Filed under: Sajūtas un pasakas
Kāpēc iemīlēšanās sajūta ar gadiem kļūst mazāk koncentrēta? Nē, bez kāpēc, tikai ar “tik žēl”.
Pa ilgiem laikiem, pēc labi gara un veselīga pārtraukuma, joka pēc noskatījos vienu tīņu romantisko komēdiju. Kura klišejiski apspēlēja to, cik klišejiskas parasti ir tīņu romances. Labi, par tās sižetu nav jēgas muti dzesēt, bet, vells, cik labi Holivuda prot atkal un atkal rekonstruēt to sajūtu, TO sajūtu, pēc kuras siekalojas visas pusaugu meitenes. Un neba nu tikai viņas, jo, lai arī ar gadiem dzīves rūdījuma skepse un sarkasms pašķaida sapņainos romantiķus mūsos, tomēr sievietes paliek sievietes.
Lai arī mīlestība ir pati pilnība, stabila emociju un saskarsmes vienība, lai arī tā ir ilgtspējīga un pacietīga, tomēr iemīlēšanās norauj jumtu tā, kā to nekad un nemūžam neizdarīs abpusēji mīlošu partneru ikdiena. Sakaitētas emocijas ir tieši tik ļoti, ļoti VISA KĀ piesātinātas, lai pēc tam cilvēku atstātu mūžīgi gribošu, mūžīgi gaidām. Un katru reizi, kad līdzpārdzīvoju kādai visādi citādi klišejiskai un nekvalitatīvai jauniešu mīlas filmai, atmiņas par to izjūtu un sajūtu sprādzienu manī mostas no jauna. Ne par to gan stāsts. Šoreiz “skaļi” domāju par to, kāpēc, gadiem ejot, jaunas iemīlēšanās ir arvien klusākas un rimtākas. Labi, varbūt par ne tik daudz “kāpēc”, bet -vai tiešām, vai arī tikai man tā dzīves kārtis izlikušās.
***
Izkarsējos dušā un domās pārlasīju pirmīt uzrakstīto. Nu nav. Nav, nav, nav! Pārāk vispārināts, atklausits, sauss pārspriedums par tēmu ” tauriņi mūsu vēderos” . Ir tiešām JĀMĀK rakstīt, lai dabūtu ārā to satraukumu parūtē un tirpšanu pirkstagalos, ārā no sevis burtu veidolā. Es nemāku, un arī necenšos mācīties; tikai mēģinu.
Tam bija jābūt aptuveni šādi-
Es tiešām ļoti, patiesi, gribētu, lai cilvēki, lai mēs visi prastu vienlaicīgi sevī saglabāt gan jaunības maksimālismu, ar no tā izrietošajām pozitīvajām izpausmēm, gan to skepsi un sarkasmu, ko neizbēgami un skaisti veido dzīves atbildīgais posms. Lai mēs prastu būt tikpat atklāti pret sevi un apkārtējiem, kā sarunās ar savām dienasgrāmatām vai slavenību plakātiem tajā padsmitgadnieku vecumā.
Un tad mēs atkal satiktos, kad vairs nebūtu ne 16, un ne pat 24, un spētu būt patiesi lidz kaulam, mācētu uz brīdi apklusināt gadu gājumā gūtās rūgtās pieredzes un nebūt pārsteidzīgiem savā stereotipiskajā vērtēšanā. Un divas būtības savītos vienā tā, it kā neviena no tām nekad nebūtu vīlusies, nevienai nebūtu sāpējis teju tā, ka jājūk prātā. Tā būtu tāda savienība, kurā tiek nolbīti vien liekie apziņas uzslāņojumi, atstājot nobriedušas, skaistas cilvēku personības, kuras vēlas būt viena otrai tieši tajā vietā un laikā. Un viss pārējais vienkārši notiktu – tas būtu tāds pats sprādziens kā tajos 16 un 18, kad mēs vēl neiznājām, kāda ir tā sajūta, par kuru runā, dzied un raksta. Mēs no jauna aizdegtos un kādu brīdi vienkārši degtu, nedomājot par to, ka ar viņu vai viņu ir bijis labāk un citādāk, un nepaģērot no otra un sevis neko. Un tā mēs visi.
Un man šī iemīlēšanās izjūta patīk tik ļoti, ka es vēlētos, kaut prastu to kaut cik jēdzīgi piefiksēt – pierakstīt, uzgleznot, izspēlēt. ‘vienalga kā. Ja ne tā, tad vienkārši gribētu stāvēt vidū šo emociju brīvlaišanai, kad viss liekais ticis nomests malā, un uzķert tās skaistās vibrācijas, un ieelpot to pašu reibinoši saldas laimes pilno gaisu. Un ņemt šo visu vārdos neaprakstāmo buķeti, likt maisiņos, pildīt burkās, bāzt zeķēs un vīstīt segās, taisīt milzu krājumus, lai vairs nepietrūktu nekad.
Komentējiet so far
Komentēt
Arieta's Blog 