Arieta's Blog


miniatūru saulīšu mākonis vāzē*
maijs 21, 2012, 3:26 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Image
Es gribēju mazliet pat iedvesmu. Neliegšos, pēc ziemas pelēkā šis krāsu sprādziens grauj jebkādu manu emocionālo paškontroli, un neba nu ceriņu smaržas pilna istabiņa šim faktam nāk par labu.

Tātad, kas ar to iedvesmu? Viena no pasaules patiesībām vēsta, ka neviens īsti precīzi nezina, kā to sasaukt, sagrābt, un nelaist vaļā. Visa burvība tai iekš tās sievišķīgi klusās piezagšanās, negaidīta uzliesmojuma, un noslēpumainas, tikpat negaidītas nozušanas uz nezināmu laiku.
Sajūta, kas ietverta burtu kombinācijā “iedvesma” ir pielīdzināma pēkšņai eiforijai, nelielam sprādzienam, labākajai reibuma pakāpei, un pat fiziskai baudai. Radošie kanāli pēkšņi ir “vaļā”, un tu esi spējīgs saņemt teju visu pasaules enerģiju savu nodomu īstenošanai. Ja pilnīgi atklāti, mani šī konkrētā emocija parasti pārņem tik ļoti, ka es mēdzu tajās minūtēs vai stundās vienkārši iegrimt, baudot kā virknējas vārdi, krāsas un formas prātā, cik ļoti daudz spēka, lai celtos un radītu skaistum apkārt. Kā neprātīga iekāre pēc kāda, kurš ir redzamības, bet ne aizsniedzamības robežā. Mazliet laikam izklausās pēc kārtējā mazohisma – tāpat kā neiet gulēt, kad ļoti nāk miegs..vai ļauties pārsātināties ar emocijām, kad sirds jau tā vārtās pa paklāju un īd.

Un dīvaini, ka, neskatoties uz šīs te “iedvesmas” spēcīgumu, dienās, kad tā ir noslēpumaini nozudusi bez zināma atgriešanās datuma, to fantastisko sajūtu pat īsti nav iespējams atsaukt atmiņā. Būtu taču tik daudzkārt labāk apātiskajās, depresīvi pelēkajās iedvesmas brīvdienās spēt kaut vai remdēties atmiņās. Bet nē – sēdi, un ciet, domādams, ka tas man-neko-negribas-un-nekas-nerada-sajūsmu paliks pie tevis uz mūžu mūžiem. Fakt- ap tā cilvēku psihe – ir padomāts par visu, lai katra diena būtu maksimāls cīniņš ar sevi, līdz kamēr tu esi saulains, gaišs un pūkains.

* To es šorīt saņēmu brokastīs – pušķīti visburvīgāko, vislatviskāko un dzeltenāko pavasara pureņu. Ōsom! :)

 

Muzikāls P.S. Vakardien noklausījos jauno Prāta Vētras albūmu dažas reizes uz riņķi. Lai arī nav tā saulainās bērnības garša, bet vieglums ir vēl arvien. Un dziesmu vārdi, par spīti mazliet dīvainajām tematikām, tomēr smaržo pēc mājām un nostaļģijas.

Advertisements

Atstāt komentāru so far
Komentēt



Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s



%d bloggers like this: