Arieta's Blog


pārgudrības bezjēdzīgums
Septembris 10, 2013, 1:26 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Savulaik, tik ļoti nīstajā vidusskolā, klasesbiedri bieži vien smējās (ņirgājās) par manu tieksmi jebkuru vairāk vai mazāk filosofisku domu izrakstīt tik gari, ka pat skolotājai bija jānopūšas, saņemot domrakstu vai atbildi uz kādu daudzpusīgāku jautājumu. Vēl tagad atceros, kā Agnese aprakstīja manu izteikšanās stilu: “Zāle ir zaļa. Zaļa zāle ir. Ir zaļa zāle. Zaļa ir zāle.”. It kā nav pārāk asprātīgi, bet laikam visai patiesi.

Tai brīdī, kad rakstu, es vairs nedomāju līdzi tekstam, doma “izraksta” pati sevi, man tikai jāfiksē burti un simboli. Un tā kā domas ceļš ir visai loģisks, bet teikumi parasti – labi konstruēti, pēc tam kaut ko saīsināt ir lieka laika šķiešana. Mans mērķis ne pamatskolā, ne videnē vai augstskolā nav bijis iesniegt pēc iespējas garāku pārspriedumu, lai “mērītos ar dabas dotumiem”. Iemesls bija gluži vienkāršs – citādāk nemācēju un nemāku vēl aizvien. Pēdējo lielo “nevarēšanu” atceros bakalaura darba tapināšanas laikā, kad bija jāiekļaujas konkrētā lappušu skaitā. Lielāko daļu laika pabadīju vaiga sviedros atsakoties no teikumiem, vārdiem, zilbēm. Savukārt, pirms kādas nedēļas, kad nācās atbildēt uz dažiem, īsiem, žurnālistes jautājumiem par vienu no dizaina projektiem, es uzcepu mini romānu par tēmu “biroja interjers”. Pārlasīju, visa kā par daudz, un vietumis idejas atkārtojas, bet teksts tik komplicēts, ka labot grūti.
Doma šim visam apakšā – pašai nepatīk rezultāts, bet citādāk nemāku.

No Laumiņas aizņēmos divas grāmatas – Bariko un Murakami darbus. Tā kā zināju, ka Murakami noteikti būt atkal manam prātam sarežģīti lasāma, jo valoda ir sausa, bez liekiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem ,tad startēju ar Bariko “Stikla pilis”. It kā klasiķis, atzīts autors, bet nu tāds bullšits. Labi, idejas vārdā vēl varētu piedot, jo filosofiskā ievirze ļoti tīkama, turklāt vārdu krellēs samudžinājušies emociju un sajūtu tūkstoši. Tomēr filoloģiski nebaudāma. Sākot ar tendenci atkārtot vienu un to pašu dažādos variantos, beidzot ar vēlmi sacensties ar Ulisu garākā teikuma stafetē. Zelēju vairākas nodaļas kā vecu pazoli, beigās tik ļoti nokaitināja tā dommas apmuļļāšana, ka metu mieru un, netipiski sev, vienkārši nolēmu, ka šo nelasīšu.

Murakami tiešums paņēma jau pirmajās lappusēs.

Advertisements

Atstāt komentāru so far
Komentēt



Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s



%d bloggers like this: