ūdeņos), nemaz nav jāmēro sviedrainais ceļš kāpās – t.i. vilcienā starp korpulentām dāmām iespīlētos baltos audumu lēveros, un niķīgiem, puņķainiem bērneļiem, kuri ar savām netīrajām zandalītēm nospārda tavu skaisto svārka gabalu un kuru mātes un tēvi, birojā uzvilkušies no printera tarkšķēšanas, uz to visu brēku paliek kurlmēmi.

Runājot par riteņpriekiem paplašinātāk, šodien Laumiņa  ierādīja portālu, kurā es varu, tu vari, viņš viņa un visi var piereģistrēt savu velodraugu, lai tam kaut mazliet drošāka tā vieta zem Rīgas saules. Šiten te – http://veloreg.lv/

Ak jā, un vēl jokaina filma par dīvainiem cilvēkiem, kuri patiesībā nav jau ne gramu dīvaināki par mums. Kinolente ar vasarīgu vieglumu, ar gaišo, garo vakaru neparedzamības garšu, un, pats galvenais – ar caurspīdīgu patiesīgumu. Par neizlikšanos un to, cik tas ir trakoti forši :).



lidot var tepat
jūnijs 4, 2011, 7:10 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Šodiena skan šitā

Istaba saules šļakatās dzeltena sakrāsota
Šitā tak var no jēgas nojukt – man aizkaros sapinies saulrieta zelts.



marcipāna krēsla
jūnijs 2, 2011, 10:39 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Es esmu saguris, kusls un lempīgs dzīvnieks, kas tik vien jaudā, kā nomesties uz sāna un, kājas pa gaisu kūļājot, kaut ko pie sevis pusbalsī dudināt. Apslaucīt ar asti ( ja tāda, protams, būtu dota), sev apkārt tīru placīti, kur pēdīgi sakristies bezveidīgā čupiņā un sutināt līdz rītam.

Pēdējā laikā kaut kā dikti saldi šķiet tie brīži, kad ķermenis pēc fiziskās slodzes tik ļoti nogurdināts, ka spēju apzināties katru muskulīti. Dīvaini, bet bez maz vai varu sataustīt siltuma viļņus, kuri izveļas no manas ādas kā viegli, uzputoti gubu mākoņi. Kā tie mākoņi, kuri man šovakar saldajā ēdienā – veros laukā debesīs; tajās virs lielveikala, tajās vairs autostāvvietas un automazgātuves, arī virs Hesburgera un Statoila. Debesīs, zem kurām viss cilvēka darinātais izskatās pēc sīka, nevienu neinteresējoša misēkļa, atiruša valdziņa Debestētiņa zeķes pirkstgalā.

Es. goddievārds, varu likt galvu ķīlā, ka, ja varētu iebāzt pirkstu tajā absolūti piesātinātajā kolorītā virs jumtu korēm, lai pēc tam to aši nolaizītu – garšotu pēc marcipāna, meža zemeņu krēma, taviem smiekliem saulē un nebeidzamas, pufīgas svētlaimes.

/arī tagad, rakstot un pa brīdim pametot skatu pa kreisi, lai kārtējo reizi noslīktu tādos oranži violeti dzelteni sārtajos saulrieta akačos….nespēju vien rimties, cik koši, un pārsteidzoši pacilājoši ir dabas glezniecības paraugdemonstrējumi.
Aš sirsniņa tirpst :).



Gribu augšā
jūnijs 1, 2011, 5:22 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Un vispār, gribu gribu gribu. Gribu, lai kāds man koka žuburā uznaglo maz’omulīg’mājiņ’, pa vidu dienvidvējā šalcošam dažādu toņu lapu zaļumam. Pasūtīt visus jēpastus, jētalonus, tēlefōnus un datorus trīs mājas un trīs mēnešus tālāk, gulēt uz muguras priežu sveķu un svaigi ēvelētu dēļu smaržā un  skatīties mākoņgleznu galeriju. Basām kājām sajust koka raupjumu zem pēdām, un paslepus pa dēļu šķirbām vērot, kā kaimiņi frizierē un ķemmē savus mauriņus. Noķert to pirmā pļāvuma, pirmā vītinājuma un žuvuma smaržu plaukstā, sajust, kā tā sparīgi kūņojas ādas siltumā, kamēr norimst uz uzsūcas asinsritē.

Un vispār, cik forši būtu atgriezties bērnībā, kur pilnīgi pieaugušo prātam ačgārnas prioritātes, bet laiks tik lēns un biezs kā saulē izkarsējusies šokolāde. Kad, gulēt ejot, nevari sagaidīt rītu pienākam, jo zini, ka piemājas mežā tev kokā ir štābiņš, uz kuru varēsi paslepus aiznest savas nobēdzinātās brokastis un pāris vecu šķīvju lauskas, lai vēlāk rīkotu pēcpusdienas tējas ceremoniju. Vai arī jebko citu, tikpat vilinošu un neatkārtojamu savā vieglumā.