Arieta's Blog


…darīju, gribētu darīt, darīšu…
aprīlis 6, 2010, 12:02 PM
Filed under: sirds paisumi

Darbīgas darbošanās domas, kas paliek domu līmenī. Nespēja savākt savu personu līdz kustīgam un radošam līmenim arī realitātē, ne vien teorijā. Tik dīvaini, jo daudz taču tā, ko gribas. Krāsas, piemēram. Vairāk krāsu apkārt. Un būtu taču tik viegli – eļļas krāsu kaste tepat pie rokas, arī plastika, akrils ar visu sev piederīgo lakas pudelīti, salvetes decoupage tehnikai… Bet tā vietā es rokos pa blogu pasauli, meklējot arvien jaunu un jaunu mūziku kaut kādu mistisku sajūtu radīšanai un uzkurināšanai, kuru jau tāpat ir par daudz.

Kā lai iemācās savākties? Kur lai izrok vienu lieku roku pāri, kurš sapurinātu, iedunkātu un aizbīdītu līdz tai īstenajai sākuma vietai, kur darbošanās pati ielec pirkstos, nekādu lielo apņemšanos nemaz neprasot.

Rokoties pa iekrāto un alā savilkto mantību, kura nu nogaidoši izmitinājusies pieticīgās kartona kastēs, uzgāju arī veselu paciņu lepnu, baltu un lielu tāfeles krītu. Asfalts tak vaļā, naktis paliek siltākas, pie tam lietus sezona, kad nākamais rīts visas radošās izpausmes acumirklī pazudina, dodot vietu arvien jaunām.

Bet rekur skaistas un traki krāsainas citu radītās brīnumlietas –



15 kilometru puķainos brunčos
aprīlis 5, 2010, 10:23 PM
Filed under: Ausu prieki, Sajūtas un pasakas

Klausoties arvien pieaugošajā lietus bungāšanā pa jumta logu un  “club 8 ” solistes konfekšainajā vokālā, priecājos par kārtējo izdevušos pavasara svinēšanas dienu.
Sev svēti solījusies VIŅU sagaidīt ar skaļām urravām, to arī daru, par spīti nepārejošajam un sūrstošajam melnajam caurumam, kurš vienmēr līdzās esošs. Vienīgi jo dienas jo skaidrāk sajūtu, ka šim pavasarim no tiesas piemīt kas maģisks. Valdzinošs , pavedinošs, rotaļīgs un tik ļoti aizraujoši ievelkošs. Kad, dodoties ikdienas pastaigā līdz Mellužu sabiedriskās aktivitātes centram – pārtikas veikalam, smaids vienkārši iemitinās sejā un ne pa kam nav dabūjams prom. Jā, iekšā sevi izsāp, izmisīgi izraud, bļaustās un karo visi šogad atrastie, piedzīvotie un nesadzīvotie mazie melnie, bet pret to milzīgi skaisto pavasara sajūtu viņi ir visai nespējīgi. Tad nu man sanāk saldas skumjas, vīterojoši pašpārmetumi un sāpes tauriņa lidojuma vieglumā.

Es esmu uzcītīga pavasara sekotāja, vērotāja un svinētāja – pamanu visu citkārt par naivu, banālu un salkanu nodēvējamo – pirmo dzelteno taureni, pirmos zilos krokusiņus un jūru… jūru, jūru, jūru, kas savā diženumā nu jau vaļā līdz pašai pasaules malai, tik varena savā balti vizuļojošajā mierā.

Un šodien 15 km nosoļoti puķaini zaļos un visnotaļ vasaru piesaucošos svārkos. Uz to ziedu pļavu skatoties, pilnīgi iespējams noticēt pavasara plaukšanai un bezdievīgi siltām dienām.  Posmā Melluži – Dzintari – Majori-Melluži ir ierēkts par ļautiņiem, kuriem, atsevišķus stila aksesuārus vai apģērbus iegādājoties, uz brīdi ir izkritušas vai izdegušas acis, kā arī par mazajiem suņiem, kuros suņa ir mazāk nekā belašā.  Tāpat pasmīnēts par slāvu tautības ļaužiem, kuriem naudas pilnīgi noteikti ir daudz par daudz, katrā ziņā krietni vairāk nekā saprašanas vai gaumes. Rezumējot – Jomas iela nostaigāta :).

Un ja jau par staigāšanu, tad eku šeku kājāmgājējus uzmundrinoša un man mūždien garastāvokli paceļoša dziesmiņa :). Un klipā arīdzan kadri no vienas no manām favorītfilmām “Benny and Joon”, ar jauno, smukiņu Depu.



everlasting light
aprīlis 5, 2010, 11:41 AM
Filed under: Ausu prieki, Sajūtas un pasakas

Visupirms jau mūza un iedvesmas avots (paldies, paldies, paldies un vēlreiz tai jaukajai personai, kas mani ar šo paralizējošo skaistumu sapazīstināja).

Reizi pa reizei jau tā gadās – tavā pasaulē iemaldās tāda mūzika vai skaņdarbs, kurš ir vai nu idillisks papildinājums tā brīža dvēseles stāvoklim vai arī īsta granāta, kas izrauj iekšas vienā setā,  izklāj tās tavā priekšā un pakāpjas soli nostāk…lai turpat netālu varētu nekaunīgi smīnēt par to haosu, neizpratni un nekontrolējamo sajūtu lavīnu, ko radījis.

Šis Mono neaprakstāmi tīkamais, valdzinošais un elektrizējošais mākslas darbs man iemieso abas iepriekš minētās īpašības. Pat tagad, it kā skan fonā, it kā prāts pievērsies ieraksta tekstam, acis – zibošajiem violetajiem nadziņiem uz melnās klaviatūras, bet visa iekšējā pasaule burtiski pakļauta skaņu virknējumam.

Un dziesma beidzas, lai atkal sāktos un uzvirmotu kulminācijā un beigtos no jauna un no jauna, un no jauna. Viena no tām, kura tik precīzi ataino iekšējo sajūtu miksli un pēkšņi padara skaidru to, kas iepriekš šķita vēl tikai piņķerējams un risināms. Jā, protams, neizbēgami nežēlīgi plēš vaļā visas rētas, liekot nu jau pieradinātajam “supermassive black hole” kļūt pavisam nešpetnam un īdošam. Un cik dīvaini, ka tomēr tā mūzika paņem tik ļoti, ka sāpīgais šķiet skaists un tā vien gribas izstiept rokas uz sāniem cik vien tālu var un pieskarties tai skaļajai, tīrajai, nesamaitātajai…šķiet – patiesībai.

Vispār laikam šobrīd cenšos ielikt kaut kādos smieklīgi mazos vārdos neaprakstāmo. Bet dziesma tā sauc pavasara dzīvību ārā, ka nespēju klusēt :)



jūtūbes nedienas
aprīlis 3, 2010, 3:00 PM
Filed under: Ausu prieki

Vakara aktualitāte: cik tālu ne-tehniskais cilvēks var kļūt tehnisks, lai realizētu vēlmi padalīties muzikālā baudījumā? Beidzot, pēc krietnas stundiņas noņemšanās, beidzot varu iedot pasaulei zirgu grupu:

Un vēl – šovakar jūrmalmājā ir fcking auksti. Tik ļoti, ka gribas kā muminradījumam saritināties mazā kamoliņā uz līst zem trejām segām sutināties un miegoties. Aukstums kā vienmēr ir atvedis līdzi sagurumu, nespēku, apātiju un  īgnumu, kuru cenšos pārvarēt ar jaukajiem mgmt, ting tingiem, zaļo tēju ar mīļo bišu savākto medu un saplīsušo somu lāpīšanu :).



Zilivioletipelēks un slapjš
aprīlis 3, 2010, 2:27 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Lietus. Pelēcīgais un slapjais iespiežas apziņā un nemanot uzsūcas caur ādu, liekot krāsām pilēt lejup un atkāpties, pelēkais kā bieza eļļa uz sudrabaini varavīkšņaina ūdens klāja. Un krāsas tiešām pazemīgi bēg, ne miņas vairs no ķircinošā pašlepnuma, iznesības un greznības, košās koķetērijas. Viņas bēg klusi, pat nesačukstoties un atstājot vien vājas nojausmas par to, ka kaut kur bijis medus dzeltenais kaimiņmājas dēļos, sūnu rūķīšu zaļais tepat zem vēl pavisam plikā kastaņa un nevainīgi, maldinoši zilais virs galvas.
Un tad nu man jāsamierinās ar pelēkajiem un pustoņiem… zilpelēkiem, violeti pelēkiem, melni un pelēki pelēkiem.Vai arī centīgi jāmēģina sasaukt krāsas atpakaļ mājās – violeto uz nagiem, oranžais lai matos padzīvojas un sulīgi zaļais – zeķītēs. Un jātur visi īkšķi, lai kāds ātrāk atkal nospiež gaismas slēdzi tai tur lielajai bumbai tur pašā augšā.

Bet vispār jau laikam pavasara svētkiem melanholija piestāv – nedaudz paskumt, patrīties pašam savās domās un izjūtās, cenšoties saprast, kur robežas gācijām un negācijām, kuras pārkāpt jau kļūtu bīstami vai vulgāri. Pagaidām gan šķiet, ka robežas nav, jo negribas vilkt nekādas līnijas tajā pelēkajā miglā, kur jau tā viss neskaidrs un nākamais solis var būt ļoti ļoti lejup.

Tā iekšējā urdošā un krāsas saucošā sajūta roku rokā ar skaņu virknējumu, kas dzīvojas vienu ierakstu augstāk. Jo viņam tā vienkārši ļoti, ļoti gribas. *izlaista nezenzētu izteicienu jūra*