Arieta's Blog


Vakariņas vienam
Septembris 14, 2013, 1:55 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

tuna-tomato-pasta-parsley-2

 

Ļoti nepierasti pēc ilgāka laika būt vienai mājās. Esot tikai pašai ar sevi, negaidot nevienu un ne uz ko necerot, klusums un miers gaisā ir pilnīgi citādāks. Ļoti skaļas domas, īpaši tās, kurām iepriekš neesmu ļāvusi “izdomāties”. Sanāk tāds mēmais dialogs ar sevi, bez uzbrukumiem un aizstāvēšanās, vairāk kā saruna pie tējas krūzēm, šokolādes kvantuma un vīraka.

Vienbūšana ir varena lieta, ja tā nekļūst par ikdienu. Kā jau visas ekstras un luksus preces. Šovakar, vienā mierā čibinoties pa virtuvi un kaķu kompānijā meditatīvā garā taisot vakariņas, atcerējos šodien dzirdēto frāzi: “Nu sev vienam jau parasti īsti negatavo. Negribas.”
Teorētiski – nekā jauna, dzirdēts no klientiem neskaitāmas reizes, kad jautāju par virtuves izmantošanu ikdienā. Ģimenē un pat pārī 95% sieviešu atzīst, ka gatavojot un visai bieži. Nepieciešama ērta darba virsma, labi daudz skapīšu un visvisādu funkcionālu fīču. Toties, kad sanāk saruna ar neprecētām sievietēm (vai vīriešiem – dzimumu vienlīdzība!), kuras/kuri mājokli plāno pašas sev, visbiežāk nākas dzirdēt tamlīdzīgus izteikumus. Es jau sev negatavoju/ ko tad pašam daudz vajag/ vienam jau nav jēgas diži gatavot utt. Nesaprotu.
(Apzinos, ka daudzas parādības mūsu sabiedrībā nesaprotu, bet šo nu TIEŠĀM). Taisnības labad piebildīšu, ka visā visumā, šiem cilvēkiem man- sevi- labi- pabarot- šķiet- mazsvarīgi, citā situācijā gatavošana iet pie sirds tīri labi.  Nu, teiksim, gatavot draugiem, vecākiem, viesībām – jā, ar lielāko prieku! Bet, redz, kad ir pienācis trešdienas vakars un darba diena tevi ir morāli un radoši izsmēlusi, cilvēks izdomā, ka vislabākais risinājums būtu uzēst pelmeņus, maizītes, vai, nedod dievs, iet vairot savu prieku kādā publiskajā ēdinātavā. Labi, ir izņēmuma situācijas un izņēmuma gadījumi, ir cilvēki, kuri ēst taisīt neprot, un ir arī tādi, kuriem ir alerģija no nažiem un griežamajiem dēlīšiem. Lai tie dzīvo Dieva mierā! Bet kā ar pārējiem?

Šovakar, gatavojot sev vakariņas, kārtējo reizi sajutu to īpašu pacilātību, kura rodas kaut ko radot. Vienalga kas tas būtu. Nav nekādu slepeno sastāvdaļu, vien vēlme darboties, ideja un savas iekšējās pozitīvās enerģijas laišana apritē, zinot, ka tā atgriezīsies pie tevis atpakaļ. Un tas patiešām ir līdzīgi meditācijai. Viss ēdiena sagatavošanas process, katra kustība, gan jau pierastās darbības, gan dažādās garšas, kuras vari pārbaudīt, jaukt, mainīt, uzlabot.  pie tam rezultāts ir ēdiens, ar kuru iepriecināt pašam sevi, dot iespēju ķermenim atgūt visa veida spēkus pēc pagājušās dienas. Vai tad tas nav nozīmīgākais? Spēt parūpēties pašiem par sevi, sagādājot prieku pašiem sev?

Divas stundas pie plīts var uztvert dažādi. Ja skatās caur ak-dievs-cik-vēl-ilgi un kāda-jēga prizmu, tad tiešām tā varētu būt elle. Jo rezultātā tevi pat neviens neuzslavēs un nepalīdzēs nomazgāt traukus. Bet ar ko tavi draugi vai radi ir izpelnījušies lielāku uzmanību un pacietību nekā tu pats?

Advertisements

Atstāt komentāru so far
Komentēt



Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s



%d bloggers like this: