Filed under: Sajūtas un pasakas
Lai gan vēl palicis vairāk par pusotru mēnesi, tomēr jau tagad varu teikt, ka šis gads ir bijis izcils. Nekļūšu pārlieku salda, apgalvojot, ka labākais kāds jebkad bijis, jo pirmsskolas bezrūpības gadiem tāpat kā pirmajām mega mīlām grūti ko pielīdzināt, tomēr. Tomēr. Tā sakārtošanās, “salikšanās” pa plauktiņiem, nostabilizēšanās.
Vakar, braucot uz sen neredzēto un nu jau teju antīko “Depo” paklausīties, kā nepilnā pusstundā bariņš cilvēku mēģina pierādīt sevi un savu mūziku kā kaut ko uzmanības vērtu, neapzināti biju uzslēgusi SWH. Parasti tā ir viena no stacijām, kuru nedomājot slēdzu prom, jo pārstāvētie mūzikas žanri tiešām nav manā gaumē, turklāt visu dziesmu sajaukums veido kaut kādu dīvainu kakofoniju manā apziņā. Ta ne retro, ta ne “šitinieks”, kaut kas stipri viduvējs.
Lūk, bet vakardien, acīmredzot, tai brīdī, kad pārslēdzu kanālus, notika kāda titāņu cīņa vai izmaiņas magnētiskajā laukā, vai kaut kas tik pat maģiski nenotverams, bet sāka skanēt šis –
Mēs klausījāmies, es pateicos gudrajiem prātiem par Shazam un centos noķert to brīdi un to sajūtu.
Šodien klausos vēl un vēl. Atkal un atkal.
Komentējiet so far
Komentēt
Arieta's Blog 