Arieta's Blog

Jennifer Davis Art, “UpsideDown”

Ar Murakami apziņa pamazām iestieg nekonkrētu apveidu purvā, un, ja neskaita to, ka ik pa brīdim piedzīvoju neskaidrus zemapziņas uzplaiksnījumus, ārpasaule iegrimst konkrēta toņa skaņas monotonijā. Toties tie zemapziņas negaidītās parādīšanās mirkļi ir teju sastindzinoši. Tik bagātīgi piepildīti ar kādu iepriekš neapjaustu informāciju, ka, teju pret pašas gribu noliekot grāmatu uz ceļiem, veros aiz loga vēja un bērza sadejā, un beidzot REDZU. Varbūt ar grāmatas absolūti netradicionālo sižeta sakārtojumu ir mēģināts panākt tieši šādu efektu. Nu, ka cilvēkam šķitīs, ka viņš REDZ, lai gan patiesībā tā būtu visvienkāršākā līmeņa apziņas hipnoze.

Lai vai kā, “Skarbā brīnumzeme un Pasaules gals” pamatīgi ievelk sevī, kā jau visi rakstītie stāsti, radot alternatīvu realitāti. Varbūt patiesībā zīmīgi arī tas, ka esmu aptvērusi savu vēlmi to izlasīt tieši tagad, tieši šovasar, lai arī šo darbu slavas gājiens sācies jau pasen. Patiesībā jau tas ir nenoliedzami – viss virknējas tieši tā, kā tu ļauj tam notikt, un tieši tad, kad esi tam gatavs. Neko nav iespējams pasteidzināt vai novilcināt – rezultātā darbība, protams, notiks, bet tās jēga būs pielīdzināma apaļam nekam.

Un vispār, ir tik skumji, ka cilvēki apzināti vairās no miera un vienveidības, uzskatīdami to par stagnāciju vai rutīnu. Es, protams, te nedomāju gadu desmitu periodus, bet drīzāk mēnešus. Skaidrs, ka katram ir savs “atiešanai” nepieciešamais laiks, bet lielākā daļa neapzinās tā patieso ilgumu. Un tad, ieguvuši šo te laiku savā rīcībā, mums bieži vien sāk šķist, ka nu jau par ilgu, un vajadzētu mest to deķi uz otru pusi, lai dzīve piepildās jauniem notikumiem. Redz, es arī vienā brīdī biju neizpratnē, par ko tad tā – esmu pieradusi, ka darbs ir mana dzīve 24/7, ar īsiem bet biežiem pārtraukumiem starplaikos, bet pēkšņi man ir šis bezierunu atvaļinājums. Laikam jau patiesība ir tāda, ka šie neilgie brīvbrīži bijuši par haotisku, lai man pietiktu saprāta ķerties klāt “galvas” revīzijai.

Putekļi sagriežas zeltainā bezsvara dejā, kad istabas rāmo gaismu pāršķeļ saules stars. Tad, tikpat pēkšņi kā parādījušies, tie pazūd līdz ar mākoņa aizpeldēšanu priekšā gaismas ripulim debesīs. Es pati arī gluži sajūtami levitēju kaut kur starp neaprakstāmi spilgtu, karsējošu gaismu, un apziņas mūžamežiem, kuri pašas sastādīti tur, nezināmu telpas un laika sprīdi zem manis.

Ir vasara, un es nespēju vien beigt svinēt.

rocky-rock-kannata

Es parasti gan neesmu frīkainās mūzikas popularizētāja, bet šī ir kaut kas tik dikti feins, ka jāielīmē tas links šeit, lai nepiemirstas un nepazaudējas.

Starp citu, tikpat savāda un pavelkoša kā šī dziesma, arī filma, no kuras pirmie dzirdamie teikumi. Skatījos kaut kad pasen, bet, ja spēju atcerēties ne vien sižetu, bet arī raksturus un overall sajūtu/ noskaņu, tad, iespējams, ka jāatzīmē filmu listē arīdzan.

Džunifers visu dienu pa grīdu vien, pa grīdu vien. Izstiepjas uz sāna kā neveikli izrullēts mīklas kunkulis uz (laikam jau) vēsās papes, un maksimāli dabiski tēlo līķi. Beikts mincītis, beikts un pagalam.
Arī Laumiņa, lai arī tāpat kā citas dienas lidinās apkārt pa dzīvokli, tomēr šodien no tās gaišās galvas pa kādam apspiestam vaidam, un pavisam neapspiestām lamām. Bangladešas priekšpilsēta te esot, šī saka, un turpina aizkaitināti mīties uz sava ričuka pa jūlija svelmes uzvārīto asfaltu.

Toties mani šodien sveic. Draudziņi, radiņi. Zvana un priecājas par to, ka vismaz kādam šie +30 nav ne sutas balss, ne sātana izdzimums. Priecājas par to, ka beidzot, BEIDZOT ir diena, kurā ne brīdi nav vēsi, kurā ne sekundi nav jāpavada domās par tuntulēšanos un kāpostu tīteņa cienīgu slāņošanos. Ir tikai visaptverošs, neaprakstāmi patīkams siltums, kurš piepilda istabu, tad acumirklīgi sapinas matos, elpā, un veikli ielien aiz ādas. Tā sajūta ir tik ļoti viegla, tik lidojoša, tik barojoša, ka pat šobrīd, aiz lielajiem priekiem galīgi apstulbusi, nespēju aizdoties pie miera. Zin’ kā, tās naktis, kurās+28, tās ir tās, kurām jāpaliek uzticīgai, lai pēc tam kaut vai plūdi.

Dziesma, kura man katru vasaru seko jau nezin no kuras klases. Retais krievu mūzikas gabals, kurš liek tām skudriņām tipināt un skriet.

895696d8pu

Man atkal kaut kā galīgi traki sagribējas vēlreiz izlasīt Tūves Jansones “Vasaras grāmatu”-  to, kur par salu, par nepieradinātu jūru, pieradināmu siltumu un nepieradināmu kaķi.

Nedēļas nogalē beidzot atklāju peldsezonu, savas 10 reizes pēc kārtas.
Nepārspēta topa augšgalā palika šīs nakts pelde tepat Rīgā, tai ezerā, kurš vien pusstundas riteņripošanas attālumā, un kurā “gandrīz pilnmēness” smeldzīgi skaisti rotaļājās ar vasaras nakts debesu toņiem. Ūdens spogulis hameleona perlamutrā, kamēr virs galvas BIJA visu toņu zilais.

Mirklis, ieelpoju pa dienu uzsilušo gaisu.
Smaržo pēc vīstošām niedrēm. Tad pēkšņi liepziedi. Piedurot plaukstas locītavu pie deguna, apziņā paspēj aizķerties pašas citrusu un medus aromāts.
Jau nākamais mirklis, iegremdējos šķietami elpu ciet aizsitošā vēsumā, kas jau pēc mirkļa ir visu būtību aptverošs miers. Elektrizējoši eiforisks brīdis.

_________________________________________________________

Šie trīs kaut kā pārāk piestāv tam pārpasaulīgi siltajam, kas mani dažas pēdējās nedēļas uztur teju neremdināmi hiperaktīvu. (Paaldies cilvēkiem par labu mūzikas gaumi, un par vēlmi dalīties tajā! :) )