Filed under: Sajūtas un pasakas
Viņa lakoja nagus tumši violetajā baklažānu krāsā un kāri ķeksēja no bļodiņas pirmos vasaras ķiršus. Pārkožot vilinoši sārto miziņu, mute mirklī piepildījās ar vasaras svaigumu, un, līdzīgi Latvijas vasaru maldinošajiem solījumiem, cerētās saldmes vietā – mēlē iekodās skābais. Vēl viens ķirsis, vēl viens pārsteigums par nesagaidīto saldumu.
Viņa lakoja jau otro kārtu, uzmanīgi ar pretējās plaukstas īkšķi pielabojot vietas, kur krāsa, rokai noraustoties, izjaukusi precīzo kontūru. Tad norija kamolu kaklā un atpleta acis cik plati vien iespējams, lai spiedīgais siltums kaut nedaudz mazinātos. Lai tā substance, kas dzīrās aizmiglot skatienu, neļautos patvaļai un neizkļūtu ārā. Dziļa ieelpa, trīsreiz garāka izelpa. Domāt par violeto, iegrimt tumšajā, biezam sarkanvīnam līdzīgajā krāsā, dzert aizgūtnēm, aizrijoties un gandrīz nosmokot. Iegremdēties violetā gaismā, degunu neaizspiežot, atvērt acis tur, pasaulē pēc pēdējā zvārgulīša, kur vairs nav skaņu un smaržu, tikai violets starojums visapkārt, baklažānu krāsas miers.
____________________________________________________________________
Kāds teica, ka, šo klausoties, vajagot iztēloties fonā pērkona negaisu. Nevaru nepiekrist, ka būtu lieliski.
Komentējiet so far
Komentēt
Arieta's Blog 