Arieta's Blog


urdītājs
Septembris 3, 2013, 1:45 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Kad kaut kas nav tā, kā vajag. Iekšā tas nemiers bez konkrētas formas, pat bez kādām vārdos aprakstāmām izpausmēm. Ir tikai tāda ļoti spēcīga iekšējā izjūta, ka vajag darīt un ka nu ir tas īstais brīdis, kad jāpārstāj tā skatīšanās uz dzīves mutuļošanu sēžot krastā un priecājoties par saviem kāju pirkstiem. Tas nemiers neatnāk kādā noteiktā dienas brīdī, viņš vienkārši ir klātesošs un elpo pakausī. Žēl, ka viņš kaut kā nevar tapt redzams tuvākajiem, tad nebūtu jāskaidrojas par dīvainiem garastāvokļa kritumiem vai pārlieku cimperlīgumu.

Pēdējos astoņus gadus es esmu teikusi, ka man viss ir kārtībā, man vienmēr dzīvē ir kāds lielāks, bet pirms tā -vēl vairāki mazi mērķi, uz kuriem lēnītiņām virzos.  Esmu arī atkāti noliegusi faktu, ka ar ikdienas darbu profesijā, kura vienlaikus ir arī pats nopietnākais no hobijiem, nav gana. Tagad, kad mani sāk bikstīt iekšējais urdītājs, es varu pati sev atzīt, ka nav gana.  Esmu arī apsvērusi iespēju, ka šī neizprostamā nepiepildījuma sajūta saistīta ar visparastāko sievišķo hormonālo dzīves ciklu, pēc kura ņemot, nu jau būtu laiks pēcnācējiem. Var jau būt, ka arī tas ir viens no iemesliem, bet gribētos cerēt, ka intuīcija man drīzāk čukst priekšā kaut ko par radošo potenciālu un kāda veida attīstību. Skumjākais ir tas, ka intuīcija nerunā mēlēs, man viss ir kristālskaidrs.

Vajag TIKAI darīt. ” Tikai” – cik gan tas skan vienkārši! Motivēt citus ir nesalīdzināmi vieglāk kā likt pašam sev mērķtiecīgi, neatlaidīgi un reguāri virzīties pa kādu noteiktu trajektoriju.  Ja cilvēku iekšēja ” programma”  paredz līdz ar motivāciju un vēlēšanos sākas arī darišanas process, tad mans ” kods” ir kļūdains. Nekas tamlīdzīgs nenotiek. Es sapriecājos kā negudra, uzsāku kaut kādu ” projektu” , kuru sajūtu līmenī pirms tam esmu izgaršojusi līdz sīkākajai lāsītei, un that’s that. Tā vien šķiet ,ka visās dzīves jomās, kas nav saistītas ar dizainu, es esmu one trick pony. Tas nav ne glaimojši, ne arī patīkami man pašai. Tā nevarēšana saņemties uz turpinājumu, kaut gan viss process sagādā tikai un vienīgi gandarījumu.  Tad kāda velna pēc es nespēju pieslēgties kādām plānotām, atkārtotām darbībām?
Tas noiek tā – kaut kur dzimst ideja labai laika pavadīšanai, kas varētu aizstāt bezjēdzīgas informācijas uzsūkšanu internetā. Šī ideja (tai nav obligāti jābūt grandiozai) rūgst manī kā rauga mīkla siltuma, un piepilda visu būtni ar patīkamām svaigu maizīšu smaržas gaidam. Izjūtu tādu kā īslaicigu eiforiju, pieskaros laimei ar pirkstgaliem, un tad ļauju tai aizslidēt garām.  Cēlonis šim man nav ne mazākajā mērā skaidrs.

Dievinu gleznošanu, ir gan visa darbarīku artilērija, gan platība, gan laiks. Kāds ir rezultāts? Augstākais viens necils darbs gada laikā.
Vēlos iemācīties vairākas konkrētas jaunas datorprogrammas. Zinu pat ko un kā, un cik tas būtu noderīgi. Rezultāts – vēl sliktāks kā ar gleznošanu. Vēlos regulāri raktīt interjera blogu, laiku a laikam uzroku tiešām interesantas tēmas, kuras papētīt dziļāk. Papētu arī. Uzrakstīts nekas nav nu jau vismaz 8 mēnešus. Tā es varētu turpināt ļoti ilgi.

Man vajadzēja to visu uzrakstīt. Tā, lai pārlasot man vajadzētu nokaunēties atkal un atkal, un kaut kur sevī rast spēku parādīt tam urdītājam, ka es neesmu iegrimusi mierīgas dzīves rutīnā un paštīksmē.  Šobrīd mans vienīgais plāns ir brutāla to-do saraksta sastādīšana, gluži kā nedēļas stundu sarakstā skolas gaiteņa galā. Pēc tam – sekot sastādītajam , kaut ar piespiešanos, ar zināmu regularitāti. Var jau būt, ka ikdienā biroja cilvēku ikdienas rutīnas un darba režīma trūkums ir kaut kādā veidā nokausējis jebkādu ārpusdarba produktivitāti. Ir jāmēģina atgūt.

In other news, šis ir ļoti lats šitinieka gabals. Laumiņas vārdiem – ar vasaras sajūtu.

Advertisements

3 komentāri so far
Komentēt

beidz runāt, sāc darīt. un kāda vēl gleznošana. nopietnas lietas jau sen kā jāsāk darīt. Latvijai darbaspēku vajag nevis sapņotājus!

Komentārs by ss

Jau tiek darīts, bet runāšana bieži vien palidz pabīdīt to darīšanu.
Un gleznošana tāda, ka pati par sevi un dvēselei. Es te necenšos valsts budžeta robus aizpildīt, bet gan dzīvot. Primāri tas būtu jādara katram pašam priekš sevis – ar to tad beigtos arī činkstēšana un neapmierinātība.

Komentārs by arietakraasaas

esot tāda sevis audzināšanas metode – izdomā kaut ko iemācīties (kaut vai gleznot, žonglēt, pūst uguni) un tad apņemties gadu katru dienu to darīt. Nedrīkst būt atrunas, slikti garastāvokļi, nekā tāda kā dēļ tu pateiktu, ka nē, šodien izlaižu! Un šī gada laikā smadzenes kaut kā iemācās motivēties, redzēt mērķi, iet uz to! Un kaut kā mistiski….tas sakārto arī visu pārējo pasaulīgo ap tevi un tevī!

Komentārs by




Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s



%d bloggers like this: