Arieta's Blog


Nāc ārā!
jūnijs 27, 2012, 4:06 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

…no metāla zārka!

Ja būtu vienā dziesmā jāieliek visa šīgada Līgo esence, tad tas būtu tieši Zodiaks. Kaut kā tā sagadījās, ka turpceļā uz svinību vietu Duntē, iekš auto klausījāmies radio 101, kas svētkiem par godu skandēja tikai latvju mūziku vien. Un tad kaut kā šī dziesma, apokaliptiskais vējš “metāla zārka” ārpusē, kaut kā tas latviskais … un “notika” klikšķis, pēc kura divu dienu garumā tā arī nevarējām no “Taisnības” atiet.

a- “Eu, klausies!”
b- “Nu? ”
a- “Tu nāksi? ”
b- “…”
a- “Nu, ārā no metāla zārka!”

Šādi un tamlīdzīgi joki, un n-tās reizes dungota, dziedāta un izbļauta dziesma. Līdz apnikumam un sagurušiem smiekliem.

Vispār, tas bija tikai sākums, bet zīmīgs. Duntē netālu esošā jūra bija sākusi plosīties un izdzenājusi savus vējus pa visām netālu esošajām pļavām. Tērauda pelēkas debesis un neķītras vēja brāzmas, kuras  rāva meičām nost jāņuzāļu vainadziņus un saldēja pašas līdz klabošiem zobiem un ledainiem roku pirkstiem.
Turpinājums, protams, nekas neparedzams – medalus, pirkstos atgriežas dzīvība, tiek cepts šašliks mobilā telefona gaismā, un vērots zemē ieraktais čiekuru ceplis, kas tumsā atgādināja pamatīgu meteorīta izdedzinātu caurumu. Kā jau Zodiaks turpbraucot tika paģērējis, skanēja tikai latviešu mūzika, un danči bija nevaldāmi. Mēs lecām, skrējām, griezāmies rociņās, kritām zemē, virpinājāmies pa zālīti, metām kūleņus. Pa vidu paspējām “sapazīties tuvāk” ar Francois Dulac,  kura entuziasma iesildīta pat devos savā pirmajā futbola “cīņā” (jo par “spēli” to nedrīkstētu gluži saukt :D). Mēs zaudējām bērniem ar 4:8, un nākamajā dienā man tik ļoti sāpēja muskuļi, ka no gultas nācās izripināties, nevis izkāpt.

Totāls omes stīvums, krampji pēcpusē un nespēja nokāpt paškājīgi no 5tā stāva – tie tādi low-points pēc līgošanas. Toties sev nebiju sajutusi tādu uzlādi no dabas klātbūtnes – tā trakojošā vēja un nākamā dienas bradāšanās pa ledusauksto Saulkrastu jūru. Knipsēju ar acīm uz katra pagrieziena, un staigāju basām kājām, izbaudot katru sīkāko akmentiņu. Pietrūkst man viņas- jūras. Savukārt, kad mēs atkal satiekamies, es nespēju sev neko pārmest, vien smelties to fantastiski spēcīgo enerģiju un brīvības sajūtu, kamēr vien redzu horizontu.

Jāiet ārā, un labi bieži!


Komentējiet so far
Komentēt



Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s



%d bloggers like this: