Arieta's Blog


Putnu dienas un naktis
augusts 12, 2012, 4:21 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Ir lietas, kas ir lietas. Patiesībā, tieši tik vienkārši.
Ir sfēras, kurās, lai arī kā tu necenstos sevi pārprogrammēt un lai arī cik tas uz kādu brīdi nešķistu vienkārši, nojaukt tev paredzēto uzvedības modeli vienkārši nav iespējams. Nu, piemēram, suņu cilvēki allaž mīlestības pilnu skatienu uzlūkos pie saimnieka sāniem teju vai pielipušo četrkājaino draugu un noteikti pavīpsnās par tā paša cilvēka kaķa “noderīgumu”. Birojā strādājošs dabas cilvēks izmantos katru brīvo minūti ārpus darba laika, lai izskrietu zaļumos un pieelpotu pilnu krūti svaiguma. Sportists savu sacensības garu nepazaudēs arī tad, ja viņu, nedod dievs, piemeklēs kāda trauma vai pat invaliditāte.
Ja tu esi kaut kam patiesi pieķēries tā, ka tajā ieaudzis ar saknēm, tava iekšējā būtība būs stiprākais pretinieks jebkuriem traucējošajiem blakus apstākļiem, kuri censtos tevi “pārrakstīt”.

Lūk, no savas puses es šoreiz par pūčošanu. Pūcismu. Pūču pasaules ritmu un laika dalījumu.
Saprotams, ka jebkurai pūcei nācies saskarties ar teju ikdienā sejā mestiem izaicinājumiem noturēties cīruļu pasaulē, nepazaudējot savu “es”. Darba laika sākums biznesa pasaulē ir tikai viens no tiem. Šie izaicinājumi no sabiedrības vairākuma puses gan drīzāk pielīdzināmi spiedienam uz bezierunu kapitulāciju, jo “tā taču pasaule ir iekārtota” un ” tāds dienas režīms ir daudz veselīgāks”, vai arī (nedod dievs, kaut ko tādu dzirdēt): “Vajag vienkārši laicīgāk gulēt iet, tad arī varēsi pamosties!”. Nu ja, tieši tā – tiek pieprasīta galējas pielāgošanās pakāpe, draudot izdurt pūcēm actiņas un salauzt spārniņus. Bet, redz, tā kā mums visiem tomēr patīk dzirdēt, redzēt un staigāt, tad pūces ir spiestas mainīties, pielāgoties un katru rītu pašas sevi nedaudz paspīdzināt, lai nebūtu jāparakstās uz totālu savas dzīves izkropļošanu.

Varētu arī bez tik dramatiska ievada, bet, iespējams, ka atkārtotā “Soical Network” noskatīšanās mani sapurināja uz sasāpējušu bēdu iztirzāšanu. Sagadījies tā, ka beidzot, pa ļoti ilgiem laikiem izbaudu nakti. Visu tās melni kluso burvību, iedvesmojošo tumsas sanēšanu īsi pirms iedvesmas uzplaiksnījuma un gaisu, kas smaržo pēc miera un pilnības. Naktī man bieži šķiet, ka tieši te un tagad, bez jebkādiem ‘”ja vien”, es esmu līdz dziļākajai ieelpai es pati. Domas tik skaļas un ātras, ka nav jāpiepūlas, lai tās smuki noformētos, pašas sapakotos glītās kārbiņās un bez manas iejaukšanās taptu par idejām. Emocijām, savukārt, pieder visa krāsu gamma, viss skaņas un iespējamie aromāti. Pati pilnība, pats dzīvības ekstrakts.

Tā nu es te sēžu, un par spīti ne tik spožajai fiziskajai pašsajūtai, ar smaidu noskatos, kā mans astrālais “es” aiz lieliem atkalredzēšanās priekiem ar pulstenčetriemrītā met kūleņus. Un, lai arī pēdējā mēneša ikdienā es nebūt nejūtos tā, it kā darītu sev pāri, tomēr neliegšos, ka vēlētos, lai šī tomēr nebūtu cīruļu pasaule. Vai arī, varbūt, lai ziemā vismaz tik ātri nepaliktu tumšs. Vai arī, ja varētu lūgt tā, lai mani mīļie nebūtu no tās otras pasaules, kurai tik sasodīti grūti pielāgoties.
Bet, ja ne šā, ne tā sarunāt nevar, tad vismaz cerēt uz to, ka ar laiku sevi lauzt kļūs daudz nesāpīgāk.

Advertisements

Atstāt komentāru so far
Komentēt



Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s



%d bloggers like this: