aiz loga

aiz loga

19 septembra, 2010, 2:31 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Mans deguns ir nolēmis vairs neļaut ieelpot rudeni un pārtikt no lapu, peļķu un vēja kulinārijas. Screw you deguns, neceri, ka tamdēļ padošos piena upēm ķīseļa krastos (šī vārdu kombinācija man allažiņ ir uzdzinusi drebuli un zosādu, nelebā nozīmē).

Es atvainojos par (atkal jau) sveša bloga dziesmas palienēšanu, bet piestāv tik ļoti, ka roka neceļas jebkādu alternatīvu meklēt –

Iemūrējos purvciema dzelzsbetonā, klausos vēju cauri stiklam plastmasas ietvarā, neko neatbildu pretī. Nekustīgas pēdas, skrienošas domas, neapstādināmas atmiņas un sajūtas. Gribu izsist caurumu tajā sienā, ieskriet pa taisno lietus mākonī, nu tā, uz gadsimtiem diviem, pasēdēt un pavērot, kā veidojas un sabrūk dzīves. Izokšķerēt visu pirms izmēģināšanas. Vēl es gribētu paslēpni, jā, kā Poteram. Uzmest uz pleciem virs pūkainā halāta, ierausties 23.trolejbusā un skatīties acīs visiem pēc kārtas, nekaunīgi ilgi, negaidot neizbēgamo novēršanos. Izlasīt noslēpumus, stāstus un dzīves, saprast, kā garšo kafija tiem, kas dzīvo Pļavnieku 12. stāvā. Vai tā citādāka nekā Marijas ielas 2.stāva studentam.  Gribu spēt būt sev vienīgais sarunu biedrs, neredzama, nesajūtama. Gribu mācēt taupīt vārdus, nogaidīt, neskriet ugunī. Vienkāršas emocijas, brokastīs piparmētru tēju bez medus, bez cukura.

Visvairāk gribu negribēt, aizņemties inertumu kaut uz dienu.

I

Komentējiet

Komentējiet so far
Komentēt

RSS feed for comments on this post. TrackBack URI