Arieta's Blog


Brīnumzemes sākums
jūlijs 15, 2012, 3:13 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Jennifer Davis Art, “UpsideDown”

Ar Murakami apziņa pamazām iestieg nekonkrētu apveidu purvā, un, ja neskaita to, ka ik pa brīdim piedzīvoju neskaidrus zemapziņas uzplaiksnījumus, ārpasaule iegrimst konkrēta toņa skaņas monotonijā. Toties tie zemapziņas negaidītās parādīšanās mirkļi ir teju sastindzinoši. Tik bagātīgi piepildīti ar kādu iepriekš neapjaustu informāciju, ka, teju pret pašas gribu noliekot grāmatu uz ceļiem, veros aiz loga vēja un bērza sadejā, un beidzot REDZU. Varbūt ar grāmatas absolūti netradicionālo sižeta sakārtojumu ir mēģināts panākt tieši šādu efektu. Nu, ka cilvēkam šķitīs, ka viņš REDZ, lai gan patiesībā tā būtu visvienkāršākā līmeņa apziņas hipnoze.

Lai vai kā, “Skarbā brīnumzeme un Pasaules gals” pamatīgi ievelk sevī, kā jau visi rakstītie stāsti, radot alternatīvu realitāti. Varbūt patiesībā zīmīgi arī tas, ka esmu aptvērusi savu vēlmi to izlasīt tieši tagad, tieši šovasar, lai arī šo darbu slavas gājiens sācies jau pasen. Patiesībā jau tas ir nenoliedzami – viss virknējas tieši tā, kā tu ļauj tam notikt, un tieši tad, kad esi tam gatavs. Neko nav iespējams pasteidzināt vai novilcināt – rezultātā darbība, protams, notiks, bet tās jēga būs pielīdzināma apaļam nekam.

Un vispār, ir tik skumji, ka cilvēki apzināti vairās no miera un vienveidības, uzskatīdami to par stagnāciju vai rutīnu. Es, protams, te nedomāju gadu desmitu periodus, bet drīzāk mēnešus. Skaidrs, ka katram ir savs “atiešanai” nepieciešamais laiks, bet lielākā daļa neapzinās tā patieso ilgumu. Un tad, ieguvuši šo te laiku savā rīcībā, mums bieži vien sāk šķist, ka nu jau par ilgu, un vajadzētu mest to deķi uz otru pusi, lai dzīve piepildās jauniem notikumiem. Redz, es arī vienā brīdī biju neizpratnē, par ko tad tā – esmu pieradusi, ka darbs ir mana dzīve 24/7, ar īsiem bet biežiem pārtraukumiem starplaikos, bet pēkšņi man ir šis bezierunu atvaļinājums. Laikam jau patiesība ir tāda, ka šie neilgie brīvbrīži bijuši par haotisku, lai man pietiktu saprāta ķerties klāt “galvas” revīzijai.

Putekļi sagriežas zeltainā bezsvara dejā, kad istabas rāmo gaismu pāršķeļ saules stars. Tad, tikpat pēkšņi kā parādījušies, tie pazūd līdz ar mākoņa aizpeldēšanu priekšā gaismas ripulim debesīs. Es pati arī gluži sajūtami levitēju kaut kur starp neaprakstāmi spilgtu, karsējošu gaismu, un apziņas mūžamežiem, kuri pašas sastādīti tur, nezināmu telpas un laika sprīdi zem manis.

Ir vasara, un es nespēju vien beigt svinēt.

Advertisements

Atstāt komentāru so far
Komentēt



Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s



%d bloggers like this: