Arieta's Blog


Uz augšu
jūnijs 4, 2012, 9:26 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Es esmu noilgojusies pēc normāla fočika, kas nebūtu vienkārši mobilā telefona papildus funkcija, kuru lietojot, jāaprobežojas ar automātiskiem iestatījumiem. Tik bieži ir vēlme fiksēt mirkli – tieši šo, tagad, fiksēt gaismēnas un tos mazos puteklīšus saules strēlē pār rakstāmgaldu. Nupat stāvot pie loga ar kafijas krūzi un šokolādes tabakas smēķi, izkāros ārā, cik vien tālu iespējams, un gremdējos tajā pozitīvisma piestrāvotajā vakara gaismas uzstādījumā. Vējš, netipiski Staiceles ielas “vētras ielejai”, galīgi rāms, un visu toņu zaļajiem piegleznots pagalms. Mākoņi, kā jau vienmēr, līdz smeldzīgumam skaisti, un, kā jau vienmēr, uzurda iekšējo radošo garu – sak, vajadzētu tak mest slinkumu pie malas un iemācīties to fantastisko vieglumu un varenību uzlikt uz papīra, vai audekla. Ar mākoņiem ir dikti mānīgi – lai arī zinu pamatlietas par telpiskumu, apjoma veidošanu, un tonalitātēm, tomēr rezultātā tāds divdimensionāls ‘pļekš’ vien sanāk. Iztērēta eļļa, kartons, bet dabas fenomens vēl arvien nenotverts. Tā vietā, lai “lāpītos”, izlīdzos ar smukumbildēm Tumblrā.

Vēl gribēju pieteikt, ka vasarai ir vēl viens pārākuma aspekts pār monohromajiem gadalaikiem – baltais uz sulīgi zaļajām lapām un dzīvajiem, slapjas zemes toņiem, ir teju žilbinošs. Tik ļoti, ka ir pat dīvains prieks veroties blokmāju peizāžā – līmeņu līmeņi, vienādu lodziņu musturs dažāda lieluma taisnstūros, un saules izgaismots dzelzsbetons. Zili zaļi balts vieglums visniansētākajos toņos, kurā pietiekami ilgi veroties, spēju sajust skudriņas lienam pa delnām un potītēm, līdz paribē tās uzrīko momentballīti.
Ja es varētu, ja tas būtu iespējams – gribētu to gaisīgo, mierpilno un silto sajūtu ieadīt pa drusciņai visos palagos un spilvendrānās, apadīt apkārt kafijas krūzei, zigzagiem pāri spogulim. Pēc tam no atlikumiem notamborēt iespējami garu pavedienu, kuru pēc tam griezt gabaliņos, siet lentītēs, un dāvināt visiem cilvēkiem apkārt.

Kā šodien teica mans zobārsts, katram nepieciešams kāds hobijs, kurš ir absolūti nesaistīts ar mūsu pamatnodarbošanos, un kurš ļauj izrauties. Lūk, pabeidz nedēļas darbus, noliec bangojošās domas nomierināties zem grāmatu kaudzes, un meties iekšā tajā, kas atbrīvo. Vienmēr uz šādiem rosinājumiem ( kuri sākotnēji neizbēgami atgādina vien Koelju pasaulesadosiesrokās), mēdzu atbildēt, ka es jau! Jau daru, ir man kaudze patikšanu, no kurām daļa pārvērsta hobijos. Bet laikam jau visi tie hobiji, kas prasa emocionālu piesaisti un rada sajūtu vētras, nespēj sniegt to gaišo vieglumu, to elektrizējošo mieru un klusumu.

Vai tupēšana pledā uz palodzes un hipnotiska blenšana blokmāju vakara saules pārgaismotajās sejās varētu būt hobijs? Jo sajūta ir neaprakstāmi fantastiš.


Komentējiet so far
Komentēt



Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s



%d bloggers like this: